Uz butēm! 0
Rudens vēji jūras piekrastes ūdeņiem uzputojuši baltas cepures un sarosījušies bušu tīkotāji.
Tiek pētītas laika ziņas, pārlasīti copmaņu forumi, kalti plāni un sprausti maršruti. Par savu kāri uz plakanajām jūras radībām stāsta Imants Krūmiņš: “Rudeņos, kad iepūš austrumu puses vēji, pošos uz jūru. Tas, ka vējš varētu pūst sejā, īpaši nebaida, bet ar citu virzienu vējiem iespējamas straumes, kas butēm paredzēto ēsmu ātri vien iznesīs krastā. Vēl sliktāk, ja straumes sev līdzi nes jūraszāles, tās aplīp ap auklu un āķiem, makšķeres izvilkt var ar grūtībām, ilgs laiks paiet to atpiņķerēšanai. Esmu makšķerējis šādā zāļu jūrā, kad labi ņēma butes, bet pirms katra jauna iemetiena nācās griezt nost sistēmu un siet pa jaunam, atpiņķerēšana būtu prasījusi daudz laika. Cīņa ar zālēm gan ātri apnīk, tad var vai nu nogaidīt, vai doties uz citu vietu ar cerību, ka tur zāļu nebūs. Ja sāk pūst austrenis, ilgi čammāties nedrīkst, šis vējš var aizdzīt tālāk no krasta sīkbūtnes, ar ko barojas butes, un tās ar grunteni vairs nav aizsniedzamas. Es parasti copei izmantoju brienamtērpu, tad ēsmu var iemest krietni vien tālāk. Par ēsmu izmantoju garneles vai svaigas zivs gabaliņus, reizēm butes labprāt mielojas ar tīģergarneles gabaliņiem. Āķu sistēmas, kas aprīkotas ar zaļganām luminiscējošām bumbiņām, tumsā dos labākus rezultātus. Butes ķert braucu jau daudzus gadus, bet to paradumus tā īsti izkodis vēl neesmu, citreiz tās alkatīgi ēsmu ņem visu dienu, citreiz cope sākas tikai ar tumsas iestāšanos. Braucot uz jūru, jābūt gatavam, ka nāksies pieķert klāt kādu tumsas stundu un noderēs pieres lukturītis. Spīgulīši, kas piestiprināti pie kāta spices, tumsā signalizēs par butes grābienu.”
