Egils Līcītis: Uz citu planētu jeb Kur paliks latvieši 14
Starp liderīgi izteiktām hipotēzēm, ka bēgļu ierašanās izpostīs mūsu kultūrmantojumu un sagraus sociālo budžetu, kam jau tā izspiedušās ribas, vai ka papildu darbaroku klātbūtne nodrošinās ilgi gaidīto ekonomisko izrāvienu, ir uz cietākiem pamatiem balstīti pieņēmumi. Bēglis ir pats sev galējā instance, un, ja jūs sevi iedomātos patvēruma meklētāju vietā, tad diezin vai sapņotu braukt uz vienu valsti, lai lasītu akmeņus, strādātu smagus lauku darbus, stādītu meža jaunaudzes, apkoptu neticīgo suņu kristiešu kapus vai pat kļūtu par Jaunā Rīgas teātra skatuves strādnieku, uz ko skubina vietējie darba devēji. Visticamāk, atbraucēji nodarbosies ar to, uz ko roka iesista dzimtenē: tirgos paklājus, audzēs vīnogulājus un granātābeles, uzpasēs zoodārza kamieļus, cels mošejas. Džihādisti varbūt gribēs papildināt zināšanas praktiskajā ķīmijā, studēt aviāciju – muhamediem līdz šim tālu, nesniedzamu izglītošanos.
Latvijas pirmiedzīvotājiem klātos būt iejūtīgākiem pret migrantiem, nepazemināt pabalstus, neturēt par kalpināmiem kājpamesliem, nebaidīt kā Brigmanis, ka te saulīte ar zobiem. Raugi, mēs, kas apdzīvojam zemi no Papes līdz Zilupei, ar simtgadīgo valstiskumu esam niecība salīdzinājumā ar Sīrijas ķēniņu varas veidojumiem, kas izcēlušies pēcplūdu periodā, ir 4000 gadu seni, un Damaska – veca kā vēsture.
Par laimi, Latvijā ir līdzjūtīgi ļautiņi, kuri – neatkarīgi, vai bēgļu karavānai mūsu zeme būs pastāvīgas nometināšanās vai īslaicīga pieturvieta, – stājas rindā, lai bēgļiem piedāvātu pajumti, nodotu veco sadzīves tehniku, vāktu šalles, kapzeķes, segas pārziemošanai. Iespējams, par cietējiem izlietās asaru straumes un saldāka par šerbetu attieksme viesmīlībā sasildīs atbēgušos. Musulmaņi, lai arī ar pipariem uz mēles kritizēdami patērētājsabiedrības dzīves modeli un sātana atļautās netiklības (ka sievietes valkā minibrunčus, ka gejus nedrīkst iedunckāt), ar laiku iekļausies ziemeļnieciskā dzīvesveidā. Viņi pastellēs cietušo bēgļu privilēģijas, dzīvos simbiozē ar apspiestiem, neintegrējamiem krieviem, kuriem pienākas tiesības, un multikulturālismā ar latviešiem, kam vairs īsti nepatīk būt par latviešiem. Bet kur paliks latvieši, kuri nav kosmopolītiski noskaņoti un kā veci sakārņi vēlas dzīvot aizpērnā dienā? Ir priekšlikums. Irbenes radioteleskopā NASA astronomi saķīķerējuši Plūtona zīmīgā pārcēlāja Hārona vārdā nosauktu pavadoni, kāds Zemei ir Mēness. Uz Hārona esot spirgta gaisa atmosfēra, laikapstākļi, zaļas, piena lopkopībai kā radītas pļavas un apmežojums. No dzīvām radībām zinātnieki saskatījuši vien mīzenes. Kodīga skudru pasuga, ar kuru cilvēcei traumatiska pieredze, taču ar kaitēkli šā tā esam iemācījušies sadzīvot. Toties Plūtona mēnesim klimats patīkams, ka augu gadu var vadīt sandalēm kājās.
Un ja Latvijas iedzimtie, kas lāgā negribētu iesaistīties globālos pasaules transformācijas procesos, meklētu rokā cilvēkkontrabandistus, kuri par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību palīdzētu pārcelties uz planētu, kur neviens nemācas virsū? Līdz Hāronam jālido kāds krateklīgs ceļa gabaliņš. Kā lasāmviela līdzi jāņem vairāki detektīvi. Uz jauno patvērumu Noasa šķirstā jāved mājdzīvnieki, piemiņas lietas, sēkliņas no Zemes, darbarīki un dzintara krelles.
