Naktī kāds klauvēja pie loga… 2
Vai Otrais pasaules karš ir beidzies? Vai gan var atsaukt dzīvē svešu lielvaru nokautos astoņpadsmitgadīgos puišus, viņu sapņus par meitenēm, lielajiem darbiem? Vai var atdot bērniem tēvu, sievai vīru un nelikt visu mūžu viņus gaidīt un ilgoties? 8. maijā Lestenes brāļu kapos pārapbedīs Otrajā pasaules karā Pleskavas apgabalā Krievijā kritušo 236 Latvijas karavīru mirstīgās atliekas. Trīs karavīru piederīgo stāsti.
– Andrejam kādi piecpadsmit gadi bija, kad ar kaimiņu puišeļiem laimes lējuši un skatījušies ēnā, kas tad nu izliets. Brālis redzējis tādu kā zārku, kā šaujamo, – atceras kritušā leģionāra nīcenieka Andreja Balcera (1924. – 1944.) māsa Leontīne Pūce (85), kura dzīvo Grobiņā. Lai gan ar brāli bijusi septiņu gadu starpība, tomēr kā jaunākie bērni ģimenē abi turējušies kopā.
– Todien vecāku nebija mājās. Mums bija jāsagriež mauriņš cūkām. Katram nazītis rokā. Sadalījām – tā ir mana pļava, tā ir tava pļava. Taču Andrejs ienāca manā pļavā un netīšām iegrieza man kājas mazajā pirkstiņā. Asinis nāca ar joni, es skrēju bļaudama, viņš uztraucies. Es jau smejos – man vismaz no brāļa ir mūžīga atmiņa, – Leontīne Pūce sāk atmiņu stāstu. Baigajā gadā bija dzirdējuši gan šausmas par Liepājas čekas māju, tautā sauktu “zilais brīnums”, gan redzējuši, kā 1941. gada jūnijā kaimiņus izved uz Sibīriju. Brālis bijis apraudzīt kaimiņu tikko dzimušo bērniņu. Te izsūtītāji klāt.
– Ieviņa tina to bērniņu, tina, kājiņas kā bija plikas, tā bija, – brālis sašutis stāstīja. Viņš uzzināja, ka mēs būtu nākamajā izvedamo sarakstā. Gāja uz Liepāju pieteikties armijā. Tur teikuši, lai taču pagaida, kad viņam būs pilni astoņpadsmit. Sagaidīja un 1942. gada jūlijā devās uz fronti, vēl ar Latvijas armijas zīmotnēm pie mundiera. No frontes rakstīja vēstules un sūtīja paša zīmētas karikatūras par armiju, šaušanu. Neko baisu nerakstīja. Kad pārbrauca atvaļinājumā, tad gan stāstīja, kā trīs dienas bijuši aplenkti purvā, līdz kaklam dubļos. Ne esi gulējis, ne ēdis, kustēties nedrīksti. Ja krievi pamanīs, ka kāds vēl dzīvs, nošaus. Viņam bija piešķirts II pakāpes Dzelzs krusts, un cilvēki jautāja: nu tev ir Dzelzs krusts, kas tev tālāk būs? – Koka krusts, Andrejs drūmi teica. Un, kā aizgāja atpakaļ uz fronti, vairs nekādu ziņu. Vairākas naktis pie loga kāds klauvēja, mamma izgāja ārā, skatās – neviena nav. Kad pienāca ziņa – brālis kritis, mamma teica – tā bija viņa dvēselīte.
Mūsu māja bija netālu no Rucavas robežas. 1944. gada 9. oktobra rītā ēdām brokastis, kad ienāca pirmais vācu karavīrs, un, gaismai austot, lika iet prom no mājām. To dienu, nakti un otru dienu gulējām turpat grāvī līdzās karavīriem. Aizmugurē bērzu bizītē vācieši uzstādīja tālšāvējus lielgabalus. Kad krievi sāka tos apšaudīt, mamma mums ar māsām lika spilvenus uz galvas, lai šķembas nesavaino. Otrās dienas vakarā vācietis mūs veda uz aizmuguri, nakti pārlaidām kaimiņmājās ierīkotā lazaretē. Tā šausmīgā smaka man līdz mūža galam atmiņā. Tad deviņus mēnešus dzīvojām Pērkonē pie tēva radiem. Tur sagaidījām kara beigas. Kad krievi bombardēja Liepājas lidostu, kas bija trīspadsmit kilometru attālumā, vienai bumbai bija tik šausmīgs spēks, ka atsprāga mājas durvis un nokrita apmetums. Kad pārnācām savās mājās, no tām bija palicis vien jumta dziets un divas ārsienas… Lai kas būtu, negribētu vairs karu piedzīvot, tagad tas būs vēl šausmīgāks. Mēs esam kā uz pulvermucas, – spriež Leontīne Pūce. Toreiz pēc kara Nīcas komunisti viņas mammai atgādinājuši, ka viņu kā leģionāru māti jau nu vajadzētu izvest. Arī Leontīnei nav bijis viegli.
– Kādu pusgadu nostrādāju kolhoza kantorī, kad mani aicināja uz atklāto partijas sapulci, jo pienākusi anonīma vēstule – ka es nevaru strādāt kantorī, jo brāļi ir bijuši brīvprātīgie leģionāri. Smieklīgi, ko gan es varu nodarīt kolhoza kantorim! Tur bija priekšsēdētājs, vietnieks, grāmatvede, rēķinvedis, tabeļvede un kasiere. Es biju tabeļvede. Partijas sekretāre sapulcē, izskatot manu lietu, vaicāja – kā gan mēs varam Leontīni tiesāt, viņa kara laikā bija vēl bērns, kāpēc viņai būtu jāatbild par brāļu grēkiem? Es biju tik aizvainota, teicu – man nav vajadzīga jūsu žēlastība! Uzrakstīju atlūgumu un aizbraucu uz Liepāju. Tur vairs nejutu nosodošu attieksmi. Septiņpadsmit gadus nostrādāju apavu fabrikā. Vēlāk pārcēlos uz Grobiņu cerībā saņemt dzīvokli un strādāju dārzniecībā, – stāsta Leontīne Pūce. Viņas gaišajā dzīvoklītī puķes aug griezdamās, un drīz tās uzplauks arī mazdārziņā.
– Kopš brāļa nāves ir pagājuši 72 gadi, pārapbedīšana zaudējuma brūci uzplēš vēl sāpīgāk, tomēr lūgšu znotam, lai mani aizved uz ceremoniju Lestenē, – ir nolēmusi Leontīne Pūce.
