Uz Latviju – pēc maza kuņģīša 0
Veselības ministrija izrāda arvien lielāku interesi par tā saukto medicīnas tūrismu, jo tā ir viena no iespējām, kā ieinteresēt labus speciālistus tomēr neaizbraukt projām no valsts. Labāk taču eksportēt pakalpojumus, nevis speciālistus.
Informatīvajā ziņojumā valdībai par Latvijas Stratēģiskās attīstības plāna 2010. – 2013. gadam īstenošanu, kur par savu darbu atskaiti sniedza ministrijas, Veselības ministrija veselības aprūpes pakalpojumu eksporta spējas veicināšanu bija nolikusi pašā savu labi padarīto darbu galvgalī. Izrādās, šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, ievērojami ir pieaudzis trešo valstu (galvenokārt Krievijas un citu NVS valstu) piederīgo skaits, kuri saņēmuši veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā. Ministrija to skaidro ar faktu, ka medicīnas tūristiem, samazinot administratīvo slogu, esot vienkāršāk saņemt vīzas nekā citiem iebraucējiem. Jāteic, ka arī Latvijas mediķu iespēju reklamēšana gan Eiropā, gan ārpus tās notiek pilnā sparā, par ko var tikai priecāties. Patlaban Latvijā ir vairāk nekā 20 ārstniecības iestādes, kas izpildījušas visus noteikumus, lai varētu ārstēt ārzemniekus. Arvien populārākas kļūst kuņģa samazināšanas operācijas cilvēkiem ar lieko svaru. Skandināvijā šāda operācija maksā no 15 līdz 17 tūkstošiem eiro, bet, piemēram, Jūrmalas slimnīcā to veic par 6000 eiro. Līdzīgi ir arī Rīgas rajona slimnīcā, kas atrodas Siguldā, kur šādas operācijas ir ļoti pieprasītas, bet Latvijas iedzīvotāji nav tik turīgi, lai nepieciešamības gadījumā tiktu pie mazajiem kuņģīšiem. Savukārt slimnīcām ir iespēja noturēt augsti kvalificētus ārstus un medicīnas māsas, samaksājot par darbu pieklājīgu naudas summu. Ārstniecības iestādēm tas ir labs bizness.
Tiesa, nav jau tā, ka uz Latviju brauc tikai tie, kurus moka liekā svara problēmas. Plašu medicīnisko pakalpojumu klāstu nodrošina “Veselības centrs 4” – gan vēnu operācijas, gan estētiskās medicīnas procedūras, veselības pārbaudes…
Savu nišu meklē arī Priekules slimnīca, veidojot sadarbību ar Lietuvu, lai tiem pierobežas iedzīvotājiem kaimiņvalstī, kuriem par tālu ir braukt uz Klaipēdu, varētu sniegt ginekoloģisko un dzemdību palīdzību, kā arī ķirurģiskos pakalpojumus.
Kaut gan ministrija lepojas, ka medicīnas pakalpojumu eksports strauji attīstās, un stāsta, ka pacienti no citām valstīm var vienkāršāk saņemt vīzu, tomēr tik gludi vis neiet. Nereti ārstniecības iestādes pašas iejaucoties šajā ne tik gludajā administratīvajā procesā, lai pacients varētu pēc iespējas ātrāk saņemt medicīnisko palīdzību, uzlabojot iestādes finansiālo situāciju.
Ja ārsti un medicīnas māsas jūt, ka par paveikto darbu tiek arī normāli atalgoti, tad skaidrs, ka viņiem vairs ne visai gribas ārstēt slimniekus par valsts noteikto kvotu, kur darba samaksa ir krietni mazāka, nekā medicīniski aprūpējot ārvalstniekus.
Arvien vairāk mediķu pārorientējas uz finansiāli izdevīgākajām iespējām, bet cilvēki, kuriem nav bieza naudas maka, gaida arvien garākās rindās pie to ārstu durvīm, kas pilda valsts noteikto pasūtījumu, ārstējot slimniekus par valsts piešķirtajiem līdzekļiem.
Veselības ministrijai, ar lielu dedzību stāstot, cik labi sokas ar ārvalstu pacientu piesaistīšanu Latvijas medicīnai, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka pirmajā vietā ir rūpes par pašmāju cilvēkiem, kuri grib tikt vizītē pie dakterīšiem, kam finansiāli daudz lielāks gandarījums ir ārstēt skandināvus, poļus, ukraiņus, krievus un citus.
