Uz Krieviju ar šaubām 0
Ievads “Krievijas un Baltkrievijas ekonomiskā klātbūtne Baltijas valstīs: riski un iespējas” – tā sauc grāmatu, kas tapusi kā Latvijas Ārpolitikas institūta un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku kopdarbs. Par Krievijas ietekmi arī saruna ar diviem no viņiem – Arvilu Zeltiņu un Kārli Bukovski.
– Grāmatas galvenais redaktors, politologs Andris Sprūds tikko pasludināts par nevēlamu personu Krievijā. Tad jau laikam arī pētījuma atziņas nebūs Krievijai tīkamas?
A. Zeltiņš: – Šis gadījums diez vai saistīts ar grāmatu… No zinātniskā viedokļa Krievijas lēmums nav saprotams. Andra Sprūda pētniecība vienmēr bijusi ļoti profesionāla un korekta, nevis politizēta. Mūsu pētījumā izteiktie secinājumi par Krievijas ekonomisko ietekmi Latvijā var patikt vai nepatikt, taču tie izriet no esošās situācijas. Tos nav diktējuši kādi politiskie apsvērumi, kā tas, runājot par abu valstu attiecībām, ļoti bieži mēdz notikt.
K. Bukovskis: – Attiecībās ir divas dimensijas – politiskā un ekonomiskā. Nesen Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs izteicās, ka Latvijas un Krievijas attiecības pēdējā gada laikā ir pasliktinājušās. Tas ir politisks vērtējums. Tajā pašā laikā, paskatoties uz ekonomiskās sadarbības rādītājiem, redzams – imports un eksports ar Krieviju aug. Tā ka politiskā retorika ne vienmēr atspoguļo patieso situāciju, bet gan intereses. Protams, no politiskā konteksta nevar izvairīties.
– Ik pa laikam kāds Latvijas vai Krievijas politiķis paziņo, ka starpvalstu attiecības būtu brīnišķīgas, ja vien netraucētu “politiskais fons”. Visbiežāk pie šī “fona” tiek vainota Latvija, kur vai nu kāda amatpersona esot kaut ko nepareizi pateikusi, vai pieņemts kāds lēmums, kas Krievijai nepatikšot. Arī nesen avīzē “Vesti segodņa” varēja lasīt uzņēmēja Vasilija Meļņika paziņojumus, ka attiecības nonākšot strupceļā un viss pozitīvais tūlīt tikšot sabojāts, jo Bauskā atklāts piemineklis leģionāriem. Jautājums jums kā pētniekiem – kas tad ir šis daudz piesauktais “fons” un vai tiešām tas nosaka attiecības?
– Tas ir jautājums – vai uzņēmēji vienmēr patiešām ņem vērā kādus politiskos jautājumus, kas varbūt nepatīk vienas vai otras valsts politiķiem, taču maz ietekmē ekonomiskos darījumus. Es šaubos, vai investoriem interesē kāds piemineklis, drīzāk viņus varētu uztraukt ekonomiskā vide, administratīvie un tiesiskie regulējumi, potenciālā peļņa un tamlīdzīgi jautājumi.
A. Zeltiņš: – Svarīgi, lai attiecības būtu korektas. Bieži kā atslēgvārds tiek piesaukts “pragmatisms”, lai gan tad jārunā, ko tas īsti nozīmē…
– Piemēram, Latvija mīkstina naturalizāciju vai vislabāk uzreiz ievieš pilsonības “nulles variantu”, piešķir īpašu statusu krievu valodai, 16. martā Brīvības piemineklim nevienu pat tuvumā nelaiž un tamlīdzīgi. Jau reiz tika apgalvots, ka liels ieguvums būšot no robežlīguma parakstīšanas un atteikšanās no Abrenes uz visiem laikiem. Tā tolaik stāstīja “pragmatiski” cilvēki. Bet vai tiešām tā ir?
– Protams, ka ekonomikai vienmēr ir labvēlīgāks pozitīvs politiskais fons. Izvērtējot Latvijas un Krievijas attiecības, var runāt par septiņu gadu cikliem. Pēc neatkarības atgūšanas tās sākotnēji bija neskaidras, haotiskas. Nākamos septiņus gadus, kopš 1998. gada, attiecības pasliktinājās. Krievija saprata, ka Latvija cenšas integrēties Eiropas Savienībā un NATO, tātad ģeopolitiskā ietekme mazināsies, bija mēģinājumi tam pretoties.
Pēdējie septiņi gadi iezīmē attiecību uzlabošanos, ko no Latvijas puses raksturo konstruktīva attieksme, neņemot vērā atsevišķus negatīvus izteikumus, kas nākuši no atsevišķiem Krievijas politiķiem vai politologiem.
Simboliski attiecību uzlabošanos apliecināja Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīte Maskavā 2010. gadā. Nevarētu teikt, ka Latvija šajā laikā būtu veikusi kādas lielas politiskās piekāpšanās. Robežlīgumu es par tādu neuzskatītu. Tam vienkārši bija vajadzīgs laiks.
– “Pragmatiķi” jums iebildīs, ka, laikus piekāpjoties, mēs šobrīd būtu ieguvuši daudz vairāk.
– Ekonomiskajās attiecībās svarīgi, lai partneri viens otru respektē un uztver kā līdzvērtīgus. Piekāpšanās neliecina par veselīgām attiecībām. Ja vēstnieks Vešņakovs runā par politisko attiecību pasliktināšanos, tad nevajag aizmirst, ka pēdējā gada laikā Krievija ir ratificējusi ekonomiskajai sadarbībai ļoti svarīgo līgumu par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem.
K. Bukovskis: – Teorētiski tāda shēma varētu būt – politiska piekāpšanās it kā dod signālus kaimiņvalsts uzņēmējiem, ka viņus te sagaida labvēlīga attieksme. Bet tad vispirms ir jāatbild uz jautājumu, vai mēs vispār gribam, lai Latvijā ienāk lielas Krievijas investīcijas? Vai mēs nesajutīsim to kā apdraudējumu?
Un pētījums pierāda, ka pret Krievijas ekonomiskās ietekmes pieaugšanu Latvijā izturas ar piesardzību un aizdomām. Bet tie uzņēmēji, kas jau šobrīd sadarbojas, lielā mērā ir samierinājušies ar pašreizējo situāciju un nekādus īpašus politiskus soļus negaida.
– Kā tad, neietekmējoties no politiskā fona, jūs raksturotu pašreizējās Latvijas un Krievijas ekonomiskās attiecības?
– Asimetrija – tas ir pirmais vārds. Krievijas tirgus, protams, ir nesamērojami lielāks. Mēs pat vienai Maskavas lielveikalu ķēdei nespētu saražot produkciju, jo Latvijā nav tik lielu ražotņu un tik daudz darbaspēka. Tieši tas pats iemesls, kāpēc mēs nevaram ieiet Vācijas tirgū ar masveida produkciju, jo tur jau priekšā ir Polija, kas to spējīga saražot. Mums atliek nišas produkti. Ja mēs skatāmies uz Krievijas uzņēmējiem, tad viņu kapacitāte un iespējas ar vērienu ienākt Latvijas tirgū ir daudz lielākas.
– Kas no tā izriet?
– Krievijai ir daudz vairāk instrumentu, lai projicētu to pašu politisko ietekmi. Kur ir tā robeža, kad tas kļūst par draudu? Par to var būt atšķirīgs viedoklis. Manuprāt, kamēr mēs nevienai valstij, vai tā būtu Krievija vai kāda cita, neatdodam pilnīgu ietekmi pār dabiskajiem monopoliem, piemēram, energoresursiem, infrastruktūru vai dabas resursiem, tikmēr par ekonomisko klātbūtni nebūtu ļoti jāuztraucas kā par apdraudējumu. Tomēr sajūtu līmenī liela citas valsts ekonomiskā ietekme var sabiedrībā radīt nedrošību.
No otras puses, nevajag aizmirst, ka Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un līdz ar to ir sasaistīta ar ES normām un lēmumu pieņemšanas procedūrām. Tas mums rada papildu instrumentus un ļauj izvairīties no atsevišķu jautājumu risināšanas divpusējā ceļā.
A. Zeltiņš: – ES dalībvalsts statuss mums palīdz mazināt asimetriju.
K. Bukovskis: – Pēdējos gados Krievijas ekonomiskā klātbūtne Latvijā patiesībā ir piedzīvojusi izmaiņas. Tradicionāli bija trīs sfēras, kurās Krievija dominēja, – enerģētika, loģistika un transporta sistēma. Taču šobrīd Krievijas uzņēmēji labprāt investē arī nekustamajos īpašumos, pārtikas ražošanā un citās jomās.
– Par ko mums, kā jūs teicāt, tik ļoti nevajadzētu uztraukties. Tomēr, kad liels Krievijas uzņēmums mēģināja pārņemt “Latvijas finieri”, uztraukums un diskomforts sabiedrībā tomēr parādījās. Un diezgan liels…
A. Zeltiņš: – “Latvijas finieris” ir stratēģiski pietiekami svarīgs uzņēmums Latvijas ekonomikā. Varbūt tā slēgšana neradītu problēmas valsts funkcionēšanai, taču situāciju rūpniecībā tas ietekmētu. Krīzes laikā zaudēt vēl vienu lielo spēlētāju, kas līdz tam veiksmīgi strādājis, nebūtu labi, tāpēc valdība pieņēma lēmumu izpirkt uzņēmuma akcijas. Tā nav ierasta prakse, taču ir pamats ticēt, ka bija riski, lai spertu šādu soli.
K. Bukovskis: – Latvijas ekonomika ir liberāla un darbojas pēc brīvā tirgus principiem, kas nozīmē, ka valsts cenšas īpaši neiejaukties, ja vien lūgumu pēc politiska atbalsta neizsaka paši uzņēmumi.
– Ja nebūtu runa par Krievijas, bet, piemēram, Zviedrijas vai Vācijas investoriem, vai notikumi risinātos līdzīgi vai tas tomēr tiktu uztverts citādi?
– Labs jautājums. Protams, jebkura lielāka uzņēmuma ienākšana, kas var izjaukt līdzšinējo līdzsvaru, tiek izvērtēta, taču nav mazsvarīgi, no kuras valsts nāk uzņēmējs. Vācija, Zviedrija vai Dānija ir ES valstis, mēs esam vienā “klubā”. Mēs rēķināmies, ka tur darbojas līdzīgi principi un uzņēmējdarbības kultūra, atsevišķu valstu iekšienē ražošanas un pakalpojumu standarti var būt pat augstāki nekā vidēji ES.
– Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos arvien biežāk izskan politiski paziņojumi par lielāku Latgales autonomiju, ko ekonomiski varētu stiprināt ar Krievijas uzņēmēju investīcijām. Tās, protams, ir provokācijas, bet vai Krieviju varētu ieinteresēt šāds “projekts”?
– Eiropas Savienība šobrīd pārdzīvo ekonomiskās problēmas. Skaidrs, ka Eiropas uzņēmēju vēlme investēt citās valstīs automātiski samazinās.
Krievija krīzes laikā ir cietusi mazāk, jo ienākumus nodrošina energoresursi. Līdz ar to arī Latvijā, ne tikai Latgalē, bet arī Ventspilī un Liepājā ir viedoklis: “Krieviem ir nauda, viņus piesaistīt būs vieglāk.”
Taču vai aiz mēģinājuma piesaistīt Krievijas investīcijas Latgalei stāv politiski nodomi un vai Krievija tiem būtu gatava ziedot līdzekļus? Pagaidām nekas tāds nav novērojams. Ir piemēri, ka tā ir noticis. Ekonomiskā sadarbība ar Baltkrieviju Krievijai ne vienmēr ir izdevīga, taču politisku iemeslu dēļ tā tiek veicināta. Bet vai Latgale tiešām ir tik krieviska, lai atplestām rokām piekristu šādam scenārijam? Es par to šaubos.
– Vēl viens ar Krievijas investīcijām saistīts gadījums – Latvijas Krājbanka. Ko no tā mācīties?
A. Zeltiņš: – Kad Antonovs iegādājās Krājbanku, tai nebija paši labākie laiki un jauns investors tika uzņemts ar atsaucību. Šo gadījumu nevar saistīt ar politiku, bet ar uzņēmēja reputāciju. Mūsu institūcijām par to aizdomas neradās, bet, piemēram, Zviedrija neļāva Antonovam kļūt par SAAB akcionāru, lai gan uzņēmums tobrīd bija uz bankrota robežas. Varētu jautāt – vai informācijas apmaiņa starp ES valstīm šādās reizēs ir pietiekama un vai to nevajadzētu pilnveidot? Lai gan ar Krājbanku viss sākumā izskatījās cienījami – banku nopirka nevis Antonovs, bet respektabla Lietuvas banka – “Snoras”. Nekas neliecināja, ka viss izvērtīsies tik neveiksmīgi.
K. Bukovskis: – Bet uzņēmēja reputācijai ne vienmēr ir tiešs sakars ar valsti, no kuras viņš nāk. Paskatīsimies vācieti Bertoltu Fliku… Tas ir mūsu institūciju mājasdarbs – pārbaudīt šādus cilvēkus, pirms atdot viņiem ietekmi pār stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem. Bet mēs jau zinām, ka šajā ziņā tiek grēkots.
