Superkompromiss – “Laserdog” 0
Esam uz Rīgas un Mār-upes robežas. Pļaviņā aiz “WESS” un “GROSS” milzīgajiem saloniem stāv vagoniņš ar uzrakstu “Laserdog”, no kura izkāpj čalis kupliem matiem, kedās, šortos, izkrauj kaudzi šauteņu un aicina zēnus (šoreiz kompānija lielāka, sabraukuši arī Dāvja dzimšanas dienas viesi) dalīties komandās. Sarkaniem lakatiem ap kaklu – tie būs… “Īstie veči”. Ziliem – “Zilie nabagi”. Tādā smaidīgā noskaņā sākas jandāliņš, pilns šāvienu, kliedzienu, skrējienu starp improvizētām aizsega būvēm, gar un pāri vecam žigulim – ar dzērienpauzēm kopā gandrīz divu stundu garumā. Fiziskā slodze futbola mača līmenī. Emocionālā – kā zvaigžņu karu trillerī. Super!!! (Un viss par 120 eiro un astoņiem karotājiem un personām, kas viņus pavada.)
Tas ir vecā, labā, bet šmucīgā un sāpīgā peintbola modernākais paveids. Šauts tiek ar lāzera stariņiem. Trāpījumus fiksē uztvērējiņi dalībnieku apģērbā. Datus apstrādā dators. Un 10 minūtes pēc finiša tiek paziņots: viens šāvis 4000 reižu. Un trāpījis (pat kam un cik reizes trāpījis tiek pateikts) tikai procentā gadījumu. Cits bliezis divreiz mazāk, bet veiksmīgi bijuši astoņi procenti…
Skaista tā modernā datu apstrāde (jāpiebilst – arī BSR trasē katra dalībnieka apļa laiki zibenīgi parādījās uz ekrāniem). Un foršs šis kariņš bez bīstamības. Trāpījumi ir, bet ložu ta’ nav. Pat fotogrāfs kaujas laukā var droši pastaigāties. Un cīņas vadītājam ir pieeja katram zēnam, iespēja skaidrot, taktikas gudrības mācīt. Kartinga trasēs tādas nav. Un nekad nebūs.
Te noteikti nāksim vēl (varēs arī ziemā, kad lāzersuns skraidīs zem jumta). Bet varbūt braucam – makšķerēt?
