“Blue Shock Race” 0
Kartingu trase Matīsa ielā?! Kā tas iespējams? Rūkt un smirdēt centra šaurībā?
Ne rūc, ne kūp. Vecā “universālveikala” trešais stāvs, no letēm un plauktiem izbrīvēts, ir izrādījies pietiekami plašs, lai tajā ielocītu 280 metrus garu trasi, kurā bez skaņas (riepas gan reizēm nočīkst) un smakas pārvietojas 21. gadsimta gokarti. Elektriski.
Tie paši, kuru pirmo poligonu Latvijā pērn atklāja liepājnieki. Savdabīga jauniešu komanda, izcili kolorītā vadoņa Arta Daugina stūrēta, Liepājas mēra (autosportista!) Ulda Seska balstīta (Liepājas hallē, starp citu, par treneri strādā Ulda dēls Mārtiņš). Artis vien būtu plaša raksta cienīgs – par fanātisko neatlaidību, par pacelto lozungu “PSP”, kas, izrādās, nozīmē – pacel savu pakaļu… Kusties! Darbojies! Svītro no leksikas vārdus “nav iespējams”…
Bet pietiek par Arti. Ka nepārslavējam. Jau tā “gugles” meklētājs par viņu “izmet” desmitus rakstu un raidījumu. Lasiet, klausieties, skatieties, mācieties – ja interesē.
Mēs nākam braukt. Pēc pirmajiem 10 apļiem mani zēniņi staro. Par “driftiem” vien runā. Bet tādi nemierīgi. Ar tādu kā mazuma piegaršas rūgtumu. Un metas digitālajos papildinājumos, kuru tāpat kā Mežciemā arī šeit netrūkst. Rallija brauciena simulators, piemēram, šiem datorspēļu bērniem patīk ne mazāk. Tad palūdzam vēl vienu kartinga devu. Un sakām – uz redzēšanos!
Vai nāksim vēl? Vai ieteiksim citiem? Jā, protams. Zēni tāpēc, ka vienkārši patika. Vectēvs tāpēc, ka jebkurš reāls brauciens pie reālas stūres ir pareizāk audzinošs nekā bakstīšana telefonspēļu ekrānos. Vajadzīgs, ja gribi drošu satiksmi nākotnē. Un šī nu reiz (lai piedod “333”, Biķernieki, Jelgavas “Rullītis”) ir vieta, līdz kurai rīdzinieks var kājām aiziet, vieta, kura pirmajiem īstajiem motorizētajiem braucieniem būs pieejama un komfortabla jebkuros laika apstākļos.
Iesaku iegriezties. Bet uzskatu par nepieciešamu brīdināt. Prieks nav lēts (un nevar jau būt šādās telpās un ar šādu ultramodernu tehniku). Laiciņš, ko šeit pavadījām bez ekspertu un reportieru privilēģijām, mums būtu maksājis kādus 50 eiro. Un, kā jau teicu – tas bija īss. Ar mazuma piegaršu. Bez nopietna treniņa iezīmēm. Un prieks var kļūt vēl daudzkārt dārgāks, ja čīkstošu riepu vīruss saķers puikas tā, ka sāksies – tēti, gribu savu gokartu… Un ievilks visu ģimeni skaistajā autosporta pasaulē, kurā gada budžeti rakstāmi vismaz piecciparu skaitļiem. Tādēļ – braucam, bet uzmanīgi!
