Uz Krieviju koncertēt Olga Rajecka nebrauc, uz Gruziju – gan! Bet Latvijā varot dziedāt arī uz ielas, pagalmos un tirdziņos. Saruna mākslinieces 60 gadu jubilejas noskaņās 43
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dūšas un lielu plānu viņai netrūcis jau bērnībā. 5. klasē sacerējumā rakstījusi, ka gribot apceļot pasauli un kļūt par ļoti populāru dziedātāju. Kurš gan tagad Latvijā nezina Olgu Rajecku, arī tuvākas un tālākas zemes nācies izbraukāt gan savulaik mēnešiem garās koncerttūrēs, gan draugu kompānijā atpūtas ceļojumos. Nupat nosvinēta sešdesmit gadu dzimšanas diena, bet jubilejas koncerti gaidāmi pavasarī, ja vien (piesitam trīsreiz pie koka!) pandēmija nenoskaudīs.
Veikalu plauktos vēl ņirb gar acīm izdevumi ar jubilejas aprakstiem un bildēm, kur gaviļniece, tērpusies draudzenes mākslinieces Elitas Patmalnieces šūdinātā mirdzoši zvaigžņotā mētelī, visas dienas garumā Bukultu privātmājas pagalmā uzņem ciemiņus. Viesistaba pilna ar ziediem, Olga palepojas ar sava deju kolektīva “Madara” dāvāto saktu Alsungas tautastērpam, kurā mirdz koši sarkani “Swarovski” kristāli.
Dejošana tāpat kā dziesma viņai asinīs no bērnu dienām – ne velti studēt devusies uz Kultūras un izglītības tehnikumu par deju kolektīva vadītāju, tomēr lemts bija kļūt par dziedātāju, kuras vārdu savulaik zināja visā plašajā padomijā. Uz lielā popularitātes viļņa uznesa Imanta Kalniņa dziesma ar Bulata Okudžavas vārdiem “Mi ubiļi komara” (latviski – Mēs nositām odu. – I. P.), kuru viņa pirmo reizi nodziedāja festivālā “Jūrmala ’87” un saņēma divu miljonu skatītāju balsojumu, kas tika atsūtīti pa pastu.
Uz piecdesmit gadu jubileju, piepalīdzot Kārlim Anitēnam, dziedātāja uzrakstīja biogrāfisku romānu “Mana svētku diena”, kur atklāti un godīgi stāsta ne tikai par panākumiem, uzvarām un mīlestību, bet arī savām šaubām, bailēm un zaudējumiem. Aprīlī iznākšot grāmata par viņas dzīvi pēdējā desmitgadē ar nosaukumu “Mans vilciens vēl nav aizgājis”.
Esat dzimusi un pirmos dzīves gadus augusi Lietuvā. Kā izjūtat lietuvisko pusi raksturā? Lasīju, ka pērn deju kolektīva koncertu Zarasos novadījāt lietuviešu valodā.
Jūtos Lietuvā ļoti labi. Kad cilvēki uzzina, ka esmu tur dzimusi, uzņem kā savējo, un tā ir pavisam cita sajūta! Lietuvā mani nekad neaprej kā Latvijā, tā nav bijis ne jaunībā, ne tagad. Tur es izjūtu lielu mīlestību, iespējams, tāpēc, ka esmu ciemos. Ja būtu otrādi, varbūt arī šeit būtu citādi. Kad palasu interneta portālos visus tos komentārus, rodas sajūta, ka savējos pārāk nemīlam.
Instagramā jums ir tikai sirsnīgi apsveikumi.
Nerunāju par instagramu un feisbuku, bet portāliem “TVNet”, “Apollo”, “Delfiem”, “Kas jauns”, kur tiek rakstīti drausmīgi komentāri! Nezinu, kas to dara. Tā ir arī citiem mūziķiem – “Prāta vētrai”, Samantai Tīnai, “Instrumentiem”, Intaram Bususlim, Aijai Andrejevai un citiem. Mēs savā starpā runājam, no kurienes tāds naids?
Man tomēr ir ticība, ka labu un sirsnīgu cilvēku Latvijā ir nesalīdzināmi vairāk par šiem drazu rakstītājiem.
Tad jau vispār nekā nebūtu, arī šīs puķes man nedāvinātu!
Un neietu uz Olgas Rajeckas koncertiem. Pirms mūsu sarunas paskatījos tīmeklī jūsu piecdesmit gadu jubilejas sarīkojuma ierakstu Latvijas Nacionālajā operā – grandiozs pasākums. Vai mazais meitēns Lielvārdē, kas palīdzēja mammai lauku saimniecībā, par kaut ko tādu varēja iedomāties?
Varēja. Pati biju to piemirsusi, bet mana audzinātāja Taiga Kalvišķe no Kaibalas pamatskolas bija saglabājusi manu 5. klases sacerējumu, kurā rakstu, ka savā dzīvē vēlos apceļot pasauli, tāpēc ka man ļoti patika ģeogrāfija, vēsture un arī literatūra, un gribu būt ļoti populāra dziedātāja. Un vēlāk es arī zināju, ka dziedāšu uz Operas skatuves. Sākumā gan nobijos, vai spēšu pavilkt, bet paldies direktoram Andrejam Žagaram, kas mani gan ļoti cienīja, gan atbalstīja un par koncertu Operas namā teica – jā, Olga, tev es nekad neatteikšu.
Biogrāfiskajā romānā atklājat arī savas šaubas un nedrošību, bet lēmums aiziet no visā Padomju Savienībā tolaik populārās grupas “Eolika”, kuras slava vēl gāja kalnup, uz Imanta Kalniņa “Turaidas Rozi” liecina par stingru raksturu.
Man nekas vairs negāja kalnā, likās, ka viss bija beidzies un gribējās kaut ko citu! Nevarēju visu laiku pa trīs četriem koncertiem dienā dragāt, tā jau bija rutīna. Es ļoti atvainojos Rezņikam (Boriss Rezņiks – “Eolikas” vadītājs. – I. P.) un pārējiem…
Bet ar Imanta Kalniņa mūziku man bija īpašas attiecības jau kopš Kultūras tehnikuma laika, kad viss kurss, cik vien varējām, braucām uz Imanta dienām, ķērām “Menueta” koncertus. Atceros, ka pirmo reizi klausoties Kalniņa mūziku no kinofilmas “Pūt, vējiņi!”, es raudāju. Tā ir tik ģeniāla, ka ieplūst sirdī kā cita mīlestība, un pāri augumam pārskrien tirpas. Neviens tā nespēj uzrakstīt. Un atkal zināju, ka būšu ar viņu kopā uz skatuves. Tā bija liela mīlestība, un Imantu Kalniņu es nekad nenodevu, lai gan laikā, kad dziedāju “Turaidas Rozē”, man piedāvāja uzstāties vēl daudz kur citur, arī Krievijā.
Alla Pugačova pie sevis esot aicinājusi. Vai piedāvājums nešķita vilinošs?
Jā, savā teātrī. Nezinu, kā būtu mana dzīve iegrozījusies, ja pieņemtu piedāvājumu, varbūt līdzīgi kā Laimai (Laimai Vaikulei. – I. P.), bet pats galvenais, ka man ir meita un ģimene. Tolaik domāju, kā es tā braukšu uz Krieviju? Laima arī aicināja mani un Jolantu Gulbi koncerttūrēs par bekvokālistēm. Macats ar Grāvi (Raimonds Macats un Aigars Grāvers. – I. P.) man teica – Oldzīt, tu taču nedziedāsi bekvokālu!
Pat rēķinot pēc mūsdienu interneta mērauklas, esat piedzīvojusi milzu popularitāti!
Kad tagad saka, ka tūre ir četri koncerti, man nāk smiekli. Mums tūre bija pusotru mēnesi, atbrauc uz divām dienām mājās, satiec mammu, draugus un atkal uz pusotru mēnesi projām. Ar “Eoliku” un “Turaidas Rozi” izbraukāju visu Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Vidusāziju, Kaukāza republikas, arī socvalstis – Bulgāriju, Rumāniju, Vāciju. Maskavas koncertzālē “Rossija” divus mēnešus notika koncerti – ar Uģi Rozi gājām turp katru dienu kā uz parastu darbu. Man palaimējies, ka zinu, kas tas ir.
Zinu arī, kā tas ir, ka Ulanudē un tamlīdzīgās vietās nebūs lāgā ko ēst un atgriezīšos ar četrdesmit septiņiem kilogramiem svarā. Lielākoties visās tūrēs bija problēmas ar pārtiku, vietējo mūziķu sievas, cik varēja, palīdzēja un nesa ēdamo, veda uz kaut kādiem “kreisajiem” veikaliem, kur varēja nopirkt arī kurpes, mēteļus, cigaretes. Tas bija briesmīgi, to pat nevar izstāstīt… Pirmo pusgadu saņēmu 10 rubļus par vienu koncertu, pēc pusgada – 12, nedaudz vēlāk – 16 un pēc gada – 20. Haltūras, kurās labi maksāja, nebija atļautas.
Patika braukt uz Ukrainu, kur zālēs sanāca ne mazāk par trīs tūkstošiem skatītāju, uz Gruziju, jo arī tur mīlēja Latviju, viņiem “Eolika” bija kā “ABBA”. Mēs vienmēr teicām, ka esam latviešu grupa no Latvijas, Rīgas!
Tagad tā pati “Prāta vētra” un Intars Busulis arī brauc uz Krieviju koncertēt. Vai pašai nav gribējies, gan jau vēl ir daudz cilvēku, kas atcerētos jūs no tiem laikiem?
Labāk ar deju kolektīvu “Madara” braucu, piemēram, uz Gruziju, kur bijām vēl pirms pandēmijas un mums aplaudēja trīs tūkstošu skatītāju zāle. Daudzi domā: ā, latvieši jau tādi ziemeļnieki, tiem lēnās dejas, bet mēs tā riktīgi nododam tautastērpos ar villainēm 30 grādos, ka visiem muguras slapjas, un publika sajūsmā. Pēc tam ir milzīgs gandarījums, ka sveši cilvēki ar tevi grib fotografēties, jo viņi jau mani nezina kā Olgu Rajecku.
Kā ir pēc megakoncertiem uzstāties daudz mazākai publikai, arī tagad kovida laikā?
Pēc horoskopa esmu Mežāzis, vienmēr kaut ko izdomāšu! Man ir bijis tā, ka esmu dziedājusi kāzās diviem cilvēkiem, četriem cilvēkiem – mežā. Ar vīru, kuram divdesmit gadus ir sava skatuves tehnikas firma, esam pielāgojušies kovida laikam – iegādājāmies ar dīzeli darbināmu ģeneratoru, kas ražo elektrību, un varam koncertēt jebkuros apstākļos. Busiņu samainījām pret lielāku, lai ir vieta arī aparatūrai, izveidojām dažādus koncertus – dziedāju uz ielas, pagalmos, pie veikaliem, biju ielas mūziķis.
Kad uzstājāties Rīgā pie daudzstāvu nama, esot atbraukusi policija. Kā tas beidzās?
Viss bija labi! Kad atļāva dziedāt tirgos, esmu tur uzstājusies kopā ar Igo, Aiju Andrejevu, Roberto, Katrīnu Dimantu un ko tik vēl ne. Kāda māksliniece, kas atnāca uz mūsu koncertu, teica, ka esam apbrīnas vērti!
Var jau padomāt, vai tirdziņi ir Rajeckas formāts?
Esmu māksliniece, un arī tas ir mans formāts. Bērēs esmu ļoti bieži dziedājusi saviem draugiem.
Vai maz var padziedāt tādā brīdī?
Var, jo viņš tev palīdz. Citi saka, ka bērēs nekad nedziedās, bet es to daru tāpēc, ka tas cilvēks manā dzīvē daudz ir nozīmējis, ko tad es nespēšu saņemties un nodziedāt? Dziedāju Freimim (Mārtiņam Freimanim. – I. P.), Aivaram Brīzem, savam vedējtēvam Valdim Treiziņam.
Ja reiz pieminējāt vedējtēvu, kā izdevās saiet kopā ar tagadējo vīru Ivo?
Pazīstu Ivo Bankavu divdesmit četrus gadus, viņš dejoja “Rotaļā”, bija skaņu inženieris grupā “Bāze 7”. Iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos mūs salika vienā pārī, un tā tas notika. Līdzīgi gadās ar daudziem dejotājiem – sadejojas un apprecas. Mūsu deju kolektīvā “Madara” vēl ir vairāki pāri gan dejā, gan dzīvē.
Dzīvesbiedrs jau pērn jums uzdāvinājis baltu kabrioletu. Kāda ir bijusi pati jaukākā dzimšanas dienas dāvana?
Vienu no foršākajām dāvanām saņēmu no meitas Marijas, kas kopā ar Didzi Melderi no “X faktora” – ar viņu pēdējos trīs gadus kopā uzstājamies –, Katrīnu Dimantu un citiem audzēkņiem, kas pie manis nākuši dziedāt, manas mājas pagalmā 7. janvārī nodziedāja dziesmu, ko paši studijā bija ierakstījuši, iestudējuši arī deju un veidojuši tērpus, un pēc tam vēl sarīkoja salūtu – no papīra! Vēl todien deju kolektīva “Madara” puiši īsos tērpos un pusgarās zeķēs nodejoja “Karbunkuli”. Re, kur “Sildare” uzdāvināja smaragdzaļus auskarus – esmu sajūsmā, jo man ļoti patīk zaļā krāsa.
Ilgus gadus rīkojāt “Olgas disenītes”. Kuri talanti izšķīlušies no šī pasākuma?
Markus Riva, Linda Leen, Ieva Sutugova, Samanta Tīna un vēl vesela plejāde, kam tas bija pirmais pakāpiens ceļā uz mūziķa karjeru.
Kā vērtējat šā gada dziesmu konkursa “Supernova” pusfinālistus?
Man tagad nav laika to skatīties. Audžudēlam jāmāca spēlēt čells, vīram jāgatavo pusdienas, jākopj māja.
Kad kāpjat uz skatuves, redzams, ka īpaši piedomājat par skatuves tērpiem, kur palīdz Elitas Patmalnieces talants un izdoma.
Uz tērpiem lieku lielu akcentu, jo cilvēks, kas atnāk uz manu koncertu, vēlas redzēt šovu un māksliniekus ne jau ielas apģērbā. Sevišķi sievietes apspriež, kas dziedātājiem bijis mugurā, kādas kurpes, frizūra. Ļoti patīk Bejonse un Lēdija Gaga tāpēc, ka viņas bieži maina tērpus, un tie ir interesanti. Koncerta laikā arī es mēdzu vairākkārt mainīt tērpus – daru to ātri: minūtē vai pat pusminūtē. Aizkulisēs stāv svīta, kuri palīdz pārģērbties, un vienmēr kādam rokā ir arī tēja ar konjaciņu.
Stilīgi ģērbusies esmu vienmēr, un fani ir arī sekojuši manam paraugam – ielieku ausī vienu auskaru un tūlīt daudzi tā dara. Kad biju precējusies ar Igoru Miglinieku, viņš man veda drēbes no ārzemēm. Reiz bija nopircis pumpainu zaļa zīda kleitu, taču tā bija tik kārdinoši skaista, ka divas reizes tika nozagta, pirmajā gadījumā – no “Žiguļa”, taču izdevās atgūt, otrajā – no mūzikas kluba Vecrīgā, pēc tam šo tērpu nekad vairs neesmu redzējusi.
Sākoties sadarbībai ar Elitu Patmalnieci, mans pirmais tērps bija līdzīgs nozagtajai kleitai – no pumpaina auduma ar melnu banti. Nesen viņa uzšuva kleitu, kuru vilkšu mugurā, kad iešu saņemt Triju Zvaigžņu ordeni. Kad uzzināju, ka piešķirts apbalvojums, ātri skrēju pie Elitas, ka jāšuj tērps – izdomājām fasonu, lai ordenis labi turas. Izdevās skaista – vizbulīšu zilā krāsā.
Kādas sajūtas, uzzinot, ka piešķirts tik augsts valsts apbalvojums?
Šoks! Man par apbalvojumu piezvanīja 10. novembrī, Mārtiņdienā, kad biju viena pati mājās. Tas bija tāds pārsteigums! Jautāju – tiešām, nopietni? Izrādās, daudzi bija par mani rakstījuši vēstules. Visu laiku ir sajūta, ka tu citiem dod un dod, un tad pēkšņi arī tevi novērtē un lepojas. Lielvārdieši ziņu publicēja novada avīzē, arī Ropažu pašvaldības izdevumā par to bija publikācija, cilvēki zvanīja, apsveica. Saņēmu apsveikumus arī koncertos Rūjienā un Inčukalnā. Taču pats galvenais, ka ar mani lepojas meita Marija un saka – mammīt, tas ir godam pelnīts!
Kleita vēl gaida ordeni?
Un lielā šampanieša pudele, ko man uzdāvināja deju kolektīvs, arī. Kad saņemšu ordeni, visticamāk, tas būs maijā, liešu šampanieti spainī un tukšosim to kopā ar kaimiņiem, kuru sveiciens par apbalvojumu bija vēl kuplāks nekā dzimšanas dienā.
Vai patīk uzņemt ciemiņus, rīkot radu saietus, protams, kad tas ir atļauts?
Man ļoti gribētos tik kuplus radu saietus kā kādreiz, kad ar mammu braucām uz Lietuvu. Tur visi satikās, es vienmēr dziedāju, bet mammas māsas raudāja, ka viņa nedzīvo Lietuvā. Kad pie mums uz Lielvārdi sabrauca gan latviešu, gan lietuviešu radi, Leona onkulis vienmēr teica – vai, kad tās smukās lietuvietes atbrauks, uh, ka ies vaļā danči! Vectēvs Andrejs Rajeckis spēlēja igraiku, tā mēs saucām bajānu, bija saklāti galdi, skanēja dziesmas. Tagad turp braucam kapu svētkos, satiekamies kādi divdesmit līdz trīsdesmit cilvēki.
Izklausās, ka muzikālais talants nāk no mammas puses?
Mana mamma ir dziedājusi ansambļos, arī tagad vēl dzied. Kad bija pie mums uz Ziemassvētkiem, nodziedāja lietuviešu valodā dziesmu un ierāva čarku. Lai visiem tāda veselība! No viņas man arī darba mīlestība. Apbrīnoju, kā viņa, jauna sieviete ar trīs bērniem, spēja parūpēties gan par mums, gan trīs hektāru dārzu, saviem lopiņiem un vēl kolhoza “Lāčplēsis” fermas divdesmit govīm, kas katru rītu bija jāizslauc pusčetros. Mammai drīz būs 81 gads, bet par maniem sešdesmit viņa saka – būtu tavi gadi, es vēl ņemtu govi!
Uz apsveikumiem tīmeklī atbildējāt īsi un konkrēti – esam veseli un laimīgi. Par veselību – skaidrs, bet kāda ir jūsu laimes sajūta?
Varu teikt, ka jūtos ļoti laimīga, jo esmu nodzīvojusi līdz 60 gadiem! Man ir ģimene, varu vēl padziedāt un padejot, cilvēki atceras, nāk uz koncertiem un novērtē. Tā ir laime. Un kad kāds vēl uzraksta dziesmu. Ar Ingara Viļuma man veltīto “Lai top” labi veicas “Muzikālajā bankā” – tikām līdz pusfinālam, kur, ja neskaita Busuli, esmu nonākusi starp jauniešiem.
Uz pavasari jāgaida jubilejas koncerti?
No 2. aprīļa līdz septembrim būs tūre pa visu Latviju. Pa vidu vēl Imanta Kalniņa dziesmas kopā ar grupu “Ezeri” un daudz koncertu ar deju kolektīvu. Tā savu dzīvi plānoju, jo tikai tad ir jēga dzīvot, kad tev ir mērķis.
Vizītkarte
Olga Rajecka
dziedātāja
• Mācījusies Kaibalas pamatskolā, beigusi Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu kā kultūras pasākumu vadītāja.
• 15 gadu vecumā sāk dziedāt grupā “Lāčplēsis”, vēlāk – grupā “Vitamīns”.
• No 1980. līdz 1986. gadam dziedātāja grupā “Eolika”.
• No 1986. līdz 1988. gadam dziedātāja Imanta Kalniņa grupā “Turaidas Roze”.
• 1987. gadā Vissavienības jauno dziedātāju konkursā “Jūrmala ’87” iegūst 2. vietu un divu miljonu skatītāju simpātijas balvu.
• Dziedājusi grupās “Jumis”, Arņa Medņa projektā “Tango”, “Dāmu popā”. Ar Aigaru Grāveru dibinājusi ansambli “Bāze 7”.
• 15 gadus organizēja “Olgas disenītes” – krāšņus pasākumus Latvijas jaunajiem dziedātājiem un dejotājiem.
• 2008. gadā ar Lielvārdes Violeto kori nokļuva līdz “Koru karu” 1. sezonas finālam.
• Deju kolektīvu “Rotaļa XO” un “Madara” dalībniece.
• Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
• Mamma Marijai Migliniecei.
• Laulībā ar Ivo Bankavu.
Afiša
Olgas Rajeckas jubilejas koncerti
• 2. aprīlī 19.00 Lielvārdes Kultūras namā.
• 8. aprīlī 19.00 Valmieras Kultūras centrā.
• 9. aprīlī 18.00 Latgales vēstniecībā “Gors”.
• 22. aprīlī 19.00 VEF Kultūras pilī Rīgā.
• 24. aprīlī 16.00 Ventspils teātra namā “Jūras vārti”.
• 30. aprīlī 18.00 Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
• 29. jūlijā 19.00 Dobeles Ķestermeža estrādē.
• 6. augustā 19.00 Jelgavas brīvdabas koncertzālē “Mītava”.
• 12. augustā 19.00 Kandavas brīvdabas estrādē “Ozolāji”.
• 24.augustā 20.00 Jūrmalā Dzintaru koncertzālē.
• 26. augustā 19.00 Liepājas koncertzālē “Pūt, vējiņi!”.
