Viņa vārds būs Lestenē 2

Pie kritušā karavīra Aloiza Staškeviča (1924. – 1944.) māsas Valērijas Ostrovskas Rēzeknē ierodamies tieši viņas 88. dzimšanas dienā. Spodra māja, sakopts dārzs, Latgales viesmīlība. Valērijas kundzei brālis vēl tagad acu priekšā kā bērns, tad kā deviņpadsmitgadīgs jauneklis.

Reklāma
Reklāma
“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru
“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz
“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”
Lasīt citas ziņas

– Aloizs labi mācījās, viņš bija ļoti centīgs, kārtīgs, uzmanīgs. Tēvam palīdzēja lauku darbos. Mammu ļoti cienīja un godāja. Mēs ar vecāko māsu reizēm dauzījāmies, bet Aloizs mūs nobāra, ka tā jau nevar, ir jāstrādā. Mācījāmies Līdumnieku skolā, ko uzcēla 1937. gadā, un pats izglītības ministrs atbrauca uz skolas iesvētīšanu. Skolā notika arī sarīkojumi un balles. Kad brālis aizgāja karā, viņam tikai deviņpadsmit gadu bija, divdesmit gados jau krita. No mūsu apkārtnes daudzus paņēma vācu armijā. Jauni puikas gāja, visi raudāja, kad no mājām šķīrās. Kad brālim pienāca pavēste, viņš ilgi domīgs sēdēja, sēdēja. Ļoti pārdzīvoja. Tāpat mamma un tētis. Bet citādi nevarēja. Mūsu vecāki bija krietni zemnieki, viņiem piederēja 29 hektāri zemes, ļoti skaists ābeļdārzs, gandrīz hektārs, visa kā bija gana. Ja brālis nebūtu aizgājis karā, mūs iznīcinātu, bet tā mēs palikām dzīvi. Cik dažādi var būt likteņi! Visi jau bija aizgājuši leģionā, bet Aloizs un kaimiņu puisis vēl bija palikuši. Tad abi saņēma pavēstes un 1943. gada 3. augustā izgāja no mājām. Bet kaimiņš palika dzīvs un pirms kādiem gadiem no Vācijas bija atbraucis. No viņa piederīgajiem neviena vairs nav, apstaigāja kapsētu.

1943. gada augustā viņi vispirms aizbrauca uz Ludzu, tad uz Paplaku, kur puišus mēnesi apmācīja un sūtīja uz Volhovas purvu. 1944. gada 6. un 7. aprīlī, kad bombardēja Rēzekni, tad arī tur, Krievijā, bijušas tās baisās kaujas, – atceras Valērija Ostrovska. Pēc vidusskolas viņa universitātē ieguva pedagoga izglītību, strādājusi skolā un bērnudārzā, izaudzinājusi bērnus, vēlāk aprūpējusi slimo vīru.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Mana vecākā māsa dzīvoja Ludzā un nesa ziedus uz vācu karavīru kapiem. – Varbūt mūsu brālītim kāds noliks puķes tur, kur viņš atdusas, māsa teica. Viņa nomira pirms diviem gadiem. Esmu gandarīta, ka es piedzīvoju brīdi, kad brāļa vārds un uzvārds ir iegravēts uz kapakmens Lestenē. Uz 8. maija ceremoniju mazbērni mani aizvedīs, – caur asarām smaida Valērija Ostrovska.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.