Teātra žurka šogad ved uz ideālo Latviju Roņu salā 0
Ir pienācis ilgi gaidītais 2018. gads! Bet apkārt, par lielu pārsteigumu, valda nīgrums, nomāktība un neticība. Tieši tu esi izredzēts visu sākt no jauna un pārcelties uz teiksmaino Roņu salu – būvēt jaunu valsti no pašiem pamatiem! Vai ņemsi mūs līdzi? Tiešām visus? Vai tomēr atstāsi kādu pieskatīt veco Latviju? Tā Nacionālais teātris ievirza tradicionālajā Teātra dienas iestudējumā, kas pirmizrādi piedzīvos otrdien, 27. martā, un kurā šogad uz skatuves valdīs “Ideālā Žurka”.
Režija uzticēta trim aktieriem, no kuriem viens tūlīt pavasarī, domājams, tiks arī pie režisora diploma. Arturs Krūzkops no pēdējā laika lomām palicis prātā kā virtuozi greizsirdīgais “Trīnes” Brencis, Jānis Vimba – ar nupat iestudēto diplomdarba izrādi: Jasmīnas Rezā lugu “ART” Jaunajā zālē, savukārt Kaspars Zvīgulis, kurš, kā teic viņš pats, uz četriem gadiem bija izgājis no teātra, tajā atgriezies ar monoizrādi, Denī Didro lugu “Melot” – stāstu par mākslu, aktiera tehniku un dzīvi –, un lielo, aktieriski grūto, bet lieliski piepildīto Luija lomu Ināras Sluckas iestudētajā Žana Lika Lagarsa lugā “Tas pasaules gals”. Bet visus trīs viņus saista nu jau sešas izrādes “īsto” sērijā Jaunajā zālē. Skatītāji atcerēsies tādus iestudējumus kā “Īstā ziema”, “Īstie Jāņi”, “Īstais teātris”, “Īstie Ziemassvētki”…
“Teātris būs riktīgi garlaicīgs”
Kad Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis piedāvājis veidot Žurku, minētā trijotne kopā ar komponistu Kārli Kazāku, kas arī bijis klāt visās “īsto” sērijās, un pārējiem izrādes dalībniekiem tagad centīsies īsto noskaņu dabūt arī uz Lielās skatuves.
Talkā nākušas divas rakstnieces – Rasa Bugavičute-Pēce un Anete Konste, dramaturģes, kursabiedrenes, kurām tekstu rakstīšana Žurkai ir zināms izaicinājums šajā žanrā, tāpat kā uzveduma režisoriem Jānim Vimbam, Kasparam Zvīgulim un Arturam Krūzkopam. Bet galarezultāts, protams, būs atkarīgs no visu uzvedumā iesaistīto Nacionālā teātra aktieru pienesuma.
“Karkass ir pamats, bet ir lietas, ko gribas pateikt pašiem aktieriem, to viņi droši var darīt, un mēs iekļaujam scenārijā,” saka Kaspars Zvīgulis. “Vēlamies ļaut aktieriem izspēlēties tā, kā viņi parasti to nevar,” piebilst Arturs Krūzkops. “Teātra dienas koncerts ir svētki aktieriem, nevis valsts politiskās dzīves apkalpošana, tāpēc ļaujam aktieriem izspēlēties, padauzīties tā, kā režisori ikdienas izrādēs neļauj.”
Mēģinot ielūkoties ideālās Latvijas meklējumos, varbūt nonāksim pie atziņas, kur atrodamies šobrīd, kā sagaidīt valsts simtgadi un kā dzīvot tālāk. “Komismu vairāk meklējām situācijās, nevis personībās, jo brīžiem par to, ko dara politiķi, smieties nemaz vairs negribas,” stāsta Kaspars Zvīgulis.
Un tā pirmajā cēlienā tiks dibināta ideālā Latvija, jo, ja viss ir slikti, nav ko – jābūvē no jauna, pasmaida Arturs Krūzkops. Bet, tā kā neviens īsti nezina, kāda tā ideālā Latvija ir, visi mazliet lidināsies pa mākoņiem…
Un nu mazliet palūkosimies caur mākoņu maliņu. Tāpat kā te, vecajā, arī ideālajā Latvijā būs politisko debašu īpašs raidījums, kurā piedalīsies partijas, taču, protams, tikai divas, jo ideālā Latvijā vairāk nevajag, jo visi tāpat balsos tikai par vienu… Nekur laikam nevarēs sprukt arī no korupcijas, tādēļ ideālā Latvijā pat darba kolēģiem pateikt “labrīt” ir zināma veida korupcija – tev taču jābūt laipnam, lai kolēģis tevi nenosūdz priekšniekam par desmit minūšu nokavēšanos.
Skaidrs, ka būs viena ideālā televīzija, kas reklamēs tikai to, kas notiek ideālajā Latvijā, un arī teātris būs viens, ideālais, tāds riktīgi garlaicīgs. Ja ikdienā dzīve interesantos notikumos kūsāt kūsās, uz teātri cilvēki varēs nākt atvilkt elpu un pagarlaikoties. “Protams, mēs mēģinām mazliet pasmaidīt arī paši par sevi, bet vai nav tā, ka neviens vien visā nopietnībā šobrīd domā, ka teātris ir vai nu interesants, vai garlaicīgs,” pasmaida Kaspars Zvīgulis.
Guntars Račs vai Aspazija?
Slimnīcās nebūs rindu, uz pilnu klapi darbosies e-veselība, jo skaidrs, ka arī cilvēku nebūs pārlieku daudz. Slimnīca Rainim būs tā ideālā vieta, kur viņu neviens netraucē, kur viņš var sēdēt, rakstīt, filozofēt, kaut gan, jā, viens cilvēks tomēr viņam traucēs, jo gribēs stāties vecajā rindā, par katru cenu tikt skaidrībā, kurš te ar un kurš bez pieraksta… Te jāpaskaidro, ka uz ideālo Latviju varēs ņemt līdzi jebkuru un jebkurā laikā un pasaules malā dzīvojošu latvieti. Ja vajadzēs, viņu varēs arī reanimēt – ideālajā Žurkā būs iespēja no viņsaules pārcelties kā šodienā, tā nākotnē, ideālajā Latvijā.
Tādēļ, kā stāsta Arturs Krūzkops, vienā no pirmajām ainām risināms ļoti svarīgs uzdevums – noskaidrot, ko tad īsti ņemsim līdzi uz ideālo Latviju? Kas būtu tie divsimt cilvēki, kurus mēs satilpinātu uz viena kuģa un vestu uz Roņu salu? Tā kā mūsdienu igauņiem šo salu īpaši nevajag, tieši šis Dzintarjūras sālsūdens apskalotais zemes pleķītis kā radīts ideālajai Latvijai.
“Līdzi ņemamo ļaužu izvēlē mani kritēriji būtu subjektīvi, personiski un neapstrīdami,” pasmaida Kaspars Zvīgulis. “Tāpat kā “īstajos”, vēlamies, lai skatītājs piedalās, lai domā līdzi – ko viņš ņemtu uz ideālo Latviju? Lai skatītājs nav tikai vērotājs, lai piedalās, atpūšas un veido savu ideālo Latviju,” atklāj Arturs Krūzkops.
Bet izrādē uz skatuves būs viens cilvēks, kas nostāsies pūļa priekšā un pateiks, kādi cilvēki nepieciešami ideālajā Latvijā. Un, tā kā ar vienu dzejnieku, pat ja tas ir Rainis, tur nevar būt gana, beigās par palikušo vienu brīvo vietu nāksies izšķirties starp diviem vārda meistariem – Guntaru Raču un Aspaziju. Būs jātiek skaidrībā, kurš no viņiem kāps uz kuģa. Šī intriga lai paliek noslēpumā. Taču skatītājiem būs iespēja pavērot, kā un ar kādiem līdzekļiem abi dzejnieki cīnīsies par vietu uz kuģa, kas dosies ceļā uz ideālo Latviju.
Kā caurviju motīvs no latviešu folkloras un mūsu sabiedrības simbolizētāji jau no plakāta teātra priekšā nolūkojas trīs tēvadēli, no kuriem vecākais gan ir meita Intas Tiroles atveidojumā, vidējā tēvadēla ādā iejutīsies Ivars Puga, bet trešais tēvadēls būs Juris Lisners – nu, kā jau parasti trešais tēvadēls… Šī trijotne palīdzēs tikt cauri visiem sarežģījumiem ceļā uz ideālo Latviju.
Pēc ilgāka laika uz skatuves kāps arī pati Žurka, varbūt pat divas. Jo, kā zināms, žurkas bēg tikai no grimstoša kuģa, bet, tā kā šis tikai celsies, normālā, pelēkā uzvalkā tērpušās, viņas līdīs un sprauksies virsū uz klāja, varbūt kāda skraidelēs pat skatītāju zālē.
Uzveduma pirmajā daļā muzikālo noformējumu veido dīdžejs Monsta, uz skatuves būs DJ Aspirīns.
Otrajā daļā – ideālajā simtgades koncertā – latviešu dziesmām amplitūdā no klasikas līdz rokam aranžijas veidojis Kārlis Kazāks. Tā kā runa ir par ideālo koncertu, nebūs neviena no malas iesaistīta mūziķa, visus instrumentus spēlēs tikai paši, proti – Nacionālā teātra aktieri. Te jāpiebilst, ka būs pilns mūzikas instrumentu spektrs – bungas, mandolīna, ģitāras, basģitāras, taure, trombons, flauta, stīgu instrumenti, vijoles, saksofons. Daudzi aktieri, atklāj Arturs Krūzkops, pirms padsmit gadiem gājuši mūzikas skolā. Tagad viņi to atceras. Mēģinājumos skan tīri labi, vismaz mums pašiem patīk, piebilst Kaspars Zvīgulis. Kā atzinis, piemēram, Juris Hiršs, kopš armijas laikiem viņš trompeti neesot pūtis, bet nu to darīšot ar prieku.
