Ar prieku vai asarām? Cik droši uzticat savus bērnus dārziņa pedagogiem? LA aptauja 5
Oskars, piecgadnieka tētis: “Jūtos pilnībā drošs. To, vai ar audzinātāju un bērna attiecībām viss ir kārtībā, ļoti labi var just pēc bērna attieksmes pret viņu. Ja viņš dodas uz bērnudārzu ar prieku, nāk mājās apmierināts, ar pozitīvām emocijām un nesūdzas, tātad neredzu iemeslu, kāpēc man būtu jāšaubās par pedagogu attieksmi. Mans puika ir tāds, kas visu vienmēr izstāsta, netur sevī. Zinu visu par viņa dienu dārziņā – sākot no ēdienkartes, beidzot ar to, kā ar biedriem dalījis mantas. Jā, arī par audzinātājām stāsta, bet pagaidām nevienu sliktu vārdu neesmu par viņām dzirdējis ne no sava dēla, ne citu bērnu vecākiem.”
Liene, divarpus gadus vecas meitas mamma: “Atzīšos, pats sākums, sākot vest meitu uz bērnudārzu, bija satraukuma, šaubu un neziņas pilns. Un viens no apstākļiem, kas to ietekmēja, bija arī tas, ka bērnu atstāju sev pilnīgi svešu cilvēku ziņā. Pirmos mēnešus meita izrādīja nevēlēšanos iet uz dārziņu, atvadas pavadīja histēriska raudāšana. Protams, šādos brīžos jebkurš no vecākiem savā galvā izmaļ dažādas iespējamības. Arī to, ka, iespējams, bērns pret iestādi izjūt tik lielu nepatiku, jo pret viņu tur slikti izturas. Bija jāpaiet zināmam laikam, kamēr sapratu, ka viss ir kārtībā. Tas notika pēc tam, kad bērns, pieradis pie jaunā režīma un bērnudārza vides, uz to devās ar labu prātu.”
Igors, četrgadnieces tētis: “Vienu no audzinātājām meita nespēj īsti pieņemt. Līdzīgu viedokli teikuši arī citi grupiņas bērnu vecāki, tāpēc sāku apšaubīt šīs audzinātājas profesionalitāti. Šo uzskatu jo īpaši pastiprina tas, ka ar otru audzinātāju bērnam veidojas ļoti labas attiecības. Pagaidām cenšos savu bērnu pārliecināt pieņemt arī “netīkamo” audzinātāju. Ceru, ka tas izdosies. Tomēr skaidrs, ka komunikācijā svarīga abu pušu vēlme to veidot un uzturēt. Domāju, ka daudzi pedagogi ir vai nu dzīves pārguruši, vai viņiem nav šo saskarsmes prasmju.”
