“Uz A4 lapas esmu uzskicējis kaut kādu gurķi, kurš ir pārvērties pilī!” Papa Chi par vērienīgās Lielā koncerta skatuves tapšanu, kas daudzējādā ziņā būs unikāla
10
Šīs nedēļas nogalē gaidāms liels notikums Latvijas mūzikā – 3. Lielais koncerts, kurā uz skatuves kāps daudzas iemīļotas zvaigznes. Jau ir sākušies skatuves izbūves darbi – tā būs iespaidīga! Jau trešo reizi skatuves plānošanu savā pārziņā uzņēmis Aivars Čivželis, plašāk zināms arī kā Papa Chi.
Mirkli pirms lielā notikuma, aicinājām viņu uz nelielu sarunu, lai parunātu gan par īpašo skatuvi, gan daudzajiem pārsteigumiem, kas tiek radīti skatītājiem.
Domājot par iespaidīgām skatuvēm, kā pirmās man prātā nāk “Prāta Vētras” koncertu skatuves.
Jā, skatuvju šovu kultūra Latvijā ir sākusies tieši no “Prāta Vētras”, no Kaspara Rogas iniciatīvas. Esmu daudz ar viņiem sadarbojies, zinu, ka, tieši pateicoties Rogam, Latvijas skatuves ir tik labā līmenī – ir uzlikta latiņa, zem kuras nedrīkst kāpt, līdz ar to visām citām skatuvēm arī ir jābūt iespaidīgām, citādi sanāk tikai tāda zaļumballe.
Starp citu Lietuvā un Igaunijā, salīdzinot ar mums, šis viss ir krietni zemākā līmenī – viņi joprojām ar vārdu “skatuve” lielākoties saprot skatuves rāmjus, jumtu un gaismas.
Ko tas vispār nozīmē – uzbūvēt skatuvi? Cik ilgs un kāds ir šis process?
Te varu uzreiz pastāstīt konkrēti par Lielo koncertu. No sākuma es izdomāju koncepciju, filozofiju, pie kā turēties. Nemākulīgi to uzskicēju uz papīra. Pēc tam vērsos pie speciālistiem, kuri saprot visus tos “dzelžus”. Tajā brīdī mana vīzija tiek salāgota ar tehniskajām iespējām, tā transformējas, nāk klāt papildu elementi.
Skatuves čaļi orientējas visās jaunākajās tendencēs, pārzina gaismu iespējas utt. Lielajā koncertā šāds guru ir Ainārs Pastars – viņam ir milzīga pieredze, viņš visas idejas saliek reālā vīzijā, ko pēc tam sūtām uz Vāciju, lai inženieri pārbaudītu un pārliecinātos, ka viss atbilst Eiropas drošības standartiem.
Lielajā koncertā skatuve ir pretējā pusē nekā ierasts – tur, kur Dziesmu svētkos sēž skatītāji, tur mums ir skatuve. Apakšā tur ir telpas, tāpēc ir īpaši svarīgi aprēķināt slodzes, lai konstrukcija būtu droša. Darbs ir sācies jau pirms pusgada, šādi projekti nevar tapt pēdējā brīdī, viss ir kārtīgi jāapdomā.
Ko sevī ietver skatuves koncepcija?
Lielajam koncertam jau manā pirmajā skicē bija doma uzsvērt, ka tā ir Latvijā radīta mūzika. Otra doma, ko vēlējos integrēt – jauno skatuves zvaigžņu sadarbība ar jau klasiķiem. Kopā tiek miksēts senais un jaunais.
Interesanti, ka liela daļa koncerta notiks dienasgaismā, kas nozīmē, ka projektori nevarēs pilnvērtīgi funkcionēt. Tas ir izaicinājums – tie būs jāapvieno ar LED gaismekļiem, kas atšķiras ar savu intensitāti. Man pašam būs interesanti paskatīties, kas no tā būs sanācis.
Vēl viens virsuzdevums, ko varu pieminēt, ir labi iekļauties Mežaparkā. Cik esmu tur bijis citos koncertos, vienmēr novēroju, ka kopējais estrādes ansamblis “norij” jebkuru skatuvi, tā kļūst par niecību. Tā ir kā viesistabā uzbūvēta telts. Es to ļoti gribēju atrisināt, tāpēc arī tika pieņemts lēmums mainīties vietām – skatītājus sēdināt vietās, kur Dziesmu svētkos sēž koristi. Un viņiem priekšā tad ir ļoti liela skatuve – ir svarīgi, lai tā ir patiešām liela, veidojot kā amfiteātri. Tiek radīta vienas telpas sajūta, kas veido mājīgu noskaņu. Skatuve būs 16 metrus augsta, skaņu sistēmas sasniegs rekordaugstumus. Tur veidojas tāda vienas istabas sajūta, ko uzskatu par savu personīgo veiksmes stāstu. Kad iepriekšējos koncertos ieraudzīju, kā tas reāli izskatās, biju patiesi gandarīts.
Tas nozīmē, ka līdz galam to, vai skatuve ir izdevusies, tu sajūti vien tad, kad sākas koncerts?
Tieši tā. Lai gan mums ir 3D grafikas, maketi, iespējami reālistiski atainojumi, vienalga to reālo sajūtu varam tikai nojaust. Darām visu atbildīgi, cenšoties, lai skatītājiem ir nenormāli forši, bet, kā beigās patiesībā būs, to jau nezinām. Katrs koncerts, jebkura skatuve, ko esmu veidojis, sākoties koncertam ir kā brīnums, kuru skaties un izbaudi.
Vai gadījies piedzīvot arī vilšanos, kad skatuve ir gatava, koncerts sākas, bet neesi ar visu līdz galam apmierināts?
Jā. Tādu sajūtu piedzīvoju pirmajā “Prāta Vētras” koncertā Mežaparkā, kur veidoju projekcijas uz milzīgas bumbas. Man toreiz nebija nekādas pieredzes, arī grupas mūziku maz biju klausījies, bet man bija jātaisa projekcija “Mana dziesma” izpildījumam, kas, kā zinu tagad, ir kā otra Latvijas himna.
Bija 2000.gads, manī bija ciniski nihilistisks skatījums uz visu notiekošo, bija krīze, visi ņēma kredītus.. Es saliku uz galda dažādu banku bukletus, pa vidu samētāju naudu un to safilmēju, veidojot tādu kā kaleidoskopu un pasmejoties par kredītu bumu. Vēlāk to visu saliku kopā, kaleidoskopā veidojot latvju rakstus, kas projicējās uz lielās bumbas. Tie, kas bija tuvāk skatuvei, pamanīja, ka raksti veidoti no banku bukletiem.
Un tad es sēžu koncertā kopā ar 45 tūkstošiem skatītāju un saprotu, cik tā dziesma ir svarīga. Esmu bijis tik bezatbildīgs, šādi tai pieejot. Man bija sanācis nevis pasmieties par situāciju, bet vēl vairāk to kodēt cilvēku prātos. Tobrīd es piedzīvoju iekšējo lūzumu, sapratu, cik atbildīgam man jābūt pret skatītāju. Man ir jāsaprot un jāpapildina mākslinieks, kas izpilda dziesmu, un jāpalīdz veidot sajūta skatītājam. Tā ir liela atbildība, kas prasa empātiju.
Un vai tev ir bijusi kāda superveiksmīgā un ideālā skatuve?
Esmu totāli augošs organisms. Visu laiku mācos un eksperimentēju. Lielais koncerts šobrīd ir mans viens no lielākajiem notikumiem, kurā pats visam raudu un smejos līdzi. Te spēcīgi nostrādā arī uz lielajiem ekrāniem rādāmie dziesmu teksti. Tas ir kā karaoke, tomēr citādi, jo uz skatuves ir pats mākslinieks. Teksti vizuāli tiek atbildīgi radīti katrai dziesmai, mēs pie tā strādājam jau vairākus mēnešus. Katrai dziesmai ir cits raksturs, noformējam to visu radoši, motivējot cilvēkus dziedāt līdzi. Patiesībā tur nemaz nav iespējams nedziedāt – kā “Sprīdītī” – kamēr stabule skan, ir jādejo. Tā ir pamatīga sinerģija.
Kas vēl šajā Lielajā koncertā būs jauns un unikāls?
Jau pieminētais projektoru un LED gaismu apvienojums, kas mums bija pamatīgs izaicinājums. Vēl spēcīgs būs brīdis, kad gaismu vakarā nomainīs tumsa – skatuve šajā brīdī pārtaps, tā sāksies kā jauna nodaļa. Šķiet, šī, cik man zināms, būs arī lielākā skatuve, kāda Latvijā jelkad bijusi – 100 metrus plata. Būs arī dažādi triki 3D grafikās, viss kas “līdīs ārā” no ekrāniem, protams, krāsaini dūmi, ugunis – viss kā svētkos.
Iztēlojos tik lielu skatuvi ar tik plašām iespējām – vai tiešām tehniski viss nepieciešamais Latvijā ir pieejams?
Šis un tas ir, bet tik lieliem apjomiem nepietiek, tāpēc daudz ko vedam no ārzemēm – gan ekrānus, gan projektos utt. Es detalizēti pat to visu nezinu, bet varu pateikt, ka sadarbība ar ārvalstīm ir cieša.
Kādi ir tavi novērojumi – cik mūziķiem svarīga ir skatuve?
Šis ir baigi interesanti. Man to patīk vērot katrā koncertā. Sākumā mākslinieki atnāk skeptiski – viņiem ir sajūta, ka tas ir kārtējais koncerts… Bet Lielajā koncertā viss notiek pamatīgi, iepriekš notiek mēģinājumi, pie kādiem mākslinieki nav ikdienā pieraduši. Daži no viņiem nesaprot, kāpēc tas vispār vajadzīgs. Bet tad, kad viņi nodzied, kad viņi sajūt skatuves, notiek kas kolosāls! Viņiem acis spīd, viņi ir priecīgi. Un nākamo koncertu jau patiešām gaida. Tā Lielajā koncertā notiek ar visiem, te tā enerģija ir milzīga gan uz skatuves, gan no skatītājiem.
Kādas emocijas tu jūti koncerta sākumā? Arī acis spīd?
Es parasti pirmo reizi uz koncerta vietu dodos tad, kad lielums jau ir uzbūvēts, jo gribu, lai mani tas pārsteidz. Es sākumā uz A4 lapas uzskicēju kaut kādu gurķi, kurš ir pārvērties pilī… Pirmā sajūta ir traka – sirds daudzās kā tāda kosmosa raķete.
Lielajā koncertā pirmo dziesmu es svilpoju kopā ar orķestri no skatuves – tas ir mans sapnis, kas ir piepildījies. Es jums piemiegšu ar aci no turienes. Vēlāk koncerta laikā skrienu pie pults, kur palaižu video, bet reizēm eju arī publikā. Vienkārši padziedāt un paraudāt.
