Egils Līcītis: Kā velnēns pa Tieslietu ministrijas gaiteņiem spēlējas ar cilvēku dzīvību 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz krāšņais afišu aicinājums uz stabiem un sludinājumu dēļiem ārkārtas situācijas apstākļos ir kļuvis neskanīgs un iepelēks. Kinematogrāfos vairs nevilina ar spožām ekrāna zvaigznēm no jaunākās grāvējfilmas izrādes.
Koncertzālēs klavieres neplinkšķina un vijoli žēli nečīgā mūzikas instrumentu spēles virtuozi un neuzstājas meistardziedoņi. Neviena mākslinieciski izslāpusi dvēsele nedrūzmējas pie slēgtām mākslas vietām un citiem apskates vērtiem tempļiem – izstāžu ekspozīcijām un muzejiem.
Vakara izklaižu nabadzībā atliek vien veselības ministres muzikālās diskotēkas priekšnesuma virtuālais apmeklējums.
Citādi – apkārt viss sasalis kā ledū.
Pat azartspēļu admirāļi pūcīgi, ka Saeima likusi vērt ciet visas spēļu ellītes – kazino, laimētavas un tamlīdzīgas kulturālas, azartiskas atpūtas iestādes ar stipru sēra piesmaku. Privātie uzņēmumi pa lielai daļai pārtraukuši darboties, īpaši viesmīlības nozare, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi palikuši bez jebkādas peļņas un to darbinieki bez ienākumiem priekšautos – staigā visriņķī pa vecpilsētu, pannas, tukšos kastroļus rībinādami.
Tāds brīdis pienācis, ka ikkatrs indivīds savās sīkās un lielās vajadzības ierobežojis līdz minimumam un pārcēlis uz cita gada labākiem laikiem, kad dzīve šķiet pamirusi bezdarba riska, trūkuma draudu un pārējo izbaiļu priekšā.
Iedzīvotājus aicina stingri sekot epidemiologu izdotiem, valdības apstiprinātiem priekšrakstiem, ievērot noteiktos formulārus, klausīt sanitārajam protokolam – tikai tā mēs pievārēšot infekciju, tikai mazliet par mēri vieglāko Covid-19, un, tikai paliekot mājā un Lieldienās olas krāsojot vienatnē, varēsim satikušies atgriezties pie kopīgas līgošanas Jāņu vakarā.
Tā cilvēki sēž mājās, pa informatīvajiem kanāliem uztverdami un saņemdami diezgan uztraucošas un nomācošas sajūtas. Iztiek bez garīgi stiprinošiem un pacilājošiem vārdiem. Bet pa to laiku…
Pa to laiku Tieslietu ministrijas ēkas garajos gaiteņos atbalsojas šķelta naga piesitieni parketam. Tur, biksēs ieslēptai astei šaudoties, zobu gala ņirgas velnēniem acīs lēkājot, pārvietojas melnā ģērbies kungs ar āža bārdiņu no kancelejistu aprindām.
Šis klerks negrozīgi iet uz valdības vadītāja ministra Jāņa Bordāna pieņemamām istabām, lai uz rezolūciju “jā, atbalstāmi” piestumtu sagatavotu papīri,
no kura tulkojuma izriet, ka ir atļauta pulcēšanās organizētu reliģisku darbību veikšanai, ja pasākumā vienlaikus ir kopā ne vairāk par 25 cilvēkiem.
Un punktā B piemetināts: attiecībā uz dievkalpojumiem, uz kuriem apmeklētāji netiek aicināti organizēti, šis ierobežojums neattiecas. Ar nosacījumu, ka tiek ievēroti veselības drošības un piesardzības pasākumi.
Melnais liekulis, zinādams savu priekšnieku kā ļoti reliģiozu personu, noģiež, ka balvenietis, grēku bīdamies, To Kungu bijādams, liks savu parakstu apakšā viltīgi – nesaki ne jā, ne nē, ne melns, ne balts – vadlīnijām izgatavotam apkārtrakstam, lai gan nākas riskēt un paļauties uz dievpalīgu un ļaužu veselo saprātu, ka, šādi pulcējoties, netiks sabojāti un pārvērsti drupās Perevoščikova kunga teicamie statistikas rādītāji.
Melnais arī to labi zina, ka situāciju savā labā izmantos ne jau godīgie, likumpaklausīgie un pašdisciplinējušies luturi, katoļu cienīgtēvi un citu tradicionālo konfesiju piederīgie.
Neba arhibīskapu Vanaga un Stankeviča apakšnieki tie būs, bet ļaužu pūļus tieksies pulcēt draudžu gani, kas ar savām ganāmām avīm strādā ārpus baznīcām, lielgabarīta stadiona un arēnas “Rīga” izmēra telpās.
Kuri agrākos laikos svētdienās prata uz mušpapīra ķert tik daudz ticības brāļu un māsu, ka iekštelpās citādi nevarēja tikt, kā klūpot pāri dievlūdzēju dāmu zābaku un kungu kurpju biezoknim.
Sektanti, kuriem reliģiskie rituāli ir ne tik daudz ticības lieta, cik sports, bizness, peļņas gūšana – sludinātāji, kuri, aizsedzoties ar dievvārdu, piešķir kalpošanai komercializētu raksturu un ir tik baznīcēnu prātu maitāšanai.
Iedomājieties, ja parakstu zem analoga dokumenta “drīkst pāri 25 cilvēkiem, tik vien kā nevar aicināt organizēti” liktu kultūras ministrs, ļaujot tādā vīzē vērt durvis Dailes teātrim vai atsākt koncertdarbību izpildītājmāksliniekam Donam.
Nāciet, visi gribētāji, skatieties, tik biļešu naudiņu sametiet artistiem, estrādes māksliniekiem cepurē.
