Aleksejs Grigorjevs: Ukraina ir atslēgas vārds, ļaunuma impērijas apsēstība, bet ne galamērķis. Mērķis ir pasaules kundzība 154
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz līdzi bija draugi no ASV, un viņi bija sevišķi izbrīnīti par Reiganu lauku pagalmā, jo Amerikā prezidentu Reiganu dažādās aprindās uztver atšķirīgi un neviennozīmīgi. Skaidroju, ka Latvijā Ronaldu Reiganu cienām pirmkārt tamdēļ, ka viņš skaidri pateica, kas ir Padomju Savienība: ļaunuma impērija. Amerikas prezidenta vārdi ir ļoti aktuāli šodien attiecībā uz Krieviju.
Ne sarunu partneris, ne valsts, kas ļoti vajadzīga Rietumiem, lai kopā cīnītos pret terorismu, ne atsvars Irānai un Ķīnai – to visu šodien bieži nākas dzirdēt par Krieviju –, bet ļaunuma impērija. Tikai uz pāris gadiem deviņdesmito gadu sākumā Krievijas ļaunums nedaudz mazinājās. Tas bija laiks, kad izira PSRS un Varšavas līguma valstu kopa, kuru vienoja Maskavas diktāts.
Toreiz Krievija pati cīnījās par savu neatkarību no PSRS, tāpēc tai bija saprotamāka arī citu tautu tiekšanās pēc patstāvības. Šim laikam pieder arī slavenais prezidenta Jeļcina teiciens, lai visas republikas ņem tik daudz suverenitātes, cik var panest.
Praktiski attīstījās Krievijas federālisms un tur, kur Konstitūcijā nebija strikti sadalītas federālā centra un republikas vai apgabala kompetences, puses to sadalīja uz papīra un parakstīja attiecīgu līgumu. Šajā laikā Krievija izvāca karaspēku no Austrumeiropas, arī no Baltijas. Bija cerības, ka ļaunuma impērija neatgriezīsies.
Tomēr ļaunums bija Krievijas sastāvdaļa arī šajā laikā. Tā aktīvi, kaut arī ar slepeniem līdzekļiem, ieročiem un karaspēku, atbalstīja separātismu bijušajās savienības republikās, radot to mākslīgi, ja tā tur nebija.
Gandrīz visur vienlaikus radās problemātiskie reģioni: Piedņestra, Karabaha, Dienvid-osetija, Abhāzija. Vecais impēriskais “skaldi un valdi” lozungs tika likts lietā. Taču, kad viena no Krievijas republikām – Čečenija – nolēma, ka ņems piedāvāto suverenitāti, Jeļcins uzsāka karu. Krievijas sabiedrība tad vēl neatbalstīja karu: ļaunums vēl nepaspēja saindēt sabiedrību. Tam bija vajadzīgs Putins un viņa specoperācijas savas popularitātes celšanai: daudzdzīvokļu namu spridzināšana Krievijas pilsētās.
Vai Putins tēloja krievu imperiālistu, lai kļūtu populārs imperiālisma ļaunuma pārņemtajā tautā, vai arī viņš ir uzspiedis šo ļaunuma kārdinājumu tautai, jo pats bija pārliecināts imperiālists? Domāju, ka atbilde ir gan viens, gan otrs. Un viens pastiprina otru, un ļaunuma spirāle griežas tālāk. Šobrīd ļaunuma impērija gatavojas izšķirošam solim, mēs vēl nezinām, vai būs karš vai vienkārši šantāža.
Ukraina ir atslēgas vārds, ļaunuma impērijas apsēstība, bet ne galamērķis. Mērķis ir pasaules kundzība. Instrumenti: draudi un šantāža.
Putina ļaudis domā – ja Krievija draudēs ar kodolieročiem, Rietumi un NATO piekāpsies, un no tā brīža varēs uzskatīt, ka ne Rietumu, ne NATO vairs nav. Putins, protams, ir traks un vēl pietēlo, bet vieglāk no šīm atziņām nekļūst. Ja šis trakais tiešām paraus gaisā kādu atombumbu, nevienam labi neklāsies. Bet vai viņš tiešām ir traks, kā tēlo, un tiešām paraus?
Jo vienotāki esam, jo labāk esam apbruņoti, jo stiprāks ir mūsu cīņas gars, jo mazāka ir varbūtība, ka ļaunais punduris uzdrošināsies. Drīzāk ar viņu būs tā, kā ar veceni no Puškina pasakas, kas vēlējās kļūt par jūras valdnieci, bet dabūja atgriezties pie savas sasistās siles. Un ļaunuma impērijai pienāks gals.
