Māris Zanders: Āfrikas valstis, no vienas puses, čīkst par gaidāmo badu, no otras puses, atbalsta Putinu 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tekstā, ko “Latvijas Avīze” publicēja 14. aprīlī, minēju, ka ģeopolitiskā krīze – Krievijas agresija pret Ukrainu –, ja mēs vēlamies Krievijas savaldīšanu, prasa saredzēt ainu pustoņos, niansēs. No šīs tēzes neatsakos arī mēnesi vēlāk.
Piemēram, ja pret Krieviju tradicionāli draudzīgās Bulgārijas elitei un sabiedrībai pieņemamais kompromiss ir palīdzība Ukrainas militārās tehnikas labošanā, bet ne jaunas piegādē (portāls “Eurozine”, 25. maijs), lai tā būtu. Tas vienalga ir vairāk nekā nekas.
Tāpat pieļauju, ka var kaitināt nesenās samiernieciskās notis Francijas prezidenta izteikumos (nevajagot Krieviju pazemot utt.), tomēr paturēsim prātā, ka amatā pārvēlētajam Emanuelam Makronam vēl priekšā parlamenta vēlēšanas jūnijā.
Pieļauju, ka Makrons cenšas Francijas vēlētājam signalizēt, ka ārpolitikas jautājumi viņa prioritāšu sarakstā neaizēno iekšpolitiskos. Šādas polittehnoloģiskas kombinācijas nav patīkamas Ukrainai un Ukrainas draugiem, bet var pieciest. Vienlaikus parādās jaunas tēmas un nianses, kuru gadījumā gan parādās “vai nu – vai nu” attieksmes nepieciešamība.
Nav grūti nojaust, ka Rietumos (arī Latvijā) dzīvojošam cilvēkam cenu kāpums nepatīk, un vispār žēl arī cilvēku Āfrikas vai Āzijas valstīs, kuriem var būt vēl smagākas problēmas. Stop. Ostu atbloķēšana ir svarīga, lai Ukraina gūtu ienākumus no eksporta. Protams, būtu labi, ja tā pazeminātu spiedienu arī uz mūsu pirktspēju.
Savukārt pret ANO & Co daudzinātajām problēmvalstīm, manuprāt, vietā ir melnbaltāka attieksme. Vairums no tām – Ēģipte un citas valstis Āfrikā – rīkojas liekulīgi.
Šāda pozīcija nav pieņemama. Tādēļ, lai cik tas skarbi izklausītos, Eiropai ir jāpalīdz Ukrainai ar dzelzceļa koridoriem izvest kaut nelielu daļu no tās lauksaimniecības eksporta, jāmaksā tāda cena par to, kāda nu diemžēl veidojas, savukārt Putina draudziņi un pusdraudziņi lai paši tiek galā.
Vidusāzijas valstis, Indija un Armēnija neatbalsta Ukrainu, tad neredzu iemeslu, kāpēc mums pret šo valstu biznesu un migrantiem būtu jāizturas labāk nekā pret Krievijas naudu un pilsoņiem. Tas, ka es atteikšos apmeklēt uzbeku restorānu Rīgā, neizmantošu kādu piegādes servisu vai nepirkšu kādus produktus veikalā, visticamāk, Ukrainai diži nepalīdzēs.
Precīzāk, var, bet man tas nepatīk, un es to neslēpju.
Es zinu pretargumentu: tā ir kolektīvās atbildības uzkraušana. Taisnība, un kopumā tā nav pareizi. Tomēr situācija ir jauna. Aukstā kara gados t. s. nepievienošanās kustība bija puslīdz saprotama – virkne valstu nevēlējās pieslieties nedz PSRS, nedz ASV. Nu mēs dzīvojam reāla, “karstā” kara apstākļos.
Un, ja mēs piekrītam apgalvojumam, ka Ukraina cīnās arī par mums un Rietumiem, tad ir būtiski paturēt prātā, ka pretējā pusē ir ne tikai Krievija, bet arī kaudze gudrinieku (sākot ar Serbiju, beidzot ar Brazīliju), kuri faktiski ir pret Ukrainu un mums.
Es ļoti ceru, ka Ķīnas atbalsts Ukrainas izpostīšanai un cilvēku Ukrainā slepkavošanai palīdzēs Rietumos nostiprināt jau sen nepieciešamo skeptiskāko attieksmi pret šo bīstamo valsti. Tomēr, atkārtošos, neaizmirsīsim par šķietami mazāk nozīmīgiem Putina politikas atbalstītājiem. Būtu muļķīgi ignorēt, ka cilvēkiem Armēnijā vai Dienvidāfrikā ir viņu problēmas, kas viņiem ir svarīgākas nekā kaut kur “otrā pasaules galā” notiekošais (mēs taču melotu, ja noliegtu, ka līdzīgi ir ar mums, ja mums jautātu par, teiksim, Afganistānā notiekošo). Nav problēma. Bet ir svarīga nianse.
Ja jums ir nospļauties par to, kas ar mani notiek, tad jūs nevarat prasīt, lai es jums palīdzu, risinu jūsu problēmas, uzņemu savās mājās, ignorējot jūsu draudzību ar manu ienaidnieku.