Diāna Jance: Uz baltiem padebešiem 0
Šoruden tā vien gribas patverties kādā telpā ārpus netīrās dubļu straumes, kas ar viltus un īstām ziņām ir apsēdusi Latvijas un pasaules dzīves telpu.
Skatoties gājputnu kāšos, liekas – to klaigas sauc līdzi nezināmos plašumos.
Kā ikkatru rudeni, nevaru nedomāt par to, ar kādām sajūtām cilvēki gājputnos noraudzījās pēc kara.
Tik tiešām nesaprotu, kā tolaik varēja izturēt ikdienu, nezinot neko par svešumā zudušajiem draugiem un radiem. Toreiz tās bija divas nesalīdzināmas pasaules, kurās savējie viens ar otru varēja satikties vien sapņos. Dzelzs priekškars vardarbīgi nošķīra agrāk neatkarīgo Latviju no pārējās Rietumu pasaules. Vēstules, ja vispār pienāca, bija mērojušas garu ceļu, kas arvien veda cauri Maskavai.
Var salīdzināt statistikas datus: 1936. gadā Latvijā vidēji uz vienu iedzīvotāju bija trīs pasta sūtījumi – vēstules, pastkartes, bandroles, laikraksti. Tie bija tie paši Latvijas pilsoņi, kuriem pēc pavisam nedaudziem gadiem Sibīrijas nometnēs atļāva nosūtīt tikai vienu vēstuli pusgadā, un to pašu krievu valodā, ko lielākā daļa neprata.
Šodien gribu teikt labus vārdus par mūsdienu pasaules iespējām, internetu un sociālajiem tīkliem. Iespējams, šīs pārdomas uzjundīja 27. septembra “Latvijas Avīzē” lasītā intervija ar rakstnieku Jāni Joņevu: “Galīgi nepiekrītu uzskatam, kas bieži izskan, ka agrāk veikalā bija mazāk desu veidu, bet cilvēki bija draudzīgāki. Desu tiešām bija mazāk, bet cilvēki kopumā bija tikpat nedraudzīgi.”
Padomju okupācijas laikā, manā bērnībā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, bieži šķita, ka mūsu ģimenei radu gandrīz nemaz nav.
Pēckara Latvijā to bija palicis maz, savukārt ārzemēs dzīvojošie likās pārlieku tāli. Varbūt tāpēc tagad radu un draugu saites tīmeklī liekas būtiskas. Jāatzīst, ka daļu no viņiem dzīvē neesmu satikusi un pie viena dzimšanas dienas radu galda pirms kara sēdējušas vien mūsu vecmāmiņas.
Ja Latviju nebūtu piemeklējušas okupācijas un karš, ap vienu galdu jau sen būtu pulcējušies arī mēs.
Tagad sarakstāmies reāllaikā. Piemēram, vēlu vakaros kādu bildīti no savas kuplās ģimenes dzīves atsūta Brents, mūsu dzimtas vienīgais mācītājs. Latvijā dzīvojošās ģimenes vārdā viņš gados vecākiem radiem ir nesis dzimšanas dienas puķu pušķus un, domājot mūsu kopīgās skumjās domas, nolicis ziedus bēru gadījumos.
Kādā citā rītā, naktī aizskatījusies augusta krītošajās zvaigznēs, atklāju, ka dažas stundas vēlāk, līdzīgi zvaigznēs raudzījusies māksliniece Viviana zemeslodes otrā pusē.
Savulaik Itālijas māsīca palīdzēja izvēlēties labāko mājas krāsu un manam dēlam e-pastā sūtīja mērces pagatavošanas recepti.
Reizēm liekas, ka viņi dzīvo tepat, kaut kur ļoti tuvu. No mūsu kopīgajiem senčiem pārmantotās dzīves gudrības ir tik līdzīgas. Radi un draugi pasaulē cenšas uzturēt latvietību, iespējams, ka daudzi no viņiem sevī jūt latviskumu vairāk nekā sajustu, dzīvojot dzimtenē. Viņiem nebija izvēles.
Ir ļoti īpaša sajūta sazināties un veikt intervijas pāri puspasaulei, kā nesen ar igauņu režisoru Jāku Kilmi, kurš atradās Indonēzijā. Pirms dažiem gadiem pusnaktī, tikai pāris stundas pēc mana lūguma no Kanādas pienāca labojums rakstam angļu valodā par zudušajām kultūras vērtībām Sīrijā.
Kad nezināju dažu vārdu izrunu persiešu valodā, tālrunī atskanēja izpalīdzīgs balss pasts no Libānas. Tieši sociālajos tīklos dzīvoju līdzi draugu drosmei un demokrātijas slāpēm citviet pasaulē, apbrīnoju pazīstamu žurnālistu centienus darīt pasauli līdzjūtīgāku, rādot un stāstot par sāpēm un ilgām pēc brīvības.
Protams, šī Latvija pasaulē, kaut gara mērogā būtiska, praktiskā nozīmē var kļūt gaistoša. Gluži tāpat kā mākoņi augstu padebešos, arī virtuālā Latvija pat neliela kiberuzbrukuma rezultātā vai elektrības strāvas pārrāvuma gadījumā izgaistu. Tādā gadījumā varbūt nāksies atkal atdzīvināt seno pasta balodi. Neraugoties uz visu, ir liela laime dzīvot Latvijā, kura ir atvērta pasaulei.
