Egils Līcītis: Uz Centrāltirgus veselību! jeb Kā radīt interesi par Rīgas vēderu 2
Ārzemēs vai visriņķī pa Latviju braukājot, ceļotāji mīļuprāt iegriežas tirgos. Tur arvien pulcējas internacionāla, raiba publika, uz letēm ir attiecīgās tautas vai novada lauku, mežu un ūdeņu bagātības. Pavasarī no rokas iet stādu andele, tagad septembrī uzsvars uz atvestās rudens ražas pārdošanu, un tā katrā gadalaikā īpašas veltes. Pirmās zemenes, tomāti, sēnes. Jūs teiksiet – tirgos iepirkties ir vecmodīgi, tur iet tikai tantas un onkulīši, bet pārējos klientus aizvilina ērtie maxi, mini un bezizmēra neona lielveikali? Nekā nebij! Tirgos ir košākas krāsas, smaržu un garšu pārpilnība un kūsā dzīvība. Arī Rīgas Centrāltirgus sīvi konkurējot ar Zooloģisko dārzu par iecienītākā tūrisma apmeklētības objekta godu. Iebraucējiem tirgus, tā sacīt, ir pilsētas spogulis ar savu atmosfēru. Turklāt Rīgas gadījumā paviljoni ir arhitektonisks, kultūrvēsturisks, gastronomisks un visādi citādi sargājams piemineklis. Un rīdzinieki, laipni gaidīti kundes, saka – ieskriešu “centrālītī”. Pēc cūkgaļas un Saukas kunga desas, pēc žāvētas vistiņas un kūpināta zuša (kas maksā baltu naudu), pēc vitamīniem, zaļumiem un puķītēm.
Taču tagad vairākās TV pārraidēs konstatēts, ka Rīgas “vēders” esot “iebojāts”. Poļu preci uzdodot par latviešu zemnieka dārzā, siltumnīcā, lecektī izaugušo, mājražojums izrādās falšs, tirgotāji paskopi norēķinās ar valsti nodokļu maksāšanā – ožot pēc “puskrimināla”. Rīgas vicemērs Amerika kungs piedāvājis tirgus placi nokarināt ar videonovērošanas kameru acīm, lai neļautu šmugulēšanos, izskanējuši ierosinājumi – izvietot represīvos orgānus, kādi vien Latvijā eksistē, pastāvīgas uzraudzības posteņos, lai novērstu nekārtības. Nezinu, kā pašlaik, bet savulaik par drošību Centrāltirgū atbildēja pat atvaļināts čekas ģenerālis, bet šķietami bez sevišķiem panākumiem cīņā ar kontrabandas precēm un visvisādiem nelegāļiem. Diezin vai pozitīvās pārvērtības var ieviest no malas, ar drakonisku kontroli un asu slotu. Centrāltirgum vajadzīgi saimnieki uz vietas. Latvijas pilsētās ir dažādas tirgus pārvaldes formas. Šur tur tirgi privatizēti, vietumis pašvaldības rokās, bet iznākums un pircēju apmierinātība – kā nu kurā vietā. Nez vai šajā jomā nepieciešams no jauna izgudrot riteni, ja tirgus administrēšanā labi paraugi ir Eiropā. Parīzē netālu no de Golla lidostas lielā platībā iekārtots slavenais Ranžī vairumtirgus, kur plūst kravas no visas Francijas un plašās pasaules. Bretaņā nozvejotais, Normandijas fermās izaudzētais, tropos izplaukušais gigantiskā daudzumā un pirmklasīgā kvalitātē. Ranžī ir pelnošs uzņēmums un savu “matricu”, kā sistēma strādā, ir ar mieru pārdot un izplatīt, kas vien to vēlētos. Der mazum un vairumtirdzniecībai. Mehānisms būtībā ir elementārs – lielajai saimniecībai ir triju kārtu īpašnieki – 34% pieder mērijai, 33% ražotājiem un otri 33% tirgotājiem. Tādējādi klātesošie ir ieinteresētās puses, lai viss ritētu kā pa diedziņu un lai neberztu ne akmentiņš kurpē. To gādā algoti menedžeri, speciālisti katrai notei. Īpašniekiem ne pārāk patīk atteikties no savām tiesībām, bet arī Rīgā “risinājums saknē” būtu, piesaistot par atbildīgiem pajiniekiem cilvēkus, kas diendienā strādā tirgū un gribētu iziet no pelēkās zonas ekonomikas, un arī tos lauksaimniekus, kam joprojām rūp Centrāltirgus kā pārtikas ražojumu noieta vieta. Savas asociācijas ir gan dārzkopjiem, gan gaļas lopu audzētājiem, gan zvejniekiem. Pilnīgi iespējams, ka viņi labprāt gribētu kļūt par kompanjoniem galvaspilsētas pašvaldībai un vienoties par noteikumiem – tas jau ir sarunu temats.
