“Es nejustos drošāk, ja dzīvotu kādā citā valstī!” Intervija ar advokātiem Kļaviņu un Slaidiņu 13
Ligita Kovtuna, laikrakstu “Laiks” un “Brīvā Latvija” galvenā redaktore, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar advokātiem Filipu Kļaviņu un Raimondu Slaidiņu.
Šogad jūsu uzņēmums nosvinēja 30 gadu darbības jubileju – esat uzauguši kopā ar atjaunoto Latvijas valsti. Un atkal svinējāt ar plašu mākslas akciju – tāpat kā pirms pieciem gadiem sarūpējāt dāvanu Latvijas Nacionālās mākslas muzejam (LNMM) un visiem mākslas draugiem. Šoreiz tā ir veltīta ekspozīcijai “Pārmaiņas. 1985–1991. Latvijas māksla neatkarības atgūšanas periodā”, ko paredzēts atvērt nākamā gada sākumā. Vēl spilgtā atmiņā ir jūsu atbalstītais “Vienas gleznas stāsts”. Kāpēc tieši mākslai tiek jūsu atbalsts?
F. Kļaviņš: Droši vien sava nozīme ir bijusi tam, ka nākam no mākslinieku ģimenēm, no vides, kur mākslai ir ļoti ievērojama vieta. Tāpēc, kad vien varam, atbalstām mākslu, sadarbojamies gan ar mākslas iestādēm, gan māksliniekiem. Jāpiebilst, ka it visi mūsu biroja darbinieki ir lieli mākslas draugi un gatavi atbalstīt.
R. Slaidiņš: Jā, tā ir, un mums visiem patīk atrasties mākslas pasaulē! Ir gandarījums par to, ka mums izveidojusies šī lieliskā sadarbība ar Nacionālo mākslas muzeju, nu jau rit sestais gads. Mūsu biroja 25 gadu jubilejā arī tapa pieminētais “Vienas gleznas stāsts” – virtuāls ceļojums, kura laikā mākslinieki stāsta par saviem darbiem.
F. Kļaviņš: Arī jaunākais kopprojekts ir digitāli orientēts, ekspozīciju muzejā papildinās astoņi video, kas veidoti mākslinieku darbnīcās, kā arī publicista un rakstnieka Osvalda Zebra astoņas esejas ar fotomākslinieka Kristapa Kalna fotostāstiem. Līdz ar to cilvēks mākslu varēs baudīt arī ārpus muzeja telpām. Video skatāmi arī “Youtube”, LNMM mājaslapā, tātad ļoti plašai auditorijai vienkārši pieejams.
F. Kļaviņš: Paralēli rit arī ziedošanas akcija – mūsu jubilejā aicinājām cilvēkus ziedot šim projektam (dāvanu vietā!), un ir izdevies savākt nozīmīgu naudas summu.
Jūs ieradāties Latvijā atjaunotās valsts rītausmā un esat te joprojām. Tātad esat noticējuši un turpināt ticēt tās nākotnei.
R. Slaidiņš: Tā tiešām ir!
F. Kļaviņš: Tas, ka valstī, kas atmodusies un turpina savu gaitu pēc tik gara okupācijas laika, gadās kādi klupšanas akmeņi, ir pavisam normāli. Bet, skatot kopainu jeb lielo bildi, ir gluži neticami, cik tālu esam tikuši, cik daudz ir panākts.
R. Slaidiņš: Arī lielajā Amerikā taču ir šie klupšanas akmeņi, problēmas. Bet ir tik labi bijis dzīvot un strādāt Latvijā visu šo laiku, būt daļai no tās. Progress, manuprāt, ir gluži neticams. Un ir gandarījums, ka mēs ar savu darbu, ar savu biroju esam devuši ieguldījumu savas valsts attīstītībā. Ir prieks par katru investoru, kas gatavs ieguldīt Latvijā, palīdzēt Latvijas kultūrai. Progress prasa laiku, un ir jāņem vērā, no kāda punkta valsts sāka savu attīstību.
F. Kļaviņš: Esmu pārliecināts, ka Latvijas attīstība ir veiksmes stāsts. Jā, visiem, kad izgājām no nulles punkta, ļoti gribējās izveidot vienu brīnumvalsti, bet tas nenotiek ne vienā, ne piecos gados. Uz šo mērķi ir jāiet neatlaidīgi un pacietīgi.
Gribētos, lai tādu pozitīvo optimistu kā jūs būtu vairāk un lai neviens pēc pirmā klupiena nemuktu atpakaļ.
R. Slaidiņš: Ir patīkami tikties dažādos biznesa un mākslas saietos ar mums līdzīgi domājošiem, un tādi tiešām ir.
F. Kļaviņš: Mūsu biroja jaunie juristi arī ir ieskaitāmi šo optimistu pulkā – viņi ir mācījušies un papildinājušies ārzemēs un atkal ir atpakaļ Latvijā. Jo tic Latvijai.
R. Slaidiņš: Ļoti priecājos par mūsu jauno paaudzi, cik viņi atvērti visam jaunajam pasaulē, cik labprāt papildina zināšanas un redzesloku.
Piebildīšu, ka mūsu birojs ir kopīgā aliansē ar kolēģiem Igaunijā un Lietuvā. Sadarbība ar kaimiņvalstu kolēģiem bijusi daudzu gadu garumā, līdz noformējām šo aliansi – “Ellex”, kas apvieno trīs vadošus advokātu birojus, katra savā Baltijas valstī. Šī nepieciešamība radās saistībā ar to, ka lielie ārvalstu investori ir ieinteresēti kopīgajā Baltijas valstu tirgū. Ir patīkami strādāt kopā ar kaimiņiem, lai gan ir arī zināmas atšķirības mūsu pieejās.
Igauņi ir lēnīgāki?
R. Slaidiņš: Viņi paši par to pasmejas, bet – nezinu, nezinu… Piemēram, “start-up” attīstības ziņā igauņi ir tālu priekšā. Turklāt – mums, latviešiem, ir pagaidām tikai viens “vienradzis” (uzņēmums, kura vērtība pārsniedz vienu miljardu) – uzņēmums “Printful”, kurpretim igauņiem jau kādi 12–13. Viens izskaidrojums ir, ka viņi uzņēma apgriezienus līdz ar “Skype” attīstību – uzņēmēji, kas šajā jomā nopelnīja lielu naudu, to atkal ieguldīja atpakaļ Igaunijā jaunuzņēmumos. Tas arī deva labu impulsu jaunuzņēmuma attīstībai Igaunijā, kā arī veiksmīgu piemēru citiem.
Parunāsim par Latvijas investīciju vidi, ko bieži mēdz kritizēt. Strādājot ar ārvalstu investīciju projektiem, jums droši vien ir savs viedoklis?
R. Slaidiņš: Ir Ārvalstu investīciju padome, kas valstī nodarbojas tieši ar šiem jautājumiem, tur iesaistīti arī mūsu biroja cilvēki. Šī padome strādā ciešā sasaistē ar Latvijas valdību un likumdevēju. Domāju, ka galvenā problēma ir nevis likumos, bet gan tajā, kā likumi un noteikumi tiek iedzīvināti, kā ministrijas un citas organizācijas tos piemēro praksē – mēdz būt par daudz birokrātijas šķēršļu.
F. Kļaviņš: Vēl jāņem vērā, ka nule esam atkopušies no tās problēmas, kad gandrīz iekļuvām pasaules “melnajā sarakstā” saistībā ar naudas atmazgāšanu Latvijā. Un nu, šķiet, gadās, ka iekrītam otrā grāvī – padarīta sarežģīta tik vienkārša lieta kā uzņēmuma piereģistrēšana komercreģistrā vai bankas konta atvēršana. Tas rada galvassāpes investoriem, tiek zaudēts biznesā dārgais laiks.
Jūsu stāstos nesaklausīju vārdu “korupcija” – vai tā, jūsuprāt, beigusi pastāvēt?
R. Slaidiņš: Tiešām pēdējā laikā mūsu klienti nav sūdzējušies, kas liek man domāt, ka kaut kādos līmeņos tā tomēr ir izskausta.
F. Kļaviņš: Lai gan – dažkārt rodas sajūta, ka slēptā veidā tomēr varētu būt, bet nav pierādāms. Piemēram, iepirkumu nolikumus lasot, šad tad šķiet, ka piedalīšanās noteikumi ir uzrakstīti kādam konkrēti.
Ir aizritējušas 14. Saeimas vēlēšanas, top jaunās valdības aprises. Vai ir kas tāds, kas dara jūs bažīgus attiecībā uz biznesa un investīciju vides nākotni?
R. Slaidiņš: Mans optimisms ņem pārsvaru! Ceru, ka tiks panākta vienošanās par darbspējīgu valdības koalīciju.
F. Kļaviņš: Man ir stabilitātes izjūta. Gan ir pārsteigums un drusku žēl par to, ka daži nevēlamie politiskie spēki tomēr iekļuva Saeimā. Iekļuvušiem ir labas iespējas izveidot stabilu koalīciju.
Kāds ir jūsu – nozares profesionāļu – vērtējums iepriekšējos četros gados tieslietu jomā paveiktajam?
F. Kļaviņš: Par labu panākumu uzskatu Ekonomiskās tiesas izveidi, diemžēl joprojām lēni un ilgi ir tiesvedības procesi.
R. Slaidiņš: Latvija ir tiesiska valsts, lai gan ar savām problēmām un klupšanas akmeņiem, kas raksturīgas jebkurai demokrātiskai valstij.
F. Kļaviņš: Ir stingri jānodala likuma vara no izpildvaras, nav pieļaujams, ka tiesnešus var politiski ietekmēt. Kā tas notika, piemēram, ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas neapstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneses amatam, neraugoties uz viņas augsto profesionalitāti.
R. Slaidiņš: Demokrātijas robežas ir ļoti trauslas – viens solis, līdz demokrātiska valsts var pārvērsties autokrātiskā, kā tas notiek ar Ungāriju. Latvijā ir ļoti jāseko līdzi, lai tas nenotiktu, jāreaģē uz visiem, vismazākajiem signāliem. Pasaules pieredze rāda, cik ļoti jāsargā ir demokrātija.
Vai jūtaties Latvijā droši un pasargāti – gan kā uzņēmēji, gan kā iedzīvotāji? Vai jūtat paļāvību valsts drošības iestāžu jaudai?
R. Slaidiņš: Protams, bažas ir, dzīvojot kaimiņos Krievijai un tik tuvu karam Ukrainā, bet – es galvenokārt paļaujos uz to, ka esam NATO valsts. Ceru, ka mūsu valsts aizsardzības sistēma, kas strādā roku rokā ar NATO, iet drošu ceļu. Mēs neesam vieni paši.
F. Kļaviņš: Es nejustos drošāk, ja dzīvotu kādā citā valstī! Arī manā dzimtajā Ņujorkā vairs nebūt nav tik droši kā agrāk.
Kā karš ietekmēja investīcijas Latvijai?
F. Kļaviņš: Mēs jau nevaram zināt, cik potenciālo investoru paskatījās un pārdomāja – ģeopolitiskā situācija ir tāda, kāda tā ir, Latvija ir Krievijai kaimiņos.
R. Slaidiņš: Uzņēmuma darījumi un investīcijas ir jomas, kuras ir ļoti jūtīgas pret ģeopolitiskajiem satricinājumiem, plus vēl inflācija aug un procentu likmes ceļas, līdz ar ko lielie starptautiskie darījumi ir pieklusuši, vairs nav tik aktīvi.
F. Kļaviņš: Lai gan arī tas mainās, nesen mūsu apritē atgriezās kāds Zviedrijas uzņēmums, kurš janvārī gribēja iegādāties biznesu Latvijā, bet tad strauji pārdomāja. Nu atkal ir klāt! Līdzīgi viss apstājās, sākoties kovidam, bet “slūžas atvērās”, pandēmijai norimstot.
Vai joprojām izjūtat ilgas pēc dzimtās Amerikas? Pirms pieciem gadiem Filips intervijā teica, ka laiku pa laikam vajag “ieelpot Ņujorkas plašumu”…
F. Kļaviņš: Joprojām mīlu Ņujorku, kad tur aizbraucu, jūtos kā mājās. Un vēl – Ņujorkā taču dzīvo mana mamma (tēlniece Minjona Kļaviņa. – L. K.), brālis un māsa, netālu no Ņujorkas – mans onkulis. Šīs lielpilsētas gaisotne mani tiešām iedvesmo. Savukārt lauki Inešos nomierina…
R. Slaidiņš: Arī es Amerikā jūtos kā mājās, lai gan neviens no ģimenes vairs nedzīvo Sanfrancisko, māsa, vienīgais tuvais radu cilvēks, ir pārcēlusies un Sandjego, kur nupat biju pēc ilgāka laika ciemoties. Bija labi, un gan jau atkal drīz sagribēsies turp aizlidot…
Jūs esat plecu pie pleca nostrādājuši savā kopīgajā uzņēmumā trīs gadu desmitus. Kas jūs tur kopā?
R. Slaidiņš: Pirmā atbilde, kas iešaujas prātā, – pēc iespējas vairāk jāsmejas! Nopietni runājot – jābūt līdzīgi domājošiem un ar līdzīgu humora izjūtu.
F. Kļaviņš: Jā gan, humora izjūta tiešām ir svarīga, jo bizness, kā jau bizness, iet augšā lejā, un, kad ir lejā, tad…
R. Slaidiņš: …tikai nedomā, ka mēs biznesu neņemam nopietni!
F. Kļaviņš: Bet arī neuzskatām par dzīvības un nāves jautājumu. Un vēl – ja mazas rīvēšanās netiek pārvērstas lielā burbulī, problēmas pazūd, vēl neradušās.
R. Slaidiņš: Kopīga izpratne par vērtībām, līdzīga attieksme pret dzīvi un uzskats, kas tajā ir pats svarīgākais. Tad var droši tikt uz priekšu!
