“Ja nav vīriešu, sievietes kļūst skarbas.” Intervija ar Lāsmu Kugrēnu 6
Kur slēpjas Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” fenomens? Vai tiešām poētismā un ilgās? Skanot Imanta Kalniņa leģendārajai kino mūzikai, aktieri uz dzīvo cilvēku priekškara izspēlēs Raiņa lugu kā kanonu. Ar domu par rītdienu. Trešdien, 12. septembrī, Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādes priekškaru vērs Raiņa “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova režijā. Mātes lomā – LĀSMA KUGRĒNA.
– Savā septiņdesmitajā dzimšanas dienā režisors, Nacionālā teātra grands Edmunds Freibergs sacīja, ka vēlētos, lai šā teātra simtās jubilejas sezonā arī brieduma paaudzes aktieri saņemtu tikpat spožas lomas kā pirms gadiem. Režisoraprāt, vairāk derētu padomāt par Bonāti, Šoriņu, Pugu, Kugrēnu, Lisneru, jo arī viņi ir daļa no Nacionālā teātra ilggadējās sejas. Aktieri, kas ilgus gadus turējuši teātra repertuāru. Par jums, Lāsma, režisors droši vien teica ar gudru ziņu, jo gan jau viņam bija prātā, ka Harija Gulbja “Cīrulīšos”, kas pirmizrādi Lielajā zālē piedzīvos šā gada decembrī, galveno – Mātes – lomu pats uzticējis tieši jums…
L. Kugrēna: – Jā gan… (pasmaida).
– Bet abu pārējo šīs sezonas jauno, skaisto lomu sakarā droši vien kādi fluīdi lidojuši gaisā, jo šajā sezonā jums trīs jaunas lomas trīs jauniestudējumos – līdzās jau minētajai Mātei “Cīrulīšos” arī Māte “Pūt, vējiņos!” un loma Garlība Merķeļa “Latviešos” LMT Jaunajā zālē.
– Sezona piepildīta, nodarbināta, kas, protams, aktierim laime, bet mūsu gados trīs lieli jauni darbi – tas ir grūti. Jaunībā nebija nekas, bet tagad pasmagi. Ideāli būtu divas jaunas lomas. Jo gribas jau pie tā darba arī piestrādāt. Mēs esam vecais kalums, kas radis meklēt domu, rīcības attaisnojumu, attiecību pamatojumu, vienalga, lai tas būtu formas vai reālpsiholoģisks uzvedums, komēdija vai traģēdija. Bet šo galda darbu, ja to neveic jaunie režisori, manas paaudzes aktieri dara paši. Un ne jau tikai mēģinājumos. Es, piemēram, tekstu mācīties mehāniski neprotu. Pieņemu, tas varbūt ir slikti, bet es meklēju, domāju, arī nebūdama teātrī, tādēļ teksta mācīšanās aizņem daudz laika.
– Man vienmēr bijis noslēpums, kā aktieris spēj ne vien iemācīties, bet paturēt galvā tik daudz tekstu, un ja vēl loma katru vakaru cita…
– Manā jaunībā visos mēģinājumos bija klāt suflieris. Zināju, pametīs vārdiņu, ja piemirsīsies. Līdz ar to vairāk varēju kontaktēties ar partneri. Tagad mums suflieris, tikai sākot ar pēdējām caurlaidēm, ģenerālmēģinājumu. Ikdienas mēģinājumos, kamēr ieskatos eksemplārā, tā partnera acs jau pazudusi…
– Ja rīt atkal būtu jāspēlē pirms dažiem gadiem iestudētā un skatītāju iemīļotā “(Mī)mālēt”…
– Nē, nevarētu! Vismaz divas dienas vajadzētu, lai ieietu darbā, kas noņemts no repertuāra. Grūts ir mēģinājumu process, kamēr atrodi lomas karkasu. Tas tēla būvēšanas darbs ir smagākais.
– Un nu par rītdienas pirmizrādi. “Pūt, vējiņi!” ir kanoniska luga. Ko šis darbs nozīmē jums?
– Vērtība pati par sevi. Brīnišķīgs stāsts, kas mūsu izrādē būs pasniegts netradicionāli. Uzvedums būs vairāk tendēts uz jauniešu auditoriju, kas, manuprāt, labi. Jo mums ir vajadzīgi skatītājos gan jaunieši, gan bērni. Tā mūsu teātrī joprojām pietrūkst.
– Jo vairāk iedziļinās, jo luga šķiet sarežģītāka, zemslāņos kārtu kārtām.
– Man gan “Pūt, vējiņi!” stāsts liekas vienkāršs un patiess kā pati dzīve. Jo uzrakstīts dzīvi. Nezinu, kur Rainis to ņēmis, kādas mūzas atnesušas uz dūju spārniem. Tas nav kā “Jāzeps un viņa brāļi”, nē, “Pūt, vējiņi!” rakstīti, jā, kādiem dūju spārniem. Traģisks, bet tajā pašā laikā lidojošs darbs.
– Rainis lugu rakstījis ilgās pēc Latvijas. Tagad mums tā ir. Bet kas tagad ir šīs ilgas?
– Viena no lietām, kas man ļoti patīk mūsu izrādē, ir prologs. Tajā tiek nolasīts Raiņa teksts, ko viņš rakstījis pateicībā par to, ka viņam lūgts uzrakstīt šo darbu. Rainis raksta par ilgām pēc dzimtenes, bet darbu caurvij mīlestības alkas. Dominē mīlestība dažādās pakāpēs, dažādos veidos atkarībā no katra cilvēka paša.
– Jūsu Māte gan šai mīlestībai liek šķēršļus.
– Bet precinieks Uldis brauc pie manas meitas Zanes, pie mana bērna! Esmu tikai māte, kuras meita tiek nonicināta. Rainis mātes būtību atklājis ļoti precīzi un – skaudri. Jo viņas – sētas sievietes – dzīvo bez vīriešiem. Mātei vīra nav, māsai arī, viens pats Gatiņš, vismaz lugā. Tā ir sieviešu māja, sieviešu pasaule. Un, ja nav vīriešu, sievietes kļūst skarbas, jo viņām jādara viss. Situācija diezgan līdzīga tai, kas mūsdienās. Pie šī darba strādā arī divi mūsu tautas deju korifeji – Jānis Ērglis un Jānis Purviņš. Izrādē piedalās abi viņu vadītie deju ansambļi. Nē, nē, aktieriem jādejo nav, mums tas grūtums un vienlaikus interesantākais – visu savienot kopā. Kā jau teicu, nestandarta uzstādījums, viss uzvedums ir ļoti netradicionāls.
– Ar jēdzienu “Pūt, vējiņi!” ikvienam saistās kas cits un acu priekšā atklājas cita aina.
– Man vislielākais iespaids palicis ne no pašas filmas “Pūt, vējiņi!”, kas, protams, ir brīnišķīgs darbs, bet, laikam paejot, dziļākās pēdas atstājusi Imanta Kalniņa mūzika, kas skanēs arī mūsu izrādē. Šī mūzika ir vērtība pati par sevi, caur gadiem izkristalizējusies.
– Mani ļoti izbrīna, ka joprojām ir cilvēki, kuri frāzē “pats par savu naudu dzēru” nesaklausa pašcieņu apliecinošos pirmos četrus vārdus, bet saasināti uztver to pēdējo.
– Bet galvenais jau ir turpinājums – “pats precēju līgaviņ’… tēvam mātei nezinot”. Uldis nav dzērājs, bet cilvēks, kurš kaut ko dzīvē nevar atrast, ir ar kādu jaudu ļoti pilns un kādā brīdī, nespējot tām atrast lietojumu… “dzēra spēku dzesēdams”. Man dziesma “Pūt, vējiņi!” jau kopš bērnības nekad nav asociējusies ar dzeršanu. Man tā likusies skaistākā dziesma, un to dzeršanas ligu tikai vēlāk kaut kā uztvēru, kad citi sāka par to runāt. Ar šo dziesmu saistās tālums, ceļš, Daugava, vētra, dzīves likstas, kam kāp pāri, lai iegūtu to, ko ļoti vēlies. Un tas ir traģiski, ka tikko iegūto tūlīt zaudē. Bet varbūt zaudējums ir lielākais ieguvums? Varbūt bez traģiskā zaudējuma to pārdzīvojušais nekad tā īsti nepaceltos? Tā ir tā filozofija…
– Uldi atveido jūsu un aktiera Jāņa Reiņa dēls Jēkabs Reinis, kurš patlaban Nacionālajā teātrī ir stažiera statusā. Kad partnerībā skatuves mākslinieki radinieki, publikai arvien šķiet interesanti…
– Bet man kā aktrisei ļoti grūti. Jēkabam neesmu jautājusi, bet, šķiet, neviens no mums par šo partnerību nav sevišķi priecīgs. Mēs ļoti nošķiram šīs lietas, par darbu savā starpā nerunājam, nekad. Varbūt varu pateikt kādu niansi, bet būtībā dēla kā aktiera veikumā nemaisos. Neesmu gājusi skatīties ne viņa diplomdarbu, ne ko citu. Jo man pašai savulaik ļoti nepatika, kad mammīte ar papu (režisors Raimonds Kugrēns. – V. K.) brauca skatīties manus darbus. Acīmredzot ģimenē esam tāda rakstura. Kad biju pavisam maziņa, mammīte gribēja palīdzēt zīmēt, bet es pretodamās raudāju vai baltas asaras. Tev būs trijnieks, meitiņ! Jā, atteicu, bet tas būs mans trijnieks! Man vispār nepatīk, ja kāds, kritiķi skatās manu darbu, jo es jau nespēlēju, nerādu. Nē, tā ir cita dzīve, kurā esmu uz skatuves, vēlos dzīvot pašas radītajā tēlā, lai neviens netraucē, neskatās…
– … Tikai droši vien izņemot publiku…
– Publika ir brīnišķīga! Jo es to neredzu, tikai jūtu enerģētiku. Skatītājs pieslēdzas vai arī ne. Un, ja pieslēdzas, tas aktieri nes. Izrāde jau sāk dzīvot tikai ar publiku zālē. Mēs, aktieri, līdz pat pēdējam brīdim nekad nezinām, kas būs… Gadās brīnišķīgi mēģinājumi, bet kaut kas nesaslēdzas un izrāde nenotiek. Citkārt mēģinājumos lūdzu Dievu, lai palīdz kaut kā izkulties, bet atnāk skatītājs un tā izrāde aiziet. Teātra mistērija.
– Bet atgriezīsimies pie partnerības ar jūsu dēlu Ulda lomā…
– Šis puisis Uldis, kas man pretī uz skatuves, man kā Mātei ne visai patīk, jo viņš nodara pāri manai meitai.
Uz skatuves mums ar Jēkabu šī būs otrā partnerība. Pirmā bija pirms vairākiem gadiem, kad uz manu sešdesmit gadu jubileju teātris atļāva Aktieru zālītē nospēlēt pēc publicistes Andas Līces esejām Virdžīnijas Lejiņas iestudējumu “Jaucības un nejaucības”. Viena spēlēt nevēlējos, palūdzu līdzdarboties abus savus dēlus Jāni un Jēkabu. Jā, man ļoti patika tajā darbā būt ar viņiem abiem kopā. Džīna mūs tā saslēdza… Kaut gan tajā mēnesī, mācoties trīsdesmit lappušu tekstu no galvas, brīžiem raudāju.
– Iepriekš sacījāt, ka luga “Cīrulīši” jums vēl nav iedota, taču arī šis laukiem un ģimenei veltītais darbs laikam katram latvietim zināms.
– “Cīrulīšu” mamma pilnīgi tādā zemapziņas līmenī man saistās ar manis pašas mammu, kura dzimusi 1918. gadā un kurai šogad būtu bijis simt gadu. Tikpat, cik Latvijai. Šis Harija Gulbja darbs man saistās arī ar Veltu (Līni. – V. K.) manu skatuves krustmāti, kurai šogad apritētu deviņdesmit pieci. Tāpat kā Jānim Kubilim, pie kura skaistajā dzimšanas dienā mēs ar kolēģi aktrisi Māru Zemdegu bijām aizbraukušas un trijatā pacēlām glāzi vīna par Veltiņu. Neatceros mūsu teātra izrādi, kur “Cīrulīšu” Māti spēlēja Lidija Freimane, bet acu priekšā ataust Veltas Līnes tēls vienā no skaistākajām latviešu filmām. To skatoties, bija smaga sirds, nezinu, kā tagad būs izrādē, varbūt atradīsim citu taku. Tas atkarīgs no režisora. Ļoti priecājos, ka iestudētājs ir Edmunds Freibergs. Ilgi neesmu pie viņa spēlējusi, savulaik mums kopā bijuši brīnišķīgi darbi – “Angļu valodas stunda”, “Olivers”, “Četrdesmit karātu”, pie Freiberga esmu bijusi Pindacīša un Bebene (“Skroderdienās Silmačos”. – V. K.). Priecājos atkal sastrādāties ar sava gadagājuma režisoru.
– Arī šajā ziņā šogad krāšņa buķete – Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” strādāsit pie Elmāra Seņkova, jauna, bet jau atzīta režisora, bet Merķeļa “Latviešos” – pie pavisam jaunā Toma Treiņa, kurš man acu priekšā vispirms ataust kā krāšņā Rembēniete “Trīnē”. Jauna paaudze, jauns skatījums uz pasauli?
– Man ļoti patika Toma Treiņa iestudētā “Zilā” LMT zālē, visām mūsu ģērbtuves “meitenēm”, kā mēs sakām, gāja pie sirds. Neredzēju “Dūju”, bet kolēģi teic, ka izdevusies. Būs jauki ar Tomu Treini sastrādāties. Pagaidām gan man uz galda vien atvērtie Garlība Merķeļa “Latvieši”… Protams, jaunajiem cits skatījums uz dzīvi un teātri, mums, vecākajiem, jāpielāgojas, nekā te nevar darīt, jāmēģina saprast jauno cilvēku domāšanu. Bet tas nav īpaši grūti, pašai trīs dēli un vēl pusaudzis mazdēls. Nevaru teikt, ka piekrītu visam – noteikti ne, bet varu pieslēgties, milzu grūtības man tas nesagādā. Saprotams taču – jaunība ir jaunība. Gribas visu mēģināt pēc iespējas dullāk, trakāk, tikai lai nebūtu, kā bijis vai rakstīts. Tik ļoti gribas pateikt to savu, ka varbūt mazlietiņ kaut kur pazūd uzticība režijā agrāk atrastajam un par labu atzītajam. Atceros, cik ļoti daudz manam teātrī tikko ienākušajam jaunajam aktieru kursam savulaik deva tas, ka stundām sēdējām kulisēs un skatījāmies, skatījāmies, arī brīnījāmies par to, kā strādā vecākā gadagājuma mākslinieki. Svētīgi, ja spēj paņemt to, ko vari paņemt no pieredzes bagātā kolēģa.
– Varat atklāt brīdi, kas jums aktrises karjerā devis vislielāko saviļņojumu?
– Tādu mirkļu ir ārkārtīgi daudz! Nevaru nosaukt vienu, tas būtu negodīgi pašai pret sevi. Ja kopā ar režisoru atrodi ko jaunu sevī, kas tevī, izrādās, bijis, bet pati neesi sajutusi… Kā puķei jaunu ziedu atverot. Zināji, ka tevī ir lilija, bet izrādās, arī pujene, pat zilā indīgā kurpīte… Kāds jaunatklājuma prieks!
