Anda Līce: Uz kurieni bruģējam ceļu 16
Kad cilvēku sejās ir brīnuma gaidas (kā tas šoruden bija pirms valsts svētku salūta), tajās nav naida. Svētki mūs apstādina kā filmas kadru, izgaismo un vismaz uz brīdi dara labākus. Lai cik tas būtu traģiski, tas pats ar cilvēkiem notiek lielas nelaimes tuvumā, kā tas notika dažas dienas vēlāk, sabrūkot lielveikalam “Maxima”. Kā liecina iepriekšējo gadu satricinājumi, Latvijā pēc tam viss tāpat rit tālāk. Cik lielai nelaimei vēl jāpiemeklē mūsu valsti, lai amatpersonās atmostos sirdsapziņa vai vismaz bailes? Pēc lielveikala sabrukšanas Valsts prezidents beidzot runāja nevis no papīra lapas, bet no sirds. Jācer, ka, pateicoties tieši sociālajiem tīkliem, pēc šīs traģēdijas, kas televīzijas titros sākumā tika nodēvēta par negadījumu, neizdosies noslēpt visus galus ūdenī. Šī nu ir reize, kad vadzis, uz kura sakarināts jau tik daudz netaisnību, ir pilns.
Tā kā nav iespējams paredzēt, kurā brīdī valstī valdošā alkatība un bezatbildība sasniegs kritisko masu, mēs visi esam situāciju ķīlnieki, ir tikai laika jautājums, kad atkal kaut kas (banka, tilts, budžets vai kas cits) sabruks. Uz kurieni mēs bruģējam ceļu, uz Latvijas saulrietu vai saullēktu? Savā laikā, kad stāstīju Imantam Ziedonim, ka esmu aizrāvusies ar saulrietu fotografēšanu, viņš ironiski piebilda, gaidīt rietu neesot nekāda liela māksla, pavisam cita lieta esot saullēktu gaidīšana. Ja runa ir par simboliem un ceļu bruģēšanu, tad mani šajā sakarā mulsina Likteņdārzs. Arī uz sabrukušā lielveikala jumta esot bijis uzklāts bruģis.
Tuvojoties Latvijai liktenīgiem datumiem, mēs allaž iekrītam vai nu patētikā, vai sērās. Nav brīnums, ka starp šīm abām izjūtām paliek neapzināts un nelietots milzīgs spēka lauks, kurā ikvienai dzimtai taču iestiepjas saknes. Vai nav savādi, ka neņemam no tā, kas mums ir daudzu paaudžu novēlēts un uz ko mums nevienam nav jāpierāda savas tiesības?
Skatoties uz gružu kaudzēm, kas palikušas pāri no supermārketa godības un Latvijas dievnamos traģēdijas upuriem veltītos aizlūgumus, skatiens apstājas pie dievnamu varenajām kolonnām un velvēm, kas ir izturējušas karus, ugunsgrēkus, Dieva zaimošanu un kuru tuvumā cilvēks nevar nedomāt par savu zemes dzīvi un dvēseļu bezgalīgo pulcēšanās vietu – debesīm.
