Uz ielām upuri, policija pārkāpējus izliekas neredzam, tāpēc Ministru kabinets lemj palielināt atļauto ātrumu ārpus pilsētas 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Latvijas prese ziņoja par Ministru kabineta lēmumu paaugstināt vieglo automašīnu un motociklu braukšanas ātrumu pilsētās no līdzšinējiem 25 km/h uz 40 km/h.
Attiecīgi kravas automašīnām, atkarībā no kravnesības, pilsētās ātrumu noteica 20–30 km/h. Ārpus pilsētām pieļaujamais ātrums vieglajiem auto paaugstinājās līdz 70 km/h agrāko 40 km/h vietā. Autobusiem – 40 km/h agrāko 30 km/h vietā; kravas automašīnām tas ārpus pilsētām palika tāds pats kā pilsētā – 20–30 km/h.
Ātruma pārsniegšana un tās izraisīti negadījumi pirmskara Latvijā bija ikdiena. Jautājums par ātrāku pārvietošanos darba kārtībā atradās jau ilgāku laiku – to prasīja Satiksmes ministrija, kamēr Iekšlietu ministrija kategoriski iebilda.
Galu galā abas puses nolēma, ka strīds jāizšķir valdības līmenī. Ņemot vērā biežos satiksmes negadījumus, tajā skaitā ar cilvēku upuriem, vismaz daļa sabiedriskās domas, īpaši provincē, bija pret ātrumu.
Vēl 1930. gadā izdevums “Lauku Doma” sprieda, ka “cilvēku uzmanības, inteliģences un atturības” līmenis Latvijā tam vēl neesot gatavs. No otras puses, bija vispārzināms, ka pastāvošos zemā ātruma nosacījumus tāpat neviens lāgā neievēro un arī policija uz to raudzījās caur pirkstiem.
Turklāt policijai arī nenācās viegli situāciju kontrolēt, jo mēraparātu nebija un visu varēja noteikt tikai “uz aci”.
Zemo ātrumu nesavienojamība ar dzīves realitāti bija viens no Satiksmes ministrijas argumentiem – lai autobusi spētu ārpus pilsētas konkurēt ar dzelzceļu, tie nevarēja vilkties ar 30 km/h.
Laikabiedri apgalvoja, ka autobusi jau tāpat traucoties ar divas trīs reizes lielāku ātrumu par pieļaujamo un neviens tam neiebilstot.
