Franks Gordons: Uz Eiropu vai uz Aziopu? 6
Patlaban t.s. pēcpadomju telpā notiek spēkošanās. Krievijas Federācijas patvaldnieciskais prezidents Vladimirs Putins pūlas pārvarēt pretestību savam plānam: ievilkt 1991. gadā no PSRS atšķēlušās sastāvdaļas muitas ūnijā, kas būtu kodols jaunam veidojumam – Eirāzijas Savienībai – Krievijas vadībā. Un šī Eirāzija, tā pati PSRS jaunā ietērpā, būtu globāls pretspēks nīstajai Eiropas Savienībai. Jau labi sen atjautīgi Krievijas demokrāti dēvē Eirāziju par Aziopu: tas pats vien ir, bet skan trāpīgāk, barbariskāk.
Putinam šo Eirāzijas ideju “ielika galvā” 1962. gadā dzimušais Aleksandrs Dugins – padomju GRU (Galvenās izlūkošanas pārvaldes) ģenerālleitnanta dēls. Šis mistiķis, kurš 18 gadu vecumā vadīja nelegālu jaunatnes pulciņu “Melnais SS ordenis” (!) un vēlāk pieslējās Ļimonova nacionālboļševikiem, kopš 2008. gada ir Putina partijas “Vienotā Krievija” neoficiālais ideologs.
Vladimiram Putinam, kā zināms, izdevies ievilkt iecerētās Eirāzijas jeb Aziopas aplokā Baltkrieviju un Kazahstānu, kuras prezidents Nursultans Nazarbajevs ekonomisku un ģeopolitisku apsvērumu dēļ padevies šim Kremļa aicinājumam. Septembrī šim pret Eiropas Savienību vērstajam veidojumam pievienojās Armēnija, par ko vēl būs runa.
Patlaban kaujas lauks Eiropas un Aziopas konfrontācijā ir Ukraina – pēc platības lielākā Eiropas valsts ar 45 miljoniem iedzīvotāju, kas labības eksporta ziņā ieņem 3. vietu pasaulē. Notikumi tās galvaspilsētā Kijevā attīstās strauji, tāpēc aprobežošos tikai ar konfrontācijas dalībnieku raksturojumu. Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, kura Reģionu partijai parlamentā ir vairākums, bija pēkšņi atteicies parakstīt Viļņas apspriedes ietvaros vienošanos par sadarbību ar ES. Viņš bija atteicies, jo Putins, izmantojot Ukrainas ekonomiskās un finansiālās problēmas un iedarbinot šantāžas sviru, draudēja šo valsti izputināt, ja tā turpinās pakāpenisko virzību uz Eiropas Savienības dalībvalsts statusu. Janukoviča “kapitulācija Kremlim” izraisīja sašutuma vētru ne tikai rietumu novados, kur pretkrieviskais noskaņojums vienmēr bijis spīvs, bet arī galvaspilsētā Kijevā, kur ap pusmiljonu protestētāju pulcējās Neatkarības laukumā.
Zīmīgi, ka cīņā pret Janukoviča prokrievisko noslieci, cīņā “par Eiropu” (arī t.s. eiropeisko vērtību aspektā) saliedējušies ļoti atšķirīgi spēki: izteikti rietumnieciskā partija “Udar” (“Trieciens”), ko vada pasaules čempions boksā Vitālijs Kļičko, centriskā “Batkivščina” (“Tēvzeme”), ko vada Arsenijs Jaceņuks, un labēji radikālā “Svoboda” (“Brīvība”), ko vada Oļegs Tjagniboks. Apvienojusies Nacionālās pretestības akcijā, šī trijotne nozvērējusies cīnīties līdz galam “par Eiropu”.
Septembrī Putinam izdevās piestiķēt Eirāzijas Savienības iedīglim Armēniju, kura ar Krieviju, kā zināms, nerobežojas. Kremlim tas ir liels panākums, jo šī “inkorporācija” nodrošina Krievijai stabilu satelītu Aizkaukāzā, bāzi iespējamai šantāžai pret Azerbaidžānu un Gruziju. Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans, braucot uz Maskavu “padoties”, motivēja šo pakļaušanos ar Krievijas vēsturisko lomu kā kristīgās Armēnijas aizgādnei. Ja Sargsjans būtu atteicies, Krievija varētu Armēniju izputināt, jo gāzes un subsīdiju svira ir iedarbīga… Armēnijas pakļaušanos Krievijai atbalsta Maskavas armēņu lobijs, un te būtu atzīmējams politologs Sergejs Kurginjans – dedzīgs lielkrievu (!) impērists un Putina fans.
Taču 2. decembrī, kad Putins iespaidīgas delegācijas priekšgalā ieradās Armēnijas galvaspilsētā Erevanā, viņu tur sagaidīja protestētāji ar plakātiem: “Armēnija netiks pārdota Putinam” un “Muitas ūnija nozīmē Armēnijas kolonizāciju”. Tātad arī Armēnijā netrūkst cilvēku, kuru sapnis ir Eiropa, nevis Aziopa.
