Uz gadu atskatoties, no latiem atvadoties 1
Pirms 20 gadiem – 1993. gada 5. martā – ar zaļgano piecu latu banknoti, uz kuras attēlots ozols, Latvijā atgriezās lati. Nupat aizvadām pēdējās dienas ar latu, kurš daudziem bija ne tikai maksāšanas līdzeklis, bet kļuvis pat simboliski tuvs.
Un tāpēc daudzi ne tikai dzied līdzi dziesmai “Paldies latiņam, latiņam, latiņam”, bet, iespējams, arī noslauka kādu sentimentālu asaru. Aizvadot un atskatoties uz šo gadu, “Latvijas Avīze” arī izraudzījās simboliskus notikumus, simboliskus cilvēkus, kuru profesija, dzīvesveids tiešā vai pārnestā nozīmē ir saistīts ar tiem attēliem, kas ir uz mūsu latu monētām un banknotēm. Visiem šiem cilvēkiem uzdevām trīs jautājumus.
1. Ko un kādu mācību no šā gada notikumiem jūs ņemtu līdzi nākamajā gadā?
2. Kāds jums bijis šis gads?
3. Ar kādām izjūtām atvadāties no lata un sagaidāt eiro? Kura lata monēta vai banknote jums ir vismīļākā?
50 santīmu. Priedes stāds – Latvijas mežu bagātības simbols
Meža īpašnieks
Uz jautājumiem atbild Viesturs Dreimanis, meža īpašnieks Kurzemē.
1. Es strādāju un nepārtraukti mācos no savas pieredzes. Piemēram, šogad, stādot mežu, starp rindām atstāju piecu metru, bet starp stādiem vienu metru atstarpi. Varbūt nākamgad man būs citi secinājumi un es atkal izmēģināšu ko jaunu.
2. Meža nozarei šis gads bijis ļoti labs, un arī man tas bija labs. Uzskatu, ka mūsu meža politikas virzība ir pareiza, nozari vada gudri speciālisti, kuri mācījušies pie vecā kaluma cilvēkiem. Man prieks arī par to, ka Meža īpašnieku biedrība ir spēcīga un saliedējusi ap sevi zinošus mežsaimniekus.
3. Lats man ir mīļš, un eiro es sagaidu ar pilnīgu vienaldzību, jo neatkarīgi no tā, grib cilvēki to vai ne, ir nolemts, ka būs eiro. Eiro banknotes man nešķiet pievilcīgas ne pēc dizaina, ne izmēra – ne tās makā likt, ne kabatā bāzt. Taču galu galā nav jau tik svarīgi, vai mēs norēķināmies rubļos, dolāros, latos vai vēl kādā citā valūtā – svarīgākais, lai cilvēkiem būtu nauda un viņi varētu samaksāt gan par maizi, gan pienu.
Protams, no visām monētām, tā ar čiekuru ir vislabākā! Jaukas ir arī jubilejas monētas ar skudru, stārķi, ezīti – ar dzīvnieciņiem. Šīs monētas man ir visas, tās es prom nedošu, bet atstāšu saviem bērniem un mazbērniem. Tā ir vēsture, kuru mums nevar atņemt.”
1 lats. Lasis – Latvijas ūdeņu simbols
Salacgrīvas zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins ir Salacgrīvas zvejnieku saimniecības “Kurķis” saimnieks. Viņš jau 14. sezonu zvejo nēģus uz Salacas 1. nēģu tača.
Vissvarīgākā aizvadītā gada mācība – no labā gadā nopelnītā nedrīkst visu iztērēt, jāatliek nauda arī “drošības spilvenam”. Mēs, nēģu zvejnieki, pelnām sešus mēnešus gadā – no 1. augusta līdz 1. februārim. Citā laikā ir noteikts zvejas liegums. Vairākus mēnešus gadā ienākumus gūstu arī no lauku tūrisma.
Šā, nu jau gandrīz aizvadītā gada nēģu sezonas pirmie divi mēneši gandrīz vai nesa zaudējumus. Tas skaidrojams ar sauso vasaru, ar zemo ūdens līmeni upēs. Oktobrī un novembrī zveja Salacā bija laba, tāpat samērā labi arī naudas ienākumi. No kolēģiem esmu dzirdējis, ka Gaujā lomi ir mazāki, toties Kurzemes upēs tie ir labi. Valsts mērogā sezonu uzskata par ne pārāk veiksmīgu.
Man ir žēl šķirties no lata. Šī valūta paliks ikviena kārtīga latvieša sirdī. Tomēr ir jāiet līdzi laikam. Jācer, ka eiro noturēsies, turklāt būs priekšrocības ceļojumos. Visas priekšrocības un trūkumus no eiro ieviešanas gan uzskaitīt nevar.
Katrai lata un divu latu monētai ir sava odziņa. Es esmu sakrājis divos eksemplāros visas izdotās viena, divu latu un 50 santīmu monētas. Kad abas meitas dosies savā dzīvē, tad šīs kolekcijas dāvināšu viņām. Un teikšu, lai tālāk nodod nākamajām paaudzēm. Iespējams, es saglabāšu arī kādu piecu latu banknoti.
2. lati. Govs – Latvijas lauku bagātības simbols
Riebiņu novada zemnieku saimniecība “Gribolva” šajā gadā saņēma atzinību konkursa “Sējējs 2013” nominācijā “Piena lopkopība”. “Gribolva” izveidota 1940. gadā, 1988. gadā saimnieks Jāzeps Sermais kļuva par Breša zemnieku. Patlaban no Jāzepa un Jevgēnijas saimniecības grožus pārņem Jāzepa dēls Pauls Sermais un vedekla Anita. Z/s “Gribolva” saimnieki ir divu kooperatīvu – “Trikāta KS” un “Latraps” – biedri. Saimniecības ganāmpulkā ir 58 slaucamās govis, graudi un rapši tiek audzēti 200 – 250 hektāru lielā platībā, bet zālāji aptuveni 100 ha zemes. Izslaukums no govs vidēji ir 9625 kg – pāri par 3000 kg vairāk nekā vidēji valstī. Šajā gadā “Gribolva” viena hektāra platībā izveidots ābeļu komercdārzs, dārzkopība paplašināta ar zemeņu audzēšanu.
Uz jautājumiem atbild Pauls Sermais.
Visiem lauksaimniekiem šajā gadā vislabākā ziņa bija atbalsta maksājumu palielinājums nākamajā ES plānošanas periodā. Tas nodrošinās godīgāku konkurenci ar kolēģiem citās valstīs, jo ražošanas izmaksas jau visās Eiropas valstīs ir gandrīz līdzīgas. Gada nogale saistībā ar nelaimi veikalā “Maxima” valstij izvērsās traģiska. Ikvienam pēc tās vajadzētu izvērtēt, vai nauda un steiga ir svarīgāka nekā cilvēcīgums. Pieļauju, ka būvniekiem bija jāsteidz darbi, iespējams, arī darbinieki nebija pietiekami zinoši.
Piena lopkopjiem aizvadītais gads bija stabils ar samērā labām piena iepirkuma cenām. Arī mēs slaucām labas kvalitātes pienu, izslaukumi bija labi. Savukārt graudkopībā sausuma dēļ raža nebija tik laba kā gadu agrāk, arī cenas labībai bija zemākas. Tomēr, kopā ņemot, gads bija veiksmīgs.
Man nav bijis īsti laika domāt par atvadīšanos no lata. Ja esam Eiropas Savienībā, tad arī valūtai būtu jābūt eiro. Nekas sliktāks ar eiro ieviešanu nebūs, naudas maiņas jau esam vairākas pārdzīvojuši. Patlaban ir zināms lata un eiro maiņas kurss. Būs lētāks eksports. No latu banknotēm man vismīļākā ir tā – ar vislielāko nominālvērtību.
5 lati. Ozols.
Kuplā Ozolu ģimene
“Smuki mums tie latiņi. Kur vēl tik skaista nauda,” nedaudz skumīgi nosaka jelgavniece Baiba Ozola, kad jāatvadās no Latvijas lata. Kuplās astoņu bērnu ģimenes mamma ir arī “Latvijas Avīzes” konkursa “Sieviete Latvijai 2012” laureāte nominācijā “Par ģimenes stiprināšanu”. Baibai tīkamākā naudas zīme ir pieclatnieks, gan tāpēc, ka ar ozola attēlu, gan saimes budžetā biežāk lietotā. Lielās kupīras pat lāgā neesot rokā turējusi, tik vien šopavasar maijā, kad kopā ar Gada lielģimenes titulu atnākusi branga naudas balva. Raibs un bagāts Ozoliem bijis šis gads – septiņām ozolzīlēm piepulcējusies mazā Austra un ar dāsna cilvēka gādību tikuši pie plašāka dzīvokļa. Katrs bērniņš nāk ar savu maizīti – šo atziņu ģimene izjutusi ar katru savu atvasi.
Tikai daži Raiņa ielas kvartāli šķir Ozolus no viņu vecā divistabu dzīvokļa, ko var saskatīt arī no jaunās mājvietas balkona. Kad pērn pieteikusies astotā ozolzīlīte, Baiba ar dzīvesbiedru Māri sprieduši, ka bez lielāka mitekļa nevarēs iztikt – jaundzimušās gultiņu vairs nebūs kur novietot. Kamēr prātojuši, ko lūkot – plašāku dzīvokli vai māju –, gluži negaidot uzrunājis Jelgavas emeritētais bīskaps Antons Justs un piedāvājis mainīt savu četristabu dzīvokli pret viņu ģimenes dzīvesvietu, turklāt bez piemaksas. Pat neticīgie reizēm mēdz teikt – Dieva brīnumi! Ozoli kā kristīgi ļaudis ne reizi vien izjutuši, ka par viņiem gādā arī augstāka vara. Kā lai izskaidro negaidīto vēlā vakara zvanu pie durvīm ar dāsnu pārtikas sūtījumu no dēla Jēkaba krusttēva, kad vēl pirms brīža šķita, ka beidzot kādam būs jālūdz naudas aizdevums – vakariņām palicis tikai vien maizes klaips, bet makā – santīmi.
Ozoli ir gatavi padalīties pieredzē – kā iztikt, kad ģimenes tēriņu nauda ir zem 10 latiem dienā, un kā visiem sadzīvot divās istabās. “Mums ir labāk nekā visā Latvijas valstī, jo iztiekam ar bezdeficīta budžetu!” smej ģimenes “banka” Māris un sola ar padomu iet palīgos premjeram Dombrovskim, taču par eiro ieviešanu gan būtu skarbi vārdi sakāmi, jo lata nomaiņu viņš uzskata “zināmā mērā arī par valsts neatkarības zaudēšanu finanšu jomā”.
“Bieži vien saprotam, ka cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz,” atzīst Baiba un piebilst, ka labākā mācība esot svētceļojums uz Aglonu, kurā dažādos sastāvos gājuši jau septiņus gadus. Dodoties ceļā, jāpaņem tikai pašas vajadzīgākās lietas divām nedēļām, un, ja iziet šo skolu, tad no daudz kā varot atteikties. Ģimenes vajadzības un iespējas grūtāk izskaidrot mazajām atvasēm, jo kārdinājumu ir tik daudz. Katrs taču grib palepoties ar jaunu tālruni, bet Ozolu ģimenē tie iegādāti tikai vecākajiem dēliem Jēkabam un Matīsam. Lepnums pārņem mammu, kad vidējais puika saviem vienaudžiem braši paziņojis – viņam ir “viskrutākais” telefons, jo tā nemaz nav. “Bērni ir šeit, lai arī mēs kaut ko iemācītos – pacietību, lēnprātību, nepieņemtu karstus lēmumus, izdarītu pareizās izvēles un spētu reizēm pateikt – nē,” nosaka Baiba.
Vai ar savu kuplās saimes piemēru Ozoli iedvesmojuši arī citus? Māris teic, ka rezultātus varēs redzēt labi ja pēc desmit gadiem, Baiba pastāsta gadījumu, kad draugu ģimene, kas dzīvo vienistabas dzīvoklī ar vienu bērniņu pūrā, uzzinājusi par ģimenes pieaugumu. “Bāc, ko tagad darīsim?” bijusi viņu pirmā reakcija, taču tad sekojusi atziņa: “Mieru, tikai mieru! Ozoli ar septiņiem sadzīvoja divās istabās – ja viņi to varēja, mēs arī spēsim!” Baibu šis gadījums darījis patiesi laimīgu.
Demogrāfija ir civilizētās, progresīvās pasaules problēma – jo vairāk līdzekļu, jo mazāk bērnu, spriež Māris. Kas zina, cik bērnu būtu pašiem, ja vairāk pelnītu? Par ģimenes plānošanu Ozoli tikai pasmaida – lai gan pašu bērni nākuši pasaulē ik pēc diviem gadiem, izskaitļots nav neviens. Kad esi atvērts dzīvībai – visi plāni atkāpjas.
50 latu. Burukuģis
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis gan paziņojis par atkāpšanos, taču, kamēr jauna premjera vēl nav, viņam vēl jāvada Latvijas valdības kuģis. V. Dombrovskis iegājis vēsturē arī ar to, ka kļuvis par visilggadējāko Ministru prezidentu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kā arī ilgāko demokrātiskā ceļā ievēlēto premjeru Latvijas valsts vēsturē.
Uz jautājumiem atbild Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.
1. Nākamajā gadā mums jāņem līdzi tā vienotības un kopības sajūta, kas šogad Dziesmu svētkos vienoja mūsu tautu gan šeit Latvijā, gan citās pasaules malās.
2. Šis gads ir bijis grūts, taču daudzās jomās esam sasnieguši patiešām labus panākumus. Faktiski ar vairāku gadu mērķtiecīgu darbu šogad esam panākuši, ka Latvija tiek uzaicināta pievienoties Eiropas vienotajai valūtai. Šis solis sniegs pienesumu mūsu valsts ekonomikas attīstībā un iedzīvotāju labklājības pieaugumā. Latvija šogad ir uzsākusi pievienošanās sarunas OECD – iestāšanās šajā organizācijā nostiprinās mūsu valsts starptautisko reputāciju un pavērs jaunas eksporta iespējas mūsu uzņēmējiem.
Esam arī ielikuši labu pamatu pozitīvo tendenču turpinājumam nākamajā gadā – 2014. gada valsts budžetā iestrādāta darbaspēka nodokļu sloga samazināšana, minimālās algas un pensiju palielināšana, lielāks atbalsts ģimenēm ar bērniem un virkne iniciatīvu ienākumu nevienlīdzības un nabadzības samazināšanai. Nākamās valdības atbildība un izaicinājums būs saglabāt šīs pozitīvās tendences un turēt augstu politiskās atbildības latiņu, pēc kuras ir liels pieprasījums no sabiedrības puses.
3. Lats mūsu valstij ir kalpojis labi, un ar 1. janvāri tas pāries jaunā kvalitātē, pievienojoties spēcīgai, globālai valūtai, kuru savā ikdienā lieto vairāk nekā 300 miljoni eiropiešu, – eiro. Mums izdevies izveidot skaistākās eiro monētas, ar kurām varam lepoties – lata simbols Milda jau šobrīd ir sācis savu ceļojumu pa Eiropu.
Pēdējā Latvija Bankas izlaistā īpašā lata monēta – Paritātes monēta ar lata un eiro pārejas kursu – ir kā simbols mūsu kopējam darbam pēdējo gandrīz piecu gadu laikā – sakārtojot Latvijas ekonomiku, atjaunojot stabilitāti un nodrošinot izaugsmi. Šī ir monēta, kas nozīmīga man personīgi. Tā ir kā tilts starp latu un eiro un noslēdz īpašo latu monētu kolekciju, ko esmu sakrājis tāpat kā daudzi mūsu valsts iedzīvotāji.
10 latu. Daugavas ainava
Daugavas aizstāvis
Šogad svinējām Latvijas Tautas frontes dibināšanas 25. gadadienu. Dainis Īvāns bija šīs plašās tautas kustības pirmais priekšsēdētājs, bet pirms tam viņš jau bija kļuvis pazīstams kā publicists, kurš aizstāvēja Daugavu – D. Īvāna un Artūra Snipa publikācija “Par Daugavas likteni domājot” bija vērsta pret Daugavpils HES būvniecību. Raksts ievadīja daudzus notikumus, un pēc tam arī citi spēkstacijas būvēšanas pretinieki norādīja uz ekonomiskajiem un estētiskajiem zaudējumiem, ko radītu HES celtniecība gleznainajos Daugavas lokos.
Uz jautājumiem atbild Dainis Īvāns.
1. Jautājums gandrīz neatbildams. Šā gada sākumā kā publicists rakstīju par to, kā Rīgas dome, atteikdama iedzīvotājiem sabiedriskās apspriešanas tiesības un bezkaunīgi izdabādama attīstītājam no “Homburg” grupas, Rīgā Biķernieku ielā 121 “iebuldozerē” jaunu “Maksimas” templi. Bet Saeima drīz vien groza Būvniecības likumu, protams, nevis iedzīvotāju drošības, bet šā paša būvnieka interesēs.
Pērn mēģināju aizstāvēt kādreiz Latvijā skaistāko dižozolu aleju pie Gulbenes, ko, ne asariņu nenobirdinādama, tagad jau iznīcinājusi Gulbenes pašvaldība.
Aizpērn bez rezultātiem presē centos apelēt pie Latvijas Valsts mežu masīvu nesātīgo izcirtēju sirdsapziņas.
Tagad vēl drīkstu pukoties par to, kā Latvijas pēdējās bites veiksmīgi noindē rapšu plantatori. Varbūt tādēļ nākamgad vairāk izmantošu tiesības paklusēt. Līdzi paņemšu šogad izlasīto igauņa Jāna Krosa romānu “Stūrgalvības hronika” apbrīnojamā Maimas Grīnbergas latviskojumā un Guntara Godiņa tikpat spoži no somu valodas atdzejoto Heli Lāksonenas “pāķu dzeju”.
2. LTF 25. dzimšanas gadā daudz laika veltīju, lai iemūžinātu, aprakstītu un apjēgtu trešo atmodu. Domāju, tas ir izdevies gan Jāņa Mitrevica studijas veidotajā LTF muzeja jaunajā ekspozīcijā, gan manā kopā ar fotogrāfu Ilmāru Znotiņu un mākslinieku Juri Petraškevicu izdotajā grāmatā “Garaspēka zemes atgūšana”. Šis laiks ir Latvijas “Stūrgalvības hronika”, tas, par ko Māris Čaklais 1969. gadā dzejolī “Kaugurieši” reģojis: “… ar spītu… ar garaspēku pret karaspēku”. Ceru, arī es pats, mēs paši ar šo gadu esam kļuvuši spītīgāki godam dzīvot šai pasaulē.
3. Jo tuvāk eiras ieviešana, jo lielāks žēlums par latiņu. Man bijis gods dažām Latvijas Bankas jubilejas monētām rakstīt pavadošās esejas. Katra no šīm naudiņām ir mākslas darbs. Arī likteņupes zīmējums uz 10 latu banknotes. Labi, ka vismaz skaistā Milda no lielākai daļai latu tērētāju mazāk pazīstamā piecsimtnieka kā nezūdoša vērtība pārvietosies uz eiru monētām.
20 latu. Lauku sēta
Šoruden mēs īpaši novērtējām, cik svarīgi ir kvalitatīvi būvēt. Cik svarīgi ir māju pamati un ēku jumti… Cik atbildīgs ir arhitekta un būvnieka darbs…
Šogad Ekonomikas ministrijas un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) rīkotajā konkursā “Eksporta un inovācijas balva 2013” eksporta čempiona titulu ieguva būvkompānija AS “UPB”. Uz jautājumiem atbild arhitekts, “UPB hol-dinga” valdes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns.
1. Mērķu skaidrība, savas vietas, sava spēka un arī nespēka apzināšanās, nemitīga racionāla un efektīva valstī pieejamo visu resursu saskaņota izmantošana, izvirzīto mērķu sasniegšanai, vēl vairāk integrējoties Eiropā gan politiski, gan ekonomiski, gan sociālos, izglītības un kultūras procesos. Atziņa “pastāvēs, kas pārmainīsies”, vienlaikus nezaudējot mūsu svarīgākās vērtības, šogad noteikti izvirzījās priekšplānā un bija būtiskākā šā gada pasaules, Eiropas, mūsu reģiona un valsts politikas ietekmētā atziņa.
2. “UPB Holdingam” šis bija labākais gads (no apgrozījuma viedokļa) tā 22 gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē. Risku ģeogrāfiskā un arī nozaru diversifikācija ļāva mums paplašināt eksporta ģeogrāfiju, radīt sarežģītus produktus eksporta un pašmāju tirgum, investēt jaunu ražotņu attīstībā, enerģētikas nozares attīstība ir ieguvusi stabilu pamatu mūsu holdinga ietvaros, un īpaši mēs lepojamies ar savas sociālās programmas paplašināšanu. Domāju, ka arī būvindustrijas nozarei kopumā aizejošais gads bijis ļoti darbīgs.
3. Eiro sagaidu vairāk ar racionālām izjūtām, jo lats jau ilgāku laiku bijis saistīts ar eiro ciešā sakabē, tātad būtiskas pārmaiņas nenotiks. Ir bažas, vai kopējā Latvijas ekonomikas konkurētspēja tam ir gatava – bez pārejas perioda, bez nopietna ES finansiāla pabalsta konkurētspējas asimetrijas izlīdzināšanā, bez nopietna nodrošinājuma valsts virzībai uz labklājības pieaugumu sabiedrības vairākumam.
Viena lata monēta man patīk vislabāk.
100 latu. Krišjānis Barons
Gaismas pils saimnieks
Krišjānis Barons, kura portrets rotājas uz 100 latu naudaszīmes, atstājis mums vienu no vērtīgākajiem Latvijas mantojumiem – Dainu skapi. Savā ziņā Barona gara līdzinieks ir nupat pabeigtās Gaismas pils saimnieks – Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.
Uz jautājumiem atbild Andris Vilks.
1. Domājot par svarīgākajiem šā gada notikumiem bibliotēkā, sirds izvēlas Muzeju nakti, kas man pašam ļoti patika. Jau sen sapņojām, ka varētu sarīkot kādu pasākumu par godu “Melody Maker” – rokmūzikas žurnālam, ar kuru padomju laikā izauga visi brīvdomīgie dīdžeji. Tas nonāca tikai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un brīnumainā kārtā pat nebija iekļauts specfondā. Šogad Muzeju naktī kopā ar Klāsu Vāveri sarīkojām tam par godu tik aizraujošu ballīti, ka dejoju arī pats, neraugoties uz nesen lauzto roku. Mācība ir – ja sapni lolo pietiekami ilgi, tas agri vai vēlu piepildās. Ceru, arī jaunajā ēkā turpināsies interesanti un mūsu glabātajās vērtībās balstīti sarīkojumi.
2. Ļoti zīmīgi sanācis, ka līdz ar šo gadu noslēdzas trīs finansiāli ļoti ietilpīgi projekti – bibliotēkas jaunās ēkas celtniecība, Latvijas Nacionālajai digitālajai bibliotēkai paredzētais Eiropas fondu finansējums un arī Bila un Melindas Geitsu līdzfinansētais publisko bibliotēku attīstības projekts “Trešais tēva dēls”. Var teikt, ka patlaban esam pārejas posmā – esam aktīvi darbojušies, lai radītu stratēģiju un iekļautos nākamajā finansēšanas periodā, tagad atliek turēt īkšķus.
3. Esmu eiropietis, tādēļ arī par eiro, bet vienlaikus priecājos, ka esam cienījami izturējušies pret latu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā iemūžināsim tā krāsas. Pašam ikdienā visvairāk iznācis rīkoties ar 5, 10 un 20 latu zīmēm, un laikam jau nebūšu oriģināls, sakot, ka no visām banknotēm man vistuvākā ir pieclatnieks – ļoti patīk tajā attēlotais krāšņais un iespaidīgais ozols.
500 latu. Latviešu tautumeita
Šovasar mūs priecēja XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki, kuros piedalījās 40 000 dalībnieku. Viņu vidū bija arī “Latvijas Avīzes” konkursa “Sieviete Latvijai 2013” laureāte Alūksnes novada vidusskolas direktore Ilze Līviņa. Ilze ir ilggadēja deju kolektīvu vadītāja.
1. Šogad piedzīvojām kopības sajūtu gan priekos – Dziesmu svētkos, gan bēdās – traģēdijā lielveikalā “Maxima”. Tā lika pārdomāt, kāda ir mūsu ieinteresētība, atbildība un uzmanība pret apkārt notiekošo un dažādiem brīdinājumiem. Šī traģēdija ļāva apjaust arī spēju vienoties un atbalstīt vienam otru gluži kā barikāžu laikā.
2. Pārstāvu gan izglītības, gan kultūras sfēru. Man personīgi liels pagodinājums bija kļūt par konkursa “Sieviete Latvija 2013” laureāti. Arī skaistajā Dziesmu svētku laikā izjutu prieku un sava darba novērtējumu. Alūksnes novada vidusskolā jau otro gadu realizējam valsts aizsardzības mācību. Jaunieši spodrina patriotiskās jūtas un mācās atbildību par sevi, saviem tuvajiem un valsti kopumā. Skolotāji un skolēni piedalījāmies projektos, ieguvumi ne tikai materiālie, bet jo vairāk garīgie – mēs varam! Žēl par aplamajiem lēmumiem kultūras un izglītības nozarē. Šos divus kuģus būtu jāmāk stūrēt ne tikai pa vilni, kur vieglāk, bet arī pret, turklāt ar pārliecību un gudrību.
3. Jauki, ka ar eiro varēs norēķināties braucienos pa ES valstīm, patīkami, ka uz eiro būs arī mūsu simboli. Žēl, ka vairs nebūs Latvijas naudas. Tomēr maksājumus vairāk atbalstu ar norēķinu kartēm. Ļoti patika Sprīdītis, to dāvāju skolu beidzējiem.
