Tagad mums karš ir beidzies 2
Kritušā leģionāra Jāņa Šļūkas (1909. – 1944.) atraitne Zenta Šļūka (96) dzīvo Ķekavā, kur viņu bieži apmeklē mazbērni. Un auž Lielvārdes jostu mazmazdēla kāzām. Šodien kopā ar mazmeitu Intu Bāganti viņa atceras dienu pirms 72 gadiem, kad Šķirotavas stacijā pavadīja uz fronti savu vīru.
– Mēs solījām. Viņš solīja, ka atgriezīsies, es solīju, ka gaidīšu. Tagad mēs abus solījumus esam izpildījuši, – mierīgi nosaka Zenta Šļūka. Viņa ir dzimusi un augusi Bauskas apriņķa Valles pagastā Cīruļu mājās. Kopā ar trim vecākajiem brāļiem strādāja tēva saimniecībā. 1940. gadā uz Zentas divdesmitās dzimšanas dienas svinēšanu atnāca kaimiņi, arī Jānis Šļūka.
– Viņš atnāca mani apsveikt, un tā mēs sākām draudzēties. 1942. gada pavasarī apprecējāmies un es aizgāju pie viņa dzīvot, bija grūti laiki, varas maiņas, neziņa. 1942. gada Ziemassvētkos mums piedzima meita Ieva. Vēl pēc gada 1943. gadā Ziemassvētkos meitu nokristījām. 1944. gada pavasarī manus brāļus un vīru iesauca vācu armijā un Rīgā Krusta kazarmās kādu mēnesi viņus apmācīja. Ap 19. vai 20. martu bija jābrauc uz fronti, tad tuvinieki varēja viņus pavadīt. Un tad mēs gājām no Krusta kazarmām līdz Šķirotavas stacijai. Tur mēs šķīrāmies, – atceras Zenta Šļūka. Visvairāk vēstuļu pienācis apmācības laikā. Jānis rakstījis, ka latviešu karavīram nav pieņemama tā vācu sveicināšanās, ka visus gribot uztaisīt par “Ādolfa dēliem”. Kad sūtīti uz fronti, karavīri priekšniekiem izteikuši pretenzijas, ka viņi jau vēl nemāk šaut. Kā tad var iet uz fronti, ja nav apmācīti rīkoties ar ieročiem, tikai sveicināties? Bet priekšniecība atbildējusi: nekas, sēžot grāvjos, paši iemācīsieties! Un vienā no pēdējām vēstulēm Jānis rakstījis: izskatās tā – kur fricim būs par karstu, tur sūtīs mūs. Vairāk vēstuļu nav bijis. Kaimiņš Laimonis Zarumba uzrakstījis, kas ar Jāni noticis. Bijis ievainots kājā un ceļā uz lazareti miris. Zenta Šļūka daudzas reizes braukusi uz kara komisariātu noskaidrot, vai viņiem ir kādas ziņas par viņas vīru. Nekā.
Pēc kara Zenta strādāja par pastnieci. Reiz iegājusi kādās mājās un lūgusi, lai saimnieks savalda nikno suni. Bet tas bijis sadzēries, pielādējis šauteni, sācis šaut un bļāvis: zinu, kas tavs vīrs bija, ja es tevi nošaušu, man par to nekas nebūs! Zenta ar meitu aizgājusi dzīvot uz citu vietu, un tur viņu turējuši par cilvēku.
Likteņdārza ozoli palīdz
Pirms desmit gadiem Zenta Šļūka uzzinājusi, ka Lestenē izveidoti leģionāru kapi, un gribējusi, lai viņu uz turieni aizved, varbūt sienā iegravēts arī viņas vīra vārds. Tā šos gadus braukājuši uz Lesteni. Kad sāka veidot Likteņdārzu, Zenta nolēmusi, ka tur jāiestāda trīs ozoli – par brāli, kas Vācijā miris, un viņa kapa vieta nav zināma. Par brāli, kas kritis Latvijā, un tobrīd viņa kapa vieta vēl nebija atrasta, un par vīru – Jāni Artūru Šļūku ar novēlējumu: “Tā kā tev lemts bija galvu nolikt svešā zemē, lai šis koks aug, kur taviem pēcnācējiem atnākt un tevi atcerēties.”
– Kad iestādījām šos ozolus, karā kritušie sāka dot par sevi ziņu. Es ticu, ka nekas nenotiek tāpat vien, – sāk stāstīt Zentas un Jāņa Šļūku mazmeita Inta Bāgante. Vispirms viņa tīmeklī atrada Mores kaujā kritušo sarakstu, ko tur bija ievietojusi meklēšanas vienība “Zvaigzne”, un tur bijis arī omītes brāļa Alberta Graša vārds. 2009. gadā, kad vecamtēvam Jānim Šļūkam tuvojās 100 gadu jubileja, domājusi – jāsameklē viņa meita no pirmās laulības Skaidrīte Šļūka. Zinājusi tikai to, ka viņa ar savu mammu un mazo pusmāsu devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Tīmeklī uzgājusi pasažieru sarakstu, kuri 1949. gadā no Naples ostas ar kuģi braukuši uz Austrāliju un izkāpuši Melburnas ostā. Vēstules arhīvam, vēstules “Daugavas Vanagiem”… garš stāsts, bet tagad abas Jāņa Šļūkas meitas, viena – Austrālijā, otra – Latvijā, sazinās.
– Vectēvs gribēja, lai viņa meitas kādreiz satiktos, un viņš to noorganizēja pirms savas simtās dzimšanas dienas, – secina Inta.
Inta meklē vectēvu
– Kad atradām omes brāli Mores kaujas karavīru kapos, viņai teicu – nu, tagad tikai tavs vīrs palicis neatrasts. Brauksim uz Krieviju rakt! Tajā brīdī nezināju, ka meklēšanas vienība “Leģenda” jau to dara. Vēlāk sazinājos ar Brāļu kapu komiteju. Gaidīju ziņas. Pēc kāda laika zvana – kritušie latviešu leģionāri esot atrasti un izrakti, bet lai es daudz nesaceros, jo parasti labi, ja 10% no tiem var identificēt. Ja opis būs šajos 10%, tad pārvedīs viņa pīšļus Latvijā, ja ne, pārapbedīs Sebežā kopējā kapsētā, kur visi neatpazītie. Tad turējām īkšķus, lai izdodas viņu identificēt. Pagāja gads. Domāju – varbūt kaut kas vēl jādara lietas labā. Zināju, ka leģionāru pīšļu identifikācija notiek Vācijā. Sameklēju Vācijas Brāļu kapu komitejas adresi. Mana māsa, kas beigusi vācu filologus, aizrakstīja uz Vāciju. Vācieši atbildēja, ka lemšot, vai mums ir tiesības saņemt ziņas par Jāni Šļūku. Braucām uz banku un no omītes konta, lai pierādītu, ka tas ir tas pats uzvārds, ziedojām šai organizācijai krietnu summu. Mums šķita, ka nevaram vienīgi gaidīt, mums ir kaut kas jāiegulda. Un pēc kāda laika saņēmām ziņas, ka Jānis Šļūka ir identificēts, ka Lestenes brāļu kapos viņam būšot 99. kapavieta. Neesot vēl veiktas visas saskaņošanas. Gaidiet.
Pirms diviem gadiem omīti vedām uz slimnīcu. Piecdesmit gadus nebija bijusi slimnīcā, tad nu viņai gan galvu, gan sirdi saremontēja. Un visu laiku bija doma – jādzīvo, jāsagaida, ja reiz opapa meklēšanā tik tālu esam tikuši. Katru reizi, apciemojot omīti, viņa jautāja – vai ir kādi jaunumi. Ziņa nāca 2015. gada Ziemassvētku priekšvakarā. Omīte mielastam gribēja kaut ko garšīgu un lūdza, lai es pagatavoju tītara cepeti. Iegāju internetā, recepti lūkot. Un… portālā “Apollo” ziņa: “Uz dzimteni pārapbedīšanai atvestas 236 Otrajā pasaules karā Pleskavas apgabalā Krievijā kritušo Latvijas karavīru mirstīgās atliekas.” Uzreiz zvanīju mammai, jo viņai otrā dienā ir dzimšanas diena. Saku – tev tētis arī būs ciemos, viņš ir Latvijā! Mamma arī apraudājās. Bija jau deviņi vakarā. Pa telefonu omīti negribēju satraukt, gaidīju, lai nakts ātrāk paiet, lai varu pie viņas aizbraukt un parādīt to rakstu. Pārņēma laba sajūta, ka Jānis Šļūka ir atgriezies. Tos divus gadus, kad zinājām, ka viņš ir atrasts, bet lielo saskaņošanu dēļ mirstīgās atliekas nevar dabūt robežai pāri, gribēju gandrīz Putinam rakstīt. Jo mums laiks iet, omītei nav astoņpadsmit. Bet viņa turas, un ticu, ka tā bija vectēva klātbūtne. Viņš bija ieinteresēts, lai sieva viņu sagaida, – Inta tic brīnumam.
Zentas Šļūkas istabā viņas vīra foto ieskauj daudzi portreti, tie ir viņa mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni.
– Tagad mums karš ir beidzies. 8. maijā pēc pārapbedīšanas ceremonijas Lestenes Brāļu kapos Jānim Šļūkam Ķekavas kultūras namā uzrīkosim – nē, nevis bēres, bet bēru ballīti, jo tas ir priecīgs notikums – opis beidzot dzimtenē! – smaida Inta.
