Uz kapiem ar datoru. Atrast tuvāku un tālāku radu atdusas vietas tagad var virtuāli 0
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klāt veļu mēnesis, kad svecīšu vakaros kapsētās pieminam aizgājušos tuviniekus un draugus. Bieži vien tādos brīžos prātā nāk doma apraudzīt arī kāda tālāka radinieka atdusas vietu, taču pagājis krietns laiks, no atmiņas izkritis gan bēru gads, gan vieta kapos, kur aizgājējs guldīts.
Neatliek nekas cits kā doties pie kapu pārvaldnieka, cerot, ka viņa grāmatās aizgājēju varēs atrast vai nu pēc vārda, vai miršanas gada. Un te bieži vien sākas problēmas.
Tā kā kapavietu arhivēšana likumiski nav atrunāta, kapu pārvaldnieki improvizē un datu pierakstu sistēma katram sava. Tad nu gadās, ka papīros labākajā gadījumā ir atzīme “otrā taka no kapličas, trīs metri aiz bērza”. Bet ko tad, ja pa šo laiku vairākas takas ved uz visām pusēm un koks nozāģēts?
Uzklausot stāstus par grūtībām atrast tuvinieku kapavietas, uzņēmējs Miks Blate pirms septiņiem gadiem izveidoja portālu “cemety.lv”.
“Ideju ieteica kāds kungs, kuram mantojumā atstāta kapavieta Rīgā. Aizgājis uz kapsētu un tur stundām gaidījis, kamēr pārvaldnieks šķirstījis kapu grāmatas, līdz atradis meklēto. Kā tas nākas, ka mūsdienās nevar pateikt, kur cilvēks apbedīts, vai tad to lietu nevar elektroniski sakārtot, jautājis kungs. Padomājām un izveidojām sistēmu. Viena tās daļa ir publiska, kur ikviens var ierakstīt cilvēka vārdu un atrast kapu. Otra daļa – kapsētu pārvaldniekiem, tā ir par maksu. Viņi digitālajā kartē atzīmē jaunas apbedījuma vietas, fiksē līgumus, rēķinus un veic citas ar kapu saimniecību saistītas darbības,” stāsta M. Blate.
Bērziņš vai Birziņš?
Jautāts, cik ticami ir sistēmas dati, M. Blate atzīst, ka pa kādai nepreciziātei gadoties, tādēļ ieviesta dubultpārbaude: “Pēc tam kad visi dati no kapu grāmatas ievadīti sistēmā, uz kapsētu sūtām darbinieku – kvalitātes kontrolieri. Viņš pie katras kopiņas planšetē pārliecinās, vai viss ir precīzi. Ja ir kļūda, ielabo.
Piemēram, grāmatā ierakstīts – Bērziņš, bet kontrolieris pamana, ka tomēr Birziņš. Nepareizi uzvārdi mēdz būt, jo bieži vien burti izdzisuši, piemineklis nosūbējis.
Tāpēc portālā var iesūtīt precizējumus – sistēmā pie katras apbedījuma vietas pieejama poga, kuru nospiežot var papildināt datus par mirušo. Sistēmā ir arī kapsētu kontakti, lai vajadzības gadījumā var sazināties tieši.” Pēc tam kad datubāze sakārtota, tā tiek nodota pašvaldības darbiniekam, kurš turpmāk ievada informāciju par jauniem apbedītajiem, svecīšu vakariem, kapusvētkiem u. tml.
Ir vēl kāda būtiska nianse, proti, mājaslapā redzamo kapa fotogrāfiju var nomainīt. “Kontrolieris nobildē kapu, kāds tas ir apgaitas brīdī. Gadā uztaisām ap 100 000 foto, līdz ar to nevaram noķert brīdi, kad kaps skaisti sakopts. Tādēļ, ja bilde nepatīk, kapavietu var sakopt, nolikt ziedus, iedegt sveces un tad šādu attēlu atsūtīt nomaiņai,” tā M. Blate.
Jautāts, cik laika prasa kapsētas digitalizācija un cik tas pašvaldībai izmaksā, viņš atzīst, ka process ilgst no trim mēnešiem līdz pusgadam. Vispirms kapsētu uzmēra, tad noraksta pieminekļu datus, pārskata kapu grāmatu, digitalizē pierakstus, tad darbs kontrolierim, fotografēšana utt. Izmaksas svārstās no 500 līdz 1500 eiro par hektāru.
Apbedī ar kapu grāmatām
Patlaban sistēmā digitalizētas vairāk nekā 400 pašvaldībām un baznīcām piederošas kapsētas, apkopojot informāciju par vairāk nekā miljons apbedītajām personām. Tikmēr sākums nav bijis viegls, lielākā problēma bijusi dažu kapsētu pārvaldnieku attieksme, atzīst “Cemety” pārstāve Marta Rone.
“Ir pārvaldnieki, kas aplaudē no sajūsmas, ka beidzot viņam 16 hektāros būs kārtība.
Bet ir arī tādi, kuri burtiski dzen ārā. Sak, man tāpat jau viss sazīmēts. Bet kapsētā 5000 apbedījumu, kā visu var zināt no galvas? Pārvaldnieks nomainās, atnāk jaunais un iepleš acis – kastes ar papīriem ir, atrast neko nevar.
Ir bijis gadījums, kad pārvaldniece sastrīdējusies ar domes vadību, pasitusi kapu grāmatas padusē un aizgājusi. Uz domes prasību atdot papīrus sekoja atbilde, ka tie ir viņas pieraksti un darba līgumā par grāmatu atdošanu nekas nav minēts. Ja dikti vajag – pērciet! Citā gadījumā pārvaldnieka amats mantots paaudzēs, jo mājas ir līdzās kapiem. Kad pēdējais pārvaldnieks nomiris, tuvinieki viņu apglabājuši ar visām grāmatām, jo tas bijis šī kunga mūža darbs, kas jāņem līdzi. Tikmēr pārējiem par šo kapsētu nekādu ziņu vairs nav.”
Traucē kreisais bizness
Ir vēl kāda problēma, kuras dēļ viens otrs kapsētas pārvaldnieks atsakās digitalizēt savu saimniecību. Un tā ir “kreiso” kapavietu tirgošana.
“Joprojām ir situācijas, kad kapu pārvaldnieks tirgo vietas. Tas viņam ir savs bizness, un, protams, viņš negrib, ka tagad visi redzēs, kur un kas apglabāts,” saka M. Blate, gan neminot konkrētas kapsētas.
Viņš stāsta, ka draugam bijis jāapbērē radinieks un pārvaldnieks skaidri un gaiši teicis – varam apglabāt te, bet tāda drūma vieta, varbūt te smuki maliņā? 300 eiro un būs saulainā vietā.
“Cilvēks tajā brīdī sēro, ir viegli ievainojams. Pārvaldnieks to labi zina un izmanto izdevību. Bieži vien pašvaldībai ir nojausma, ka tā notiek, bet, kamēr pie rokas nav pieķerts, pierādīt nevar,” stāsta uzņēmējs.
“Sauc atpakaļ” un kāja kapā
Staigājot pa kapsētām, kvalitātes kontrolieriem gadoties ne mazums dīvainu gadījumu. Piemēram, aizaudzis kaps, uz apmalītes nekāda uzraksta, nu neko, jāiet tālāk, bet pēkšņi kāja aizķeras aiz saknes.
Darbinieks atgriežas, parok sūnu nost, un atklājas iegrimušais vārds un uzvārds. It kā aizgājējs sauktu atpakaļ. Sagadīšanās? Varbūt, bet līdzīgi gadījies vairākkārt.
“Citureiz Bēnes kapos kāda kundze gāja pa taku un viena kāja pēkšņi iegrimst kapā. Izrādās, apakšā kapenes ar diviem bērnu zārciņiem, virsū vāciski uzvārdi. Līdzīgi bija Jēkabpilī, kad ziemā raka kapu un uzdūrās kapenēm. Iezīmējām šīs vietas, bet piederīgie gan neatradās.
Vēl bija gadījums Lestenes brāļu kapos, kur uz sienas minēts leģionāra uzvārds, bet šis cilvēks mums atsūta vēstuli, ka ir dzīvs. Vācieši mēģināja izvest ar kuģi, tas nogrimis, bet viņš spējis izglābties, vēlāk apmeties uz dzīvi Kuldīgā,” stāsta M. Rone.
Plāno izplesties
Kapu digitalizācijas platforma guvusi atzinību arī citviet, un šobrīd “Cemety” aktīvi darbojas Lietuvā, digitalizētas pirmās kapsētas Francijā un Lielbritānijā, kā arī notiek darbs Somijā un Itālijā. Lielbritānijā digitalizēta daļa no lielās Brukvudas kapsētas, kur apbedīti daudzi latviešu trimdas darbinieki. Nākotnē plānots darboties Skandināvijā, Polijā un citās Eiropas valstīs.
Sen vajadzēja ieviest kārtību
Sanita Bērziņa, Liepājas pašvaldības kapsētu pārvaldes direktora vietniece: “Elektroniskās datubāzes izveidošana tika plānota sen, bet nebija piemērota pakalpojuma sniedzēja. Uzzinot par “Cemety”, mūsu iestādes direktors I. Pavlušenko sazinājās un vienojās par kapsētu digitalizāciju. Sadarbība ir ļoti laba, digitalizētas visas septiņas kapsētas, vairākas no tām lielas, piemēram, Dienvidu kapsēta – 21,2 ha, Centrālā kapsēta – 17 ha.
Ziņas par apbedījumiem ir precīzas, informācija tiek ievadīta no uzrakstiem uz pieminekļiem un kapu grāmatām. Par laika posmiem, par kuriem nav grāmatu, piederīgie palīdz, uzrādot, kur un kad ir apbedīti tuvinieki.”
Anta Ķirse, Mazsalacas novada pašvaldības nekustamā īpašuma speciāliste: “Mazsalacas kapsētai nebija kārtīga saimnieka, līdz ar to nebija arī uzskaites. Baznīcas reģistri arī nav pieejami par visiem gadiem, jo daudzi dokumenti nodedzināti (pēc nostāstiem, kurināta baznīcas krāsns). Pie manis nonāca izziņas par apbedītajiem no 1986. līdz 2003. gadam, bet ne visiem bija norādīta kapavieta.
Uzzināju, ka Jelgavas Zanderu kapi ir sakārtoti ar “Cemety” palīdzību, un tā sākās mūsu sadarbība. Iespēju robežās vācu datus un papildinu informāciju. Dažiem pat dzimtas koks izveidojas.”
Māris Vītiņš, Cēsu domes Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes kapu pārzinis: “Cēsu novadā kapsētu digitalizācija tika sākta ar mazajām Rāmuļu un Veismaņu kapsētām. Arī līdz tam bija veikta mirušo uzskaite un kapavietu iezīmēšana ar roku kartēs, bet tās bija bez kapavietu robežām un izmēriem.
Nākamais solis bija Cēsu Meža kapi. Tika likta kopā visa informācija – vecās grāmatas, kartes, skices, kapakmeņi, pieraksti, līgumi, tomēr dažkārt nākas saskarties, ka ziņas ir kļūdainas. Bet process turpinās, jo cilvēki sniedz trūkstošās ziņas. Digitalizācija dod iespēju cilvēkiem ne tikai sameklēt informāciju par mirušajiem tuviniekiem, tā dod iespēju saglabāt šo informāciju vēsturei.”
