“Neredzēt var arī dienā!” Ko darīt, lai mūsu ātrgaitas maģistrāle vairs nekrāj saullēkta briesmu stāstus? 5
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja krēsla un tumsa nav tava stihija, esi lēns. Vai nebrauc nemaz.” Tā rakstīju februāra sākumā. Nu braucu uz Dundagas pusi agrā pievakarē. Un brīžiem redzu mazāk nekā naktī, tālās gaismas ieslēdzis…
Tādēļ piedāvāju, tā teikt, improvizāciju par tēmu “neredzēt var arī dienā”.
Spožā saules pretgaismā
Zema, spoža saules pretgaisma ir sliktāka par tumsu. Nekādiem prožektoriem nepārvarama, nekādām brillēm (vismaz tām par eiro vai desmit) nedzēšama.
To lieliski zināja vecie rallija trašu meistari (Jānis Graudiņš, Andris Dāboliņš, Āris Roze) un mēdza izspēlēt ar Latvijas labākajiem braucējiem šādu joku – iekombinēt distancē kādu garu grants vai smilšu taisni, kas ved tieši austrumu virzienā. Ielikt tā, lai tā būtu jāveic saullēktā.
Un daudzi šajās lamatās nespēja izturēt uzdoto šķietami bērnišķīgo vidējo ātrumu 65 km/h, kaut tikko tumsā pa Mordangas līkločiem bija braukuši daudz ātrāk.
Gaisma ausmas un rieta stundās ir mainīga, spokaina, kropļo detaļas, sasprindzina, nogurdina. Redzamo distanci nav iespējams aprēķināt pat pēc sarežģītām formulām, kā to mēģinājām, par tumsu spriežot. Nav tumsas, nav miglas, gaišs, pat pārlieku gaišs rīts un…
Jūrmalas šosejas traģēdijas
Uz Kurzemi saulrietā var nebraukt. Uz darbu Rīgā jābrauc. Un mūsu ātrgaitas maģistrāle krāj saullēkta briesmu stāstus.
… Te reiz kāda dāma gaišā rītā savlaicīgi nepamanīja un notrieca divus uz brauktuves esošus cilvēkus, kuri slimnīcā mira.
… Te kāds piesardzīgs vīrs šķērsli pirmajā joslā gan bija savlaicīgi pamanījis, sabremzējies, pat apstājies, taču to neizdarīja kāds cits aiz viņa. Kā šāva pa pakaļu! Piedevām pirmais, stāvošais, bija atļāvies klasisku kļūdu – gaidīja tukšumu otrajā joslā, jau stūri sagriezis, pārāk agri gatavojoties apbraukt šķērsli. Rezultātā sitiens viņu meta pa kreisi – tieši ātrajā plūsmā.
Ko darīt? Ja kustības organizētāji nav tik gudri, lai šeit izmainītu rīta limitus virzienā uz Rīgu un vakara normas otrā – tas jāspēj mums pašiem.
It kā jau izskatās šis ceļš pēc Vācijas ātrgaitas maģistrāles gabaliņa. Vieš drošības sajūtu, vilina uz lidojumu. Taču tie ir māņi. Vēl vienas lamatas. Faktiski te valda mērens haoss.
Te nav Vācija, kur lēnie ir labajā joslā, pusātrie vidējā, ātrie kreisajā malā. Te (ārpus pilsētas) ievazātas mūsu noteikumu atļautās (apdzīvotās vietās) kreisās puses braukšanas un labās puses apsteigšanas vieniem miegainās, citiem agresīvās manieres.
Te gandrīz nekad nav policijas, kas šādas izdarības bargi sodītu un saknē nīdētu. Te ir desmitiem paštaisnu un, piedodiet, stulbi svētlaimīgu noteikumu pārkāpēju ik kilometrā.
Jūrmalas šoseja pilnīgi noteikti nav Latvijas drošākais ceļš. Ņemiet to vērā.
Nedariet kā šis, kurš maina cauro riteni lielceļa malā, ātras plūsmas tiešā tuvumā. Trīsstūri izlicis? Štrunts tas trīsstūris marta saules pretgaismā. Avārijas uguņus ieslēdzis? Maza šī mirga spožajā juceklī.
Un šādi žēlot tukšo riepu, ar kuru mierīgi varēja vēl simts metrus līdz drošai vietai aizbraukt, ir neprāts.
Par receptēm
Velnu vien, protams, dzenu, pēc tādām taujādams. Nav vienkāršu recepšu ne tumsai, ne saullēktam.
Slavējama, neapšaubāmi, ir dažādu kampaņu autoru vēlme skrējējus piebremzēt, taču didaktiskas pamācības rezultātus nez vai dos. Primitīvs arguments “jo lēnāk, jo drošāk” arī ne. Ne jau tāpēc kuģus būvējam, lai tos piesietu ostās.
Vismaz pagaidām nedod. Ne Latvijā, ne pasaulē. Lūk, piemēram, tādas solīdas zemes kā Austrija statistika (avots “European Transport Safety Council”) – puse braucēju pārkāpj pilsētas ātruma limitu (50 km/h), 39% neievēro lauku ceļu normu (80 km/h).
Kā tad braukt pret sauli? Tāpat kā vienmēr. Vien vēl mazāk steigas un azartisku manevru.
Vējstikls pirms starta nospodrināts, logu mazgāšanas šķidrums nav pats lētākais, tīrītāju slotiņas nav antīkas. Un (mans paņēmiens!) naģenīti galvā!
Tieši šis mazais saulsardziņš ir vislabākais, viegli un acumirklī līdz milimetra precizitātei augstumā pieregulējams. Pretgaismā nepieciešams!
