Uz Anšlava nama sliekšņa! Saruna ar Ievu Struku 7
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Gluži kā detektīve Ieva Struka ar vērīgu aci un asu literāro ožu četrus gadus minusi pa pēdām Anšlavam Eglītim viņa darbos, mītnes vietās un satiktajos cilvēkos. Izsekošana vainagojusies ar monogrāfiju “Par skaisto un aplamo dzīvi”, kas, ļaujot iegrimt rakstnieka pasaulē, vietumis iedod pa pieri, kad autore uzgājusi ko pārsteidzošu vai pat šokējošu.
Pirmās lasītāju atsauksmes par monogrāfiju – tā ievelk! –, ir laba zīme, ka pabiezais pētījums būs pa zobam ne tikai literatūras pētniekiem un citiem rakstītā vārda feinšmekeriem, bet arī katram normālam latvietim, kas izlasījis kaut vienu Anšlava Eglīša darbu.
Teātra zinātnieces un praktiķes Ievas Strukas ikdiena paiet Latvijas Nacionālā teātra vidē literārās daļas vadītājas un repertuāra padomnieces amatā, tāpēc šādi darbi, kā pati saka, ir brīvā laika aizraušanās. Garš ir viņas vaļasprieku saraksts, to vidū monogrāfija par Pēteri Pētersonu (2000), sarunas ar Māru Ķimeli (2007), teātra zinātnes pētījums par Latvijas Nacionālo teātri (2009) un citi. Monogrāfiju par Anšlavu Eglīti uzņēmusies rakstīt nedaudz vieglprātīgi – ja būtu zinājusi, ka līdzās teju piecdesmit romāniem un stāstu krājumiem, ko nāksies pārlasīt ne vienreiz vien, vajadzēs rakties milzu rokrakstu un korespondences kalnos…
Taču bija arī ceļojumi, pat uz tālo Ameriku. Projekta budžets to ļāva?
Esmu pieradusi ceļot ar vienu mugursomu, sviestmaizēm…
Teltī jau nenakšņojāt?
Palīdzēja Rietumu latvieši, bet tas nebija par velti. Mūsdienās tu nevari atļauties ar savu vārdu uzņemties atbildību par darbu, ja neesi izdarījis maksimālo, tāpēc arī ieguldi kaut ko no saviem līdzekļiem, bet tas ir vērts labās slavas un reputācijas dēļ.
Tālākā ceļojumu vieta bija Losandželosa, kur apskatīju vairākus objektus, kas minēti Anšlava Eglīša romānos, lai saprastu ģeogrāfiju, attālumus, augstumus. Bija svarīgi satikt cilvēkus, kas viņu pazina, taču, ja arī nevienu nebūtu sastapusi, pietiktu pasēdēt okeāna krastā, kur rakstnieks mēdza pastaigāties, vai uz viņa nama sliekšņa, kur iegūsti pārliecību, ka tas, ko raksti, nav tikai tava iztēle, bet tiešām tā tas varēja izskatīties.
Kas tagad dzīvo viņa mājā?
Nams pieder amerikāņu māksliniekiem, kas ir saglabājuši viesistabas interjeru, kāds tas bija Anšlava un viņa sievas gleznotājas Veronikas Janelsiņas dzīves laikā. Pandēmijas dēļ iekšā nedevos, taču iekārtojumu var apskatīt no ārpuses pa lielajiem stikla logiem. Mājā bija pagājušas divas trešdaļas no Anšlava dzīves svešumā, tāpēc man tur bija jābūt. Šā iemesla dēļ izbraukāju arī Bavāriju, Eslingeni, Tailfingeni, kur viņš ar Veroniku uzturējās bēgļu gaitās.
Berlīnē bombardēšanas laikā aizgāja bojā visa viņu iedzīve, bet liktenis pret pašiem bija žēlīgs.
Zīmīgi, ka dienā, kad tika bombardēta Berlīne un Anšlava dzīvība karājās mata galā, viņa tēvam, 67 gadus vecajam Viktoram Eglītim, Baltijas kara tribunāls piesprieda sodu – desmit gadi Sibīrijā. Nebūtu pārsteigta, ja sakristu ne tikai diena, bet arī pulksteņa laiki. Ne tēvs zināja, ka dēla dzīvība ir apdraudēta, ne Anšlavs, ka tēvs tiek notiesāts. Tāds ir pētnieka uzdevums – mēģināt atrast īpatnējas un savdabīgas sakritības.
Kāpēc Viktors Eglītis neaizbrauca no Latvijas?
Tāpēc, ka viņa sieva Hilda Vīka nevarēja izlemt, kur un kā noslēpt savas gleznas, un viņi nokavēja izbraukšanu. Kad mākslas darbus centās aprakt Dobeles mājas dārzā, bija ienākusi sarkanā armija un kaimiņi nosūdzēja, ka tiek slēpts kaut kas, iespējams, pretvalstisks, un Eglīti saņēma ciet.
Kur saglabājušās Anšlava Eglīša pēdas Latvijā?
Ceļojumu sāku ar viņa vecvecāku saimniecību “Lejas Kaupēri” Madonas puses Sarkaņos, tur tagad dzīvo un saimnieko brīnišķīgi cilvēki, Viktora Eglīša radinieki Mežaļu ģimene, kas ļāva man visu apskatīties, sajust mērogu un senumu. Biju arī mātes radu mājās Cesvaines “Āriņās” un Rīgā, Valdemāra ielā 23, kur viņš ilgus gadus nodzīvoja ar vecākiem, tagad tur iekārtota viesnīca. Uzkāpu Tomsona ielas nama ceturtajā stāvā, kur Anšlavs dzīvoja ar Veroniku, un pārliecinājos, ka viņš varēja redzēt hipodromu.
Kā ar Inciema muižu – romāna “Pansija pilī” darbības vietu?
To redzēt ir šausmīgi, jo visa pagātnes godība ir pagalam, nevarēju pat saprast, kas kur atrodas. Tāpēc devos vēl vienu reizi kopā ar Ingunu Galviņu, vienīgo Eglīšu dzimtas atvasi – Anšlava brāļa Vidvuda meitu, kas pēc septiņiem gadiem atkal bija ieradusies Latvijā. Viņa šo to izrādīja un pastāstīja, un tagad zinu, kāds bija pansijas plānojums. Apskatījām arī Anšlavam Eglītim veltīto ekspozīciju Inciema tornī – tā ir brīnišķīga un ļoti kvalitatīva! Varu tikai apbrīnot, kā ar šķietami maziem izteiksmes līdzekļiem ļoti modernā stilā ir pateikti paši svarīgākie fakti, turklāt padomājot par dažāda vecuma apmeklētājiem.
Monogrāfijā apbrīnas vērta ir epizode par Eglīša jaunības dienu mīlestību, kurai viņš veltījis dzejoli “Moru puisēna pazemīgs lūgums”, attiecības aprakstījis romānā “Līgavu mednieki”, nosaucot par Nikolīni, un jums izdevies gūt apstiprinājumu, kas ir viņas prototips!
Nuja, tas ir mans atklājums! Veronika Jurciņa, dzimusi Lonfelde, intervijā “Dienā”, kas notika jau pēc Eglīša nāves, apgalvoja, ka romānā atainota viņa, taču tā jau daudzas varētu teikt. Saliekot kopā viņas teikto ar notikumiem romānā un ierakstiem rakstnieka dienasgrāmatā, kurā viņa apzīmēta tikai ar burtu L., man kā detektīvam izdevās atšifrēt, ka tā tiešām ir viena un tā pati persona, un tāpēc par viņu kā prototipu vairs nebija pamata šaubīties. Tā ir laba sajūta, ka par kaut ko, kas rakstīts ļoti sen, atklāj kopsakarības, kas vēl nav parādījušās. Jāsaka arī paldies pandēmijai, kad Latvijas Nacionālā bibliotēka palaida pieejamus periodikas rakstus. Ja publikācijas būtu šķirstījusi klātienē, domāju, šim konkrētajam rakstam nebūtu uzdūrusies, tur bija tāda apstākļu sakritība.
Viens no Anšlava Eglīša tēlu prototipiem tomēr nebija mierā, ka stāstā “Maestro” izmantots ekscentriskā gleznotāja Samuēļa Sama aprakstā.
Tas bija gleznotājs Romans Suta, kas, pats būdams kolorīta persona, sacēla traci, kas nu jau ir folklorizējies. Viņš staigāja pa Rīgu, meklējot Anšlavu, kamēr rakstnieks Inciemā sacerēja garu izskaidrošanās vēstuli. Vēlāk pats Suta bija atzinis, ka tas tikai ceļ viņa akcijas.
Eglītis tiešām raksta no dzīves, bet neaprobežojas tikai ar latviešu sabiedrības notikumiem, kas emigrācijā viņu lielā mērā paceļ pāri un atšķir no daudziem citiem, kuri palika savā šaurajā lokā. Taču Eglīša mērķis nebija nonākt izolācijā no latviešu sabiedrības, jo bija skaidrs, ka dzīve svešumā nebūs uz dažiem gadiem un šeit būs jāpavada atlikusī mūža daļa. Kā cilvēks viņš bija delikāts, labi audzināts, ar labām manierēm, ja kāds viņu ģimenē bija šerpāks un asāks, tad tā bija Veronika Janelsiņa.
Viņš bija vienīgais emigrācijas literāts, kas pelnīja maizi tikai ar rakstniecību.
Anšlava Eglīša mērķis bija izveidot tādu mākslas darbu, kas notur uzmanību, jo savus romānus galvenokārt rakstīja avīzei “Laiks” turpinājumos, tāpēc vajadzēja saglabāt intrigu, neatklāt visas kārtis, un likt lasītājam abonēt laikrakstu un gaidīt nākamo turpinājumu, nezaudējot spriedzi. Pats pārdzīvoja, ka viņu uztvēra vairāk kā stāstnieku, kura darbos pietrūkst dziļuma. Kad piedāvāja darbus, kuros ir filozofiskais dziļums, atkal ļaudis rauca degunus un teica, ka vajag ko vieglāku. Radošais mūžs Eglītim pagāja, mēģinot sabalansēt dzīves uzkrāto pieredzi, gudrību, pārdomas, smeldzi un skumjas, kas ir viena no viņa darbu būtiskām un raksturīgām intonācijām, ar optimismu, žirgtumu un amerikānisko dzīvesziņu un pieeju, paturot vienmēr smaidu sejā un iepriecinot lasītājus. Kā pētniecei man ir interesantas abas puses.
Kā dzīve svešumā, rakstot tikai emigrācijas latviešu auditorijai, ietekmēja meistarību?
Ja mēģini tikai ar to izdzīvot un raksti romānu pēc romāna, tas ietekmē kvalitāti. Piemēram, stāstu krājumā “Švābu kapričo” vēl ir tā perfektā forma, bet vēlāk rakstītie darbi vairs nav estētiski tik nevainojami nostrādāti.
Kas pašai no Anšlava Eglīša darbiem bija atklājums un kāpēc?
Atklājums bija “Pēdējais raidījums” un “Es nepievienojos”, kas ir piedzīvojumu romāni un pieder pie darbiem, kuriem nevari vien sagaidīt brīdi, lai zinātu, ar ko tie beigsies. Vienlaikus starp rindiņām parādās rakstnieka filozofiskais pasaules skatījumus jeb moto par pacifismu – nekad neiet cīņā, neuzbrukt, labākajā gadījumā aizstāvēties, cilvēkam nav tiesību otru nosodīt un katra dzīvība ir milzīga vērtība, tāpēc nav iespējams izšķirties, vai vērtīgāk ir glābt trīssimt cilvēku, ja diviem jāiet bojā, jo arī viņiem ir pašvērtība. Tas palīdz saprast viņa ideālo modeli, kā dzīvot pasaulē, taču nenozīmē, ka viņam pašam to vienmēr izdodas īstenot.
Vai tik talantīgam rakstniekam ar saviem darbiem nebija iespējams uzrunāt amerikāņu auditoriju?
Viņam bija nedaudz ilūziju, ka gan Latvijā, gan Amerikā rakstītais varētu vai nu ar savu kvalitāti, vai sižeta risinājumu izlauzties līdz amerikāņu auditorijai, tomēr tas nenotika, lai gan rakstnieks centās. Galvenais iemesls – tulkojumu kvalitāte, kas nebija pietiekama, lai varētu ielauzties tirgū, kā arī literatūras estētiskā puse, kas pēc Otrā pasaules kara 50. gados bija diezgan strauji mainījusies, bet viņa rakstības stils vairs nebija uz viļņa. Tomēr, redzot, cik dažāda ir literatūras ainava gan toreiz, gan mūsdienās, jāatzīst, ka lielākais šķērslis ir bijusi tulkojumu kvalitāte.
Kā vērtētu viņa popularitāti Latvijā?
Deviņdesmitajos gados Latvijā no emigrācijas rakstniekiem kā vilnis nogāzās viss – labi, vidēji un ne tik labi darbi. Man kā jaunam cilvēkam, kas tajā laikā daudz lasīja, traucēja tā ūdenskrituma sajūta, kad vienādā kvalitātē piedāvā visu, tāpēc tu nedaudz apjūc, kas ir obligāti jāizlasa un bez kā var iztikt.
Kad biju uzrakstījusi monogrāfiju, sameklēju studiju laika Filoloģijas fakultātē piezīmes speckursa trimdas literatūrā, lai redzētu, ko tad mums 1993. gadā mācīja? Maz. Par Anšlavu Eglīti – viena lappuse piezīmju.
Pieminējāt studijas, kad viens no jūsu pasniedzējiem bija arī teātra zinātnieks Viktors Hausmanis. Visus padomju okupācijas gadus Anšlavs Eglītis netika laidis pār sava nama slieksni nevienu no Padomju Latvijas, līdz uz vecumdienām pie apvāršņa parādījās teātra zinātnieks Viktors Hausmanis, par kuru bija tik daudz brīdinājumu kā par Valsts drošības komitejas jeb čekas ziņotāju, tomēr Anšlava sirds atmaiga, bet Veronika, tiesa, jau pēc vīra nāves, viņā pat iemīlējās. Kā to skaidrojat?
Vecums nenāk viens, un varbūt Anšlavs Eglītis jutās pamests, jo paaudzes mainījās un viņš vairs nebija rakstnieks Nr. 1, arī rakstīja daudz mazāk, bet Latvijā par viņu interese bija ļoti liela. No komplimentiem neviens nav pasargāts, tikai kā nu kurš uz tiem reaģē.
Monogrāfijas daļa, kurā atspoguļota Eglīša un Veronikas sarakste ar Hausmani, parāda viņu ne tikai kā čekas pakalpiņu, bet arī kā personu, kas ne reizi vien pārkāpis robežas attiecībā uz darbinieču privāto teritoriju un izmantojis varas pozīcijas pret studentēm. Vai nav “Me too”* melnā saraksta kandidāts?
Jā, tāds viņš ir, un jūs to varat droši rakstīt.
Vai kaut kas no rakstnieka mantojuma palicis aiz borta?
Lai cik savādi šķistu – teātris. Kaut ko esmu iekļāvusi, bet ļoti minimāli. Īsti neredzēju, ko varētu pateikt jaunu, nezināmu un kardināli būtisku, lai saprastu Anšlavu Eglīti kā personību. Teātra darbos to neatradu.
Ko jums kā radošai personībai ir devuši šie četri gadi kopā ar Anšlavu Eglīti?
Ir plusi un mīnusi. Pirmais, ko pēc monogrāfijas pabeigšanas darīju, izlasīju labu ārzemju romānu, lai izkāptu no Anšlava Eglīša darbu plūsmas. Tomēr vienlaikus tā bija bauda, ka beidzot biju izlasījusi visus viņa darbus! Pa šiem gadiem Anšlavu sajutu kā ģimenes locekli – tā gan notiek ar visiem aprakstāmajiem objektiem, tomēr tas ne vienmēr nozīmē beznosacījuma mīlestību.
Grāmatas izskaņā minu stāstu “Dūjas un rīsi” – darbība notiek pie okeāna, kur viņš bieži bija braucis staigāt, un, tur esot, man radās sajūta, ka atrodos vienā laikā un telpā ar Anšlavu Eglīti, kurš sēž uz soliņa, raksta un es viņu redzu. Racionāli to nevar izskaidrot…
* #MeToo ir sociāla kustība pret seksuālu vardarbību, seksuālu uzmākšanos un izvarošanas kultūru, kurā cilvēki publicē savu seksuālās vardarbības vai seksuālās uzmākšanās pieredzi.
