Uz cilvēka spēju robežas – ar divriteni cauri Eiropai 0
Pasaulē ir daudz un dažādu riteņbraukšanas sacensību, tomēr kādas ir īpašas. Braucienā “Transcontinental Race” bez palīdzības no malas divriteņa fanātiķi dodas cauri Eiropai, lai pēc vairākiem tūkstošiem kilometru varētu uzsist sev uz pleca – es to paveicu!
Arī trīs latvieši
Braucienā uz cilvēka spēju robežas šogad piedalījās arī trīs latvieši. Vislabāk veicās Krišjānim Jansonam-Ratinikam, kurš 3984 kilometrus no Beļģijas līdz Meteoras pilsētai Grieķijā veica mazliet vairāk nekā 12 dienās. Kopējā dalībnieku ieskaitē tas deva 16. vietu. Jānis Viškers, kuru pazīstam kā labu ultra distanču skrējēju, finišu sasniedza pēc 14 dienām, 14 stundām un 16 minūtēm. Andim Āboltiņam brauciens beidzās netālu no Bulgārijas un Rumānijas robežas, kur virsū uztriecās zirgu pajūgs. Gūtie savainojumi liedza turpināt distanci.
Piekto reizi
“Transcontinental Race” vēsture nav gara. Pirmās sacensības notika vien 2013. gadā, un tajās piedalījās 30 riteņbraucēji. Starp tiem, kas dzimuši un dzīvo divriteņa seglos, smagais pārbaudījums ātri ieguva popularitāti. Tagad dalībnieku skaita limits noteikts 350, bet gribētāju ir trīs reizes vairāk. Sacensību formāts ir samērā vienkāršs – distance no starta līdz finišam jāplāno pašam, taču brauciena gaitā jāapmeklē vairāki obligāti kontrolpunkti. Šogad tādi bija Alpu kalnos (Monte Grapa Itālijā), Tatros, slavenā Transfagarasāna pāreja Rumānijā un finišs Meteorā. Jebkāda palīdzība no malas aizliegta. Kontroles mehānisms ir apgrūtināts, tomēr tā vispirms ir cīņa pašam ar sevi. Šoreiz uzvarēja brits Džeimss Haidens, distanci pieveicot astoņās dienās, 23 stundās un 15 minūtēs, tātad ik dienu nobraucot vairāk nekā 400 kilometrus kalnainā apvidū.
Otrās reizes nebūs
“Esmu pārsteigts par cilvēka spējām. Tās bija sacensības uz cilvēka spēju robežas, kas man paliks atmiņā kā sportisks pārbaudījums, lai gan sākotnēji to uzskatīju par sportisku tūrismu. Redzēju pavisam maz, taču centos daudz fotografēt. Kad sakārtošu bildes, būs arī citādas atmiņas,” sola Krišjānis Jansons-Ratiniks. Viņa rēķinā ir daudzi gari veloceļojumi, izbraukājis Kaukāzu, Irānu, atminies no Stambulas līdz Rīgai. Tomēr šis bija lielākais pārbaudījums.
“Var teikt, ka mani pierunāja piedalīties. Pirms diviem gadiem par tādām sacensībām neko nezināju, pērn mazliet pasekoju līdzi. Biju skeptisks, tomēr pieteikumu aizsūtīju. Domāju, ka diez vai tikšu dalībnieku skaitā, un par to neskumstu. Tomēr tiku. Tagad priecājos, ka esmu to izdarījis. Atkārtojuma nebūs, tas ir pilnīgi skaidrs. Kāpēc? Pirmkārt, es realizēju savu plānu distanci veikt 300 stundās. Otrkārt, apzinos, ka šādu rezultātu atkārtot ir gandrīz neiespējami. Un es to nemaz negribu,” pēc atgriešanās mājās neslēpj Krišjānis.
“Man bija grūti, taču grūtības pakāpe katram sava. Kādam varbūt ir sapnis nobraukt 100 kilometrus, un arī tas ir grūti. Tagad zinu, kas ir šīs sacensības, un varu palīdzēt ar informāciju. Man ir ļoti daudz ieteikumu – kā braukt, gatavoties, ko ņemt līdzi. Zinu, kā to var izdarīt ātrāk, bet pats to negribu pierādīt. Zinu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri grib braukt un var to izdarīt ļoti labi.”
Ierobežo tikai miegs
“Pārsteidzu pats sevi. Biju plānojis saudzīgāku režīmu, miegam atvēlot sešas septiņas stundas. Biju plānojis ilgāku atjaunošanos, bet izrādījās, ka var iztikt. Vienīgais ierobežojošais faktors ir miegs, nevis fiziskais nogurums. Lai sasniegtu savu mērķi, beigās braucu 52 stundas bez apstājas. Kad saproti, ka viss kļuvis pārāk bīstami, kad acis krīt ciet, mazliet jāpaguļ. Ne vairāk kā pusstundu. Tomēr finišā jutos ļoti labi un bija sajūta, ka varu braukt vēl. Tobrīd gan būtu interesanti veikt asinsanalīzi – vai tiešām tas vēl ir cilvēks?! Deviņās dienās pazaudēju desmit kilogramus, bet tie ātri nāk atpakaļ. Ārkārtīgi grūti bija pārslēgties uz plānu B. Šoreiz trāpījām karstuma vilnī, desmit dienas temperatūra sasniedza 40 grādus. Tādēļ nolēmu braukt naktīs. Tas bija ne tikai grūti, bet arī bīstami. Nobraucienos ātrums sasniedz 70 kilometrus stundā, viens nepamanīts akmens var beigties ar smagu kritienu. Man paveicās. Bija daudz meža zvēru, arī tādēļ bīstamība pieauga. Taču, jo vairāk adrenalīna, jo mazāk nāk miegs,” par piedzīvoto stāsta Krišjānis.
Šādas brauciena dienas finišā tevi negaida masāža un sporta ārsts ar atjaunošanās līdzekļiem. Ierobežotā daudzumā bija atjaunošanās dzēriena pulveris – sasvērts pa gramiem dienas minimālajai programmai. Krišjānis teic lielu paldies Latvijas Olimpiskās vienības ārstam Jānim Kaupem, kurš viņam izplānojis minimālo programmu, lai šo braucienu vispār varētu pieveikt. Ceļā bijusi iespēja tikt arī pie kādas sporta želejas, kas ļoti palīdzējusi – pēc apēšanas atkal bijis spēks 30 vai 40 kilometriem. Brauciena laikā viņš izdzēris apmēram 70 litrus kokakolas un vēl ap 15 litriem ūdens ik dienu. Viens velokrekls, divi šorti, lietus jaka, nepieciešamā elektronika un svarīgākās rezerves daļas divritenim – visa bagāža, ar kādu tika pieveikti 4000 kilometri.
Cauri kartupeļu laukam un kapiem
Brauciena gatavošanās posmā treniņi pat 300 kilometru garumā bija tikai viena medaļas puse. Otra – daudzās stundas, lai izplānotu labāko un vieglāko maršrutu.
“Man patīk plānošana līdz pat minūtes precizitātei. Sanāca, ka braukšu 12,5 dienas, tātad 300 stundas. Smuks cipars. Lai gan, braucot uz sacensībām, tas šķita neiespējami, domāju – plāns ir tikai plāns. Brīžiem bija vaļā četri datori un uz galda papīra karte. Plānošana bija ilga un rūpīga, tomēr gadījās pa kļūdiņai. Piemēram, “Google Maps” ielas skats nav pieejams Vācijas teritorijā. Bija reize, kad nācās tikt pāri kartupeļu laukam, izbraukt cauri kapsētai. Tomēr būtisku kļūdu nebija. Rēķināju, ka dienā jānobrauc 300 kilometri, un tie veido 3000 augstuma metrus. Beigās, saskaitot visu kopā, sanāca 40 000 augstummetri. Domas par izstāšanos nebija, bet ļoti gribējās paņemt brīvdienu. Otrajā dienā sapratu, ka plāns jūk un brūk. Ka nebūs tik skaisti, ka braukšu 350 kilometrus dienā. Ietekmēja laika apstākļi, mežonīgais karstums. Ar velo biju pirmo reizi Alpos, tas mani baidīja. Kā izrādījās, tas bija visvieglākais. Tīrais nieks. Nebiju noguris, viss ļoti skaisti. Biju licis cerības uz Transfagarasāna pāreju. Speciāli piebraucu vakarā un nedevos augšā, bet mazliet nepaveicās – nākamajā dienā gāza lietus. Tas ir viens no pasaules skaistākajiem objektiem, kur gribu atgriezties citos apstākļos.”
Vērtīgais krekls
“Finišētājiem izsniegtais velo krekliņš man ir ļoti, ļoti vērtīgs,” Krišjāņa acīs var pamanīt, ka šis apģērba gabals slēpj visas pārdzīvotās grūtības. Finansiālā izteiksmē tā vērtība nav sarēķināta. “Dalības maksa ir 250 eiro, taču tie ir apmēram desmit procenti no kopējām izmaksām. Lielāko daļu veido viesnīcas un ēšana. Kad esi pārguris, vairs neinteresē, cik maksā viesnīca un ēdiens. To vajag tagad un tūlīt,” atklāj Krišjānis. Sacensībās ir daudzi aizliegumi – nedrīkst braukt ar kādu kopā, izmantot automašīnas aizvēju, pieņemt palīdzību no malas. Naktsmītnes un ēdināšana atļauta tikai komerciālās iestādēs. “Pirms starta bija trīs stundu sapulce, pēc kuras man šķita, ka sacensības beigsies pirmajā dienā. Atzīšos, ka Grieķijā man uzsauca alu, un es to izdzēru. Bet tie ir sīkumi, kurus droši vien pārkāpj daudzi. Pēc noteikumiem no malas nedrīkst pieņemt arī ūdeni, tomēr kontroles mehānisms īsti nestrādā. Tas ir ceļojums vienatnē, un katram klāt rīkotāju pārstāvi nepieliksi. Katram ir GPS raidītājs, un viņi var sekot līdzi, vai nebrauc pa aizliegtiem ceļiem, ar sabiedrisko transportu, vai pauzes laikā esi apmeties viesnīcā. Mans uzstādījums – ja braucu godīgi, tad godīgi.”
Krišjānis piekrīt, ka viņam šis bija lielākais izaicinājums. “Vismaz kilometru attiecībā pret stundām noteikti. Bijuši garāki veloceļojumi, taču pavisam citādā režīmā. Ja vējš pūš pretī, var nebraukt. Ja līst vai snieg, vari iekāpt autobusā un šķērsot kalnu. Te viss bija citādi. Skaidri apzinos, ka diez vai ko tādu spēšu atkārtot.”
Tautas klases līderis
Jansons-Ratiniks uz “Transcontinental Race” devās, būdams SEB kalnu divriteņu maratona kopvērtējuma līderis tautas klasē, lai gan riteņbraukšanā sevi uzskata par amatieri un nav aizvadījis nevienu treniņu kādā sporta skolā vai komandā. “Braucu tik, cik pašam patīk, un cenšos to darīt regulāri. Arī ziemā. Bāzei jābūt, bet tās nevar būt par daudz. Šie 4000 kilometri mani iedzinuši dziļā bedrē. Citādi jau visi fūrēs sen būtu kļuvuši par F-1 pilotiem,” nosmej Krišjānis. Viņš strādā veikalā “Gandrs”, rīko dažādus pārgājienus un aktīvās atpūtas pasākumus.
4000 kilometros no Beļģijas līdz Grieķijai izturīgs sabiedrotais bijis šosejas velosipēds “Merida Sculptura”. Tikai reizi pārdurta riepa, tādēļ viņš slavē “Continental Grand Prix” riepas. Tiesa, sporta riepas ātrāk dilst un to resurss tiek lēsts 2500 kilometriem, taču šoreiz tās izturēja mazliet vairāk. Pēc sacensībām, braucot uz lidostu Atēnās (nieka 300 kilometri), riepas burtiski jukušas laukā. Divritenis bija aprīkots ar firmas “Shimano Ultegra” pārslēdzējiem un ritošo daļu. Kļūda bijusi zobrata izvēle – citi kalnos braukuši ar 36 zobiem aizmugurē, bet Krišjāņa ritenim maksimālais skaits bija 28.
Atkal kļūt par cilvēku
“Divas nedēļas kopš finiša jau paskrējušas, bet es vēl neesmu ticis skaidrībā, kas paveikts. Galvu nodarbina apziņa, ka esmu pasaules trako 20 velobraucēju topā. Nevaru saprast – esmu vai neesmu mazliet jocīgs. Apkārtējie skatās uz mani kā trako varoni. Brauciena laikā centos saglabāt cilvēcību. Gribēju smaidīt, kaut ko redzēt un ar citiem aprunāties, nezaudēt prātu. Pāris reizes sajutos uz robežas, ka esmu par zemu kritis, ka varu gulēt jebkur un izskatīties jebkā. Tie bija brīži, kad gribēju atkal kļūt cilvēks,” pēc trakā velobrauciena atzīstas Krišjānis Jansons-Ratiniks.
