“Uz lasītāju sirdīm esmu izbridusi!” Leģendārās Ilzes Indrānes stāsts 0
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
23. aprīlī rakstnieci, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Ilzi Indrāni sumināsim 95. dzimšanas dienā. Klusā, dzimtās zemes laukos un cilvēkos iesakņojusies rakstniece būtu pelnījusi atrasties Latvijas Kultūras kanonā. Ar viņas romānu “Lazdu laipa” (1963) uzauga pēcstaļina atmodas jaunatne. Arī citi Indrānes darbi atkal kļuva aktuāli, Latvijai atgūstot neatkarību, jo rakstniece, tēlojot padomju vidi, bija distancējusies no režīma slavināšanas un lielāko uzmanību pievērsusi cilvēku savstarpējām attiecībām.
Ar ko sākt ieskatu Ilzes Indrānes garajā mūžā? Atbildi rodu viņas pašas rakstītajā autobiogrāfijā, kas publicēta “Likteņstāstu” izdevumā “11 dažādi spalvasbrāļi” (2000). “Savu dzīvi pārlapojot, manu milzīgas tukšuma jomas, kam nav nekādas nozīmes manā rakstīšanā, – nogulēts, nosēdēts bezjēgas sanāksmēs, notērzēts, nodancots laiks. Ja piesaistīt papīram, tad tikai brīnumaino, kas turas sirdsatmiņā, kas radījis manu pasaules redzējumu tieši tādu, kādu lasītājs to mīl un uzticīgi gaida vai nepieņem un nesaprot.”
Dzīves rīts
“Indrāne nav cilvēks, kurš uzreiz atklājas. Ir fakti vai notikumi, ko viņa pati pasniedz citādi nekā īstenībā. Ir lietas, ko viņa pasaka tikai tad, kad ieraksts nenotiek un virtuvē tiek gatavotas uzkodas. Vienreiz šķiet, ka Ilze priecājas par iespēju ar kādu parunāt, citreiz paliek iespaids – brauc nu vien mājās!” saka madoniete Inguna Roga-Saulīte, kura daudzas stundas pavadījusi sarunās ar rakstnieci un sākusi rosīties, lai par viņu taptu grāmata un filma. “Fascinējoši vieda personība ar gādīgi siltām plaukstām un izbalējuši zilām acīm, kas mūža garumā centušās saredzēt katrā un ikvienā Cilvēku. Viņai noturēt svaru kausus līdzsvarā nav bijis viegli nekad – ne starp ikdienu, ne literāro iztēli, tādēļ neiespējami noteikt robežu, kur sākas skolotāja, kur rakstniece.”
Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undīna Jātniece piedzima 1927. gada 23. aprīlī Lazdonas pagasta “Ciskānos” zemnieku kalpu ģimenē, bet bērnības gadus pavadīja Vestienas pagasta “Brantos”. Tie ir sausi biogrāfiski fakti, kas gan pasaka svarīgo, taču neatklāj būtisko par viņas dzīvi, priekiem un bēdām, pirmo sajūsmu un vilšanos, darbiem un nedarbiem, kam mazais cilvēciņš cauri gājis, sirsniņā iedēstot, glabājot un tālāk nesot tās vērtības, kas parastiem bērniem ļauj izaugt par lieliem vīriem un sievām. “Būtiskais nav acīm saredzams. Pa īstam mēs redzam tikai ar sirdi.” Šie franču lidotāja un rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī vārdi pilnā mērā attiecināmi arī uz Ilzi Indrāni. Tādēļ vislabāk būtiskais parādās sarunās ar viņu.
Pēdējoreiz tā nopietni ar Ilzi Indrāni sarunājos neilgi pirms viņas deviņdesmitās dzimšanas dienas. Tagad viņas dēls Juris atvainodamies teic, ka mūsu tikšanās jāatliek uz īsto datumu, kad arī Madonas novada pašvaldība pošas ciemos uz “Lejaszīlēm”. Dēls un vedekla Līga, viena no pērnās vasaras īstajām latvju saimniecēm, rakstniecei ir labs atbalsts – ļauj dzīvot pašai savu dzīvi blakus mājā, taču sargā no svešiem, pat novadniekiem. Tādi laiki. Nedroši. Bet bērnība rakstniecei jo spilgti atmiņā. Par to toreiz arī runājām.
“Manas vecmāmiņas mājas bija Daugavas krastā, kur bērnībā sargājām govis, lai tās neiekrīt upē. Tēvs Jānis Liepiņš bija plostnieks, viņš nāca no krastā atdzīta, izjukuša plosta un nolūkoja manu mammu Bertu – skaistāko Daugavmalas meitenīti – sārto zemenīti, stāvo krastu mežrozīti. Tā tēvs dzejolī bija uzrakstījis. Lai gan mēs bijām jau krietni paaugušies, mūsu mamma uz tēti joprojām skatījās kā uz dzejnieku.
Tādi nu bija mani vecāki. Mamma – jauna, ļoti enerģiska daugavmaliete, kura laikam bez vecāku svētības bija aizgājusi plostniekam līdzi. Un, kad piedzima meitene, kurai vajadzēja ielikt vārdu, tēvs izraudzījās no vācu literatūras, ko arī labi pārzināja. Bet citi nesaprata, kāpēc Undīna, “ūdensmeita”, ja brālis Uldis un jaunākā māsa Ināra. To romantismu, kas nāk no Daugavas, es vecākos manīju. Viņi gan tā arī nekad neapprecējās, dzīvoja kopā, un viss.”
Lai arī ģimene pārcēlās uz Vidzemes augstieni, likteņupe viņiem sirdī šalkojusi vienmēr. “Kādā agrā pavasara rītā mamma ar aizvērtām acīm stāvēja atvērtās durvīs, piespiedusies pie “Brantu” durvju stenderes. Satraukti raustīju viņu aiz piedurknes: kas noticis, mamm? Viņa klusu atbildēja: kuš, es klausos, kā Daugavā ledus iet…” Ilze nemaz nevar saskaitīt, cik reižu ar ģimeni un skolēniem gājusi svētceļojumā uz Staburagu, kad tapis zināms – drīz tas pazudīs Daugavas dzelmē.
Pirmās rindas – ar kociņu smiltīs
Ilzes Indrānes skola atradās neparastā vietā pie Kāla ezera ar peldošajām salām. Bērni redzējuši, kā plūdu laikā vējš šalcot tās šūpo uz krasta pusi un gaiss smaržo pēc pavasara. “Vai tā jau nav literatūra? Vajag tikai ievilkt dziļi elpu, justies vienam pašam, un tad to visu izgružināt uz kādas lapas. Arī skolotāji bija ļoti radoši un atļāva mums lielu brīvību. Jau agri es mētājos ar tautasdziesmām, kolīdz pratu rakstīt – tik nebija papīra! Uz kļavu lapām nevarēja uzrakstīt. Rakstīju ar kociņu uz taciņām smiltīs.
Bet lielie bērni uz manām taciņām zīmēja rūtiņas, meta akmentiņus un spēlēja lēkāšanas spēli. Reiz apjēdzu, ka burtnīcām uz pēdējās lapas var uzrakstīt ne to, ko skolā vajag, – savu dzeju… Manam piemēram sekoja citi klasesbiedri Vestienas skolā. Pēdīgi izcēlās gandrīz vai skandāls Rakstnieku savienības līmenī. Skolotāja Rasma Grāvīte dusmīgi konstatēja, ka burtnīcas pierakstītas ar visu ko, un vērtējums bija skarbs: nu jau drīz te visi kaķi sāks rakstīt dzeju!” sarunās ar Ingunu Rogu-Saulīti atzinusies Ilze Indrāne.
Pēc skolas beigšanas viņa vēlējusies kļūt par dakteri, jo kara laiks – būs jāglābj cilvēki. Par mežkopes profesiju arī domājusi, taču uzreiz pēc Madonas ģimnāzijas viņai piedāvāts skolotājas amats Mārcienas skolā. “Lai varētu strādāt, iestājos neklātienē Pedagoģijas institūtā. Uz augstskolu braucot, visas “dārglietas” vienmēr vadāju līdzi. Bija tādi laiki, kad neko nevarēja zināt – vai partizāni nodedzinās māju, vai varas mainīsies,” tā rakstniece.
Starp dārglietām bijusi arī jauna karavīra bildīte, viņa nozīmīte ar karogu, ko uzšuj formastērpam uz piedurknes, un Friča Dziesmas dzejas grāmata dzeltenos vākos “Svētītie gadi”, kas, braucot vilcienā, kopā ar somu nozagta un pēc tam atradusies izmesta uz sliedēm. “Kad pēc daudziem gadiem aizbraucu uz Stokholmu, tur mani sagaidīja pats autors, un es varēju viņam parādīt savu dārgumu. Šīs grāmatas pirmais dzejolis kalpo kā moto manai dzīvei: “Katra diena, ko gaidi un vadi, zelta mēteli plecos tev liek. Sapņo, tie tavi svētītie gadi, kuros dvēsele bagāta tiek!””
Mūža mīlestība
“Mēs iepazināmies, kad biju vēl ģimnāziste. Jauns, gaišs, kalsns puisis gludeniem matiem. Manī bija senā jūsma – viņš ir karavīrs, kurš var aiziet šodien vai rīt. Emīls cīnījās leģionāra formastērpā par Latvijas zemi. Viņš bija no Apes,” savu pirmo mīlestību atceras Ilze Indrāne. Puisis nav pārnācis no kara, un viņa to arī nav meklējusi kritušo sarakstos, lai nebūtu jādomā, kā iziruši viņa kauli Lestenē vai kādā Kurzemes mežā zem atceres baltā krusta. Tomēr “Lazdu laipa” sākas ar vārdiem: “Kapus parasti rakām kalnā… Arī mani apraka tādā bezvārda kalnā ar seju pret saullēkta pusi un mājām…”
Ar dēlu Juri un meitu Ievu svētītā mīlestība skolotājai Jātniecei atnāca krietni vēlāk – trīsdesmit gadu vecumā. Ar divdesmit četrus gadus vecāko aktieri un režisoru Rūdolfu Baltaisvilku viņa iepazinās Rakstnieku mājā Dubultos jauno autoru seminārā, kur kā iesācēja dramaturģe piedalījās lugu apspriešanā. “Mani, ļoti mierīgu prozaiķi, izsita no sliedēm Rūdolfa aktīvā mešanās manas pirmās lugas “Tilts” izķidāšanā.
Vēlāk kopā braucām uz Daugavpils teātri, kur bija paredzēts šo lugu iestudēt, taču Rūdolfs uzreiz tai nevarēja pieķerties, jo rindā gaidīja citi iestudējumi, un to pārķēra Ēriks Lācis, kurš strādāja ar Baldones aktieriem. Tā ar Rūdolfu ļoti satuvinājāmies mūsu kopīgajās literārajās sarunās. Mūsu tikšanās turpinājās, arvien biežāk viņa “Volgu” varēja redzēt piebraucam pie manas skolas. Tāda bija mūsu iepazīšanās,” atminas rakstniece. Nu jau tā turpinās septiņos mazbērnos un divos mazmazbērnos.
Nežēlastībā krītot, dzimst rakstniece
1956. gadā Ilze Indrāne tika atbrīvota no Kusas astoņgadīgās skolas direktores amata par nepakļaušanos padomju iekārtas politiskajām prasībām un atnāca strādāt uz Praulienas 1. septiņgadīgo skolu par internāta audzinātāju. “Viņa dzīvoja tā saucamajā mācītājmuižā, kur atradās arī internāts, un bija apmetusies pirmajā stāvā blakus skolotājai Krūmiņai, ar kuru jau bija pazīstama no skolotājas gaitām Mārcienā.
Krūmiņas ģimenē auga divi puikas – Gatis Viesturs un Māris, kurš vēlāk kļuva par vienu no mazo palaidņu prototipiem rakstnieces “Pirmās klases pasakās”. Tā nu pēc astoņiem spriedzes pilniem gadiem skolvadībā, kuros tika nopelnīta “Skolotāja teicamnieka” nozīme, Indrānei jaunajā darba vietā brīvā laika bija atliku likām, jo latviešu valodas un literatūras pasniedzēju Praulienā netrūka un bez nepilnās internāta audzinātājas slodzes viņai varēja piedāvāt tikai skolēnu dramatiskā pulciņa vadīšanu,” stāsta muzejniece Dace Zvirgzdiņa, kura tolaik mācījusies Praulienas skolā.
Kas zina, kā būtu izvērtusies skolotājas Undīnas Jātnieces dzīve, ja viņa turpinātu ar pilnu slodzi audzināt un skolot bērnus Kusā, taču tagad, no gadu kalna raugoties, diezgan droši var teikt, ka piespiedu dīkstāvi Praulienā var uzskatīt par spožas rakstnieces dzimšanas brīdi. Ik pa laikam skolotājas stāsti tika nodrukāti vietējā Madonas rajona avīzē “Stars”, apkopoti krājumā “Dzirkstis” (1959), kuram sekoja romāns “Lazdu laipa” (1963), kas vispirms uzvarēja literārajā konkursā un vēlāk saņēma arī Valsts prēmiju. No tā laika Indrāne kļuva par pilna laika rakstnieci, mūsu sarunā iestarpinot – “tas viss, ko es runāju, jau arī ir rakstīšana”.
“Lazdu laipa”
“Šo romānu kā mašīnrakstā aprakstītu lapu blāķi es jau izlasīju 1960. gada rudenī. To viņai pārrakstīja skolotāja Bula, bijusī darbabiedre no Kusas laikiem, kura Ilzi ļoti kurbulēja rakstīt. Ilze Indrāne nekad citādi kā vien ar roku nav rakstījusi. Bet pašos pirmsākumos viņas sacerējumus pārrakstīja ciema padomes darbiniece Kalniņa, jo tolaik rakstāmmašīnas bija retums un pieejamas tikai valsts iestādēs vai kolhozu kantoros. Ilze rakstīja arī korespondences – mazus rakstiņus par norisēm tuvākajā apkārtnē, jo laikrakstam “Stars” bija vajadzīgi rakstītāji,” atceras Dace Zvirgzdiņa. Strādādama jau Madonas muzejā, viņa pati tikusi pie Ilzes Indrānes darbu pārrakstīšanas.
“Viņa nebija ātrrakstītāja. Vārdi nāca lēni, daudzkārt pārdomājot, svītrojot un labojot, tādēļ arī tie iznākuši spēcīgi un trāpīgi jau ar pirmo romānu “Lazdu laipa”, kaut vai šie, kas raksturoja ideoloģiskās domstarpības par jaunatnes audzināšanas metodēm padomju laika skolā: “Cilpas. Tās savelkas. Tā ir cilpu galvenā īpašība.
Ja nabaga zaķis vai irbe sēdētu mierīgi, nemētātos un nespārdītos, varbūt astru grīstes tik sāpīgi negrieztos miesā. Bet kas trulam dzīvniekam dos tik daudz prāta? Arī cilvēkam ir grūti, ja viņš nokļūst tādos neredzamos valgos. Tie neaizžņaudz kaklu un pagaidām vēl netraucē gaitu, nesaista rokas, bet tu nemaldīgi jūti, ka apkārt tinas netīri meti – varbūt zirnekļa tīkla stiprumā, bet varbūt daudz nozīmīgāki, – un tu nezini, kurā solī tie nostieps tevi gar zemi.”
“Septiņpadsmit gadu vecumā, kad es lasīju “Lazdu laipu”, tādus slēptus pretpadomju mājienus nepamanīju. Es uztvēru jauniešu Pauļa un Kristīnes mīlestību, viņu savstarpējās attiecības, darbu kolhozā, Kristīnes nesaprašanos ar māti un klasesbiedriem. Lasīju, nezinot nevienu prototipu un neko citu neapjēdzot. Saprašana nāca vēlāk. Kad jau strādāju Madonas muzejā, manās rokās nonāca trimdas latviešu žurnāli, biju ļoti pārsteigta, ieraugot žurnālā “Tilts” publicētus fragmentus no “Lazdu laipas”. Kā tas varēja notikt?
Ilzes Indrānes romānā aprakstītais padomju laiks nebūt nebija latviešiem glaimojošākais un “Tiltam” piemērotākais literārais darbs. Precīzi gan nevaru pateikt, vai “Lazdu laipa” bija pilnībā vai tikai fragmentāri publicēta. Tomēr pats fakts vien jau ir apbrīnas vērts. Nezinu, kā lasītāji trimdā romānu uztvēra, jo nav nācies nevienu šī žurnāla lasītāju satikt. Cik viņi saprata, cik nesaprata? Jo arī mūsdienu jaunieši nespēj saprast, kāpēc ir jāstrādā kolhozā un jākurina uguns, lai glābtu jauno ābelīšu ziedus no salnas,” atzīst Dace.
Romāna klasei no Lazdaines prototips bijusi klase no Madonas vidusskolas, kuru audzinājusi skolotāja Bula, un viņi vairākus gadus cītīgi strādājuši Oļos vienā un tajā pašā kolhozā “Staļina ceļš”. Pēc tā laika avīžu ziņām, saimniecība bijusi maza un diezgan pašvaka – kara postījumu un trūkuma nomākta. Ar kalniem un lejām kā jau Vidzemes augstienē. “1959./1960. mācību gadā komunistiskā partija par prioritāti bija izvirzījusi sadarbību ar kolhoziem, un presē parādījās ziņa, ka visi vienas Siguldas vidusskolas klases skolēni devušies strādāt uz vienu padomju saimniecību. Tas viss kopā droši vien kalpoja Ilzei Indrānei par pamudinājumu rakstīt romānu.”
Sirdsapziņas parlamentā
Ne visu dzīvē var nosvērt, izteikt mērvienībās vai pārvērst naudā. Un, paldies Dievam, ka tā, jo tad mūsu dzīve pārvērstos par vienu vienīgu matemātiski risināmu vienādojumu. Ir lietas, ko nevar nopirkt pat par lielu naudu – mīlestību, cieņu, sirdsapziņu.
Tieši sirdsapziņa tāpat kā dvēsele cilvēkā ir tā netveramā substance, kas nosaka, kādi esam kā cilvēki – vai spējam nostāties pretim netaisnībai, nelietībai, negodprātībai vai notiekošajā vienaldzīgi noraugāmies no malas. Nepalikt malā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū tautu aicināja arī laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kuru tandēmā vadīja literāti Ēriks Hānbergs un Andris Jakubāns. 1996. gada rudenī viņi sāka īstenot rucavnieka, pensionēta žurnālista un paša vārdiem raksturota kā sādžas filozofa Edvīna Šnipka ideju par Sirdsapziņas parlamentu, kurai aizsākums manāms jau viņa rakstu krājumā “Pussimts domu: Apceres par cilvēku un nākotni” (1995).
Tā nu avīze rosināja tautu izvirzīt sabiedrībā cienījamus ļaudis balsojumam, atsaucība bija liela. “Sirdsapziņas parlamenta tapšana bija absolūti demokrātiska – uzklausījām ikvienu, kas piezvanīja, centāmies ņemt vērā visu rakstītās vēstules ar ierosinājumiem un kritiku,” vēlāk ziņoja laikraksts. Turklāt nevienam tautas izvirzītajam kandidātam netika lūgta atļauja – piekrišana piedalīties, uzskatot, ka lasītājiem ir tiesības izteikt savas domas un vērtējumu, un daudzi no kandidātiem par savu izvirzīšanu un iebalsošanu uzzināja tikai pēc balsošanas rezultātu apkopošanas.
Pēc kandidātu apzināšanas tika publicēts balsošanas biļetens un redakcijā saņemtas 1236 atbildes, kurās katru kandidātu varēja novērtēt intervālā no plus desmit līdz mīnus desmit punktiem. Ilze Indrāne netika ievēlēta Sirdsapziņas parlamentā, taču tauta viņu bija izvirzījusi augstajā 46. vietā (no 515 kandidātiem) ar 1446 punktiem. Par rakstnieci nobalsoja 412 cilvēki, no kuriem tomēr 84 viņu vērtēja negatīvi – tikai par diviem vairāk nekā absolūti pirmo vietu balsojumā ieguvušo akadēmiķi Jāni Stradiņu.
Tāda nu ir demokrātija. Taču iekļūšana Sirdsapziņas parlamenta kandidātu lokā vien bija milzīgs pagodinājums, un arī Ilze Indrāne privātās sarunās atzina, ka tas viņai bijis pat nozīmīgāks par Valsts prezidenta Andra Bērziņa pasniegto Triju Zvaigžņu ordeni (2012). Jo Sirdsapziņas parlaments jau ir visas tautas izvirzīts un ievēlēts, un rakstniece, no vienkāršajiem ļaudīm nākusi, ar savu dzīvi un darbiem cieši jo cieši tautā ieaugusi.
Līdz šim vismaz ieceru līmenī daudzi mēģinājuši pieķerties grāmatai par Ilzi Indrāni, taču tā joprojām nav uzrakstīta. Toreiz, pirms pieciem gadiem, viņa man teica: “Ko nu vairs par mani rakstīt. Mans laiks pagājis. Neko jaunu jums nepateikšu – viss ielikts manos darbos. Uz lasītāju sirdīm esmu izbridusi.”
Uzziņa
Ilzes Indrānes literārais devums
• Bērnu grāmatas: “Tipsis, Topsis un Tedis” (1960), “Kur ir tāda egle?” (1964), “Labā diena” (1967), “Cīņa ar milzi” (1969), “Pirmās klases pasakas” (1970), “Anemone” (1974), “Meklēju zēnu ar zaļām acīm” (1975), “Slotu karalis” (1990) un “Baltā stunda”(2008).
• Lugas: “Tilts” (1961), “Sudraba avots” (1965), “Dzeguzīte gadus skaita” (1965), “Kam tu zviedzi, kumeliņi?” (1972).
• Romāni: “Lazdu laipa” (1963), “Cepure ar kastaņiem” (1966), “Ūdensnesējs” (1971), “Aisma” (1980), “Zemesvēzi dzirdēt” (1984), “Putnu stunda” (1996), “Dievsunīši” (2007).
• Īsprozas krājumi: “Dzirkstis” (1959), “Maize” (1966), “Basām kājām” (1970) un “Divpadsmit logi” (2012).
