Utopija par cilvēk-dzīvnieku pasauli 0
Galerijā “427” no 25. janvāra līdz 1. martam apskatāma Aleksandra Jetcī un Viktora Timofejeva izstāde “Aminals”.
Galerijā “427” šobrīd atklāta izstāde “Aminals”, kas ir divu draugu un studiju biedru kopizstāde. Lai arī varētu gaidīt, ka ieraudzīsim viena un otra mākslinieka darbus, kas kopizstādes formātā mijiedarbojas, papildina viens otru vai tamlīdzīgi, šeit šādas klasiskas izstādes uztveres iespējamība prasmīgi nojaukta un padarīta par nesvarīgu.
Viktors Timofejevs un Aleksandrs Jetcī radījuši telpu, kas uztverei atklājas kā vienots organisms ar dažādu elementu sazarojumiem jeb kā izstādes kuratore Marta Trektere sava teksta virsrakstā izvēlējusies likt vienādojumu V-E+F=∑i(eiƷ-ei2+1)=∑i(1-ei6)=2. Virknējums gan neslēpj nekādu būtisku atšifrējumu (?), bet manu uzmanību piesaista tas, ka viss vienādojas ar divi. Kas ir divi? Divi mākslinieki, divas atšķirīgas uztveres un intereses, divas pasaules, divdabība.
Kā sava veida norādi uz diviem atsevišķiem elementiem varam nolasīt arī izstādes nosaukumu “Aminals”, kas ir termins organiskajā ķīmijā un apzīmē jebkādu organisku savienojumu, kam ir divas amīnu funkcionējošas grupas, kas ir piesaistītas vienam un tam pašam oglekļa atomam jeb R2C(NR2)2.
Paralēlā pasaule
Tas varētu izklausīties pietiekami sarežģīti, un, ieejot galerijas telpā, uz izstādi varam arī raudzīties kā sava veida rēbusu, kur miksējas Viktora Timofejeva un Aleksandra Jetcī domu un interešu pasaules, zīmējumi un instalējumi.
Telpa piedāvā nemitīgas absurdas situācijas.
Šeit konstruēti tādi kā labirinti vai istabiņas, kuru augstums sniedzas apmēram līdz celim, uz to “sienām” izvietotas fotogrāfijas, un vienā no šīm improvizētajām “telpām” uz sedziņas guļ mīkstā rotaļlieta. Pašas “427” galerijas sienas noklātas ar tumšām tapetēm, varētu domāt – kosmiskas vides iedvesmotu formu atveidiem, bet izdrukām pāri stiepjas ar roku zīmēti tādi kā fantastisku augu stiebri un stumbri. Vēl viens pieturas punkts ir video, kur gluži kā kādā senā mītā vai pasakā izsekojam zaķa, krokodila, lāča, čūskas un vistas vīzijām vai sapņiem.
Izstāde ir gluži kā kāda paralēla vai fiktīva pasaule, kurai iespējams piekļūt, ja pakļaujas tās diktētajiem noteikumiem, kas gan nav viegli šeit formulējami. Bet varētu mēģināt, kā Marta Trektere raksta: “Kas dārzā, kas dārzā? Bitīt’ rožu dārziņā./../ Ložņā, bitīt, caur zaru zariem /../ Ja citu atrod, liec to savā vietā.”
Tiklīdz izložņājam visas “lapotnes”, tā kopīgā bildē sazīmējas abu mākslinieku mērķtiecīgas manipulācijas ar izstādes apmeklētāju, kur katra ekspozīcijas daļa ir pārdomāta, un nejaušību te maz, kā pirmajā acu uzmetienā varētu likties.
Piemēram, zinot Timofejeva aizraušanos ar sava veida irreālu pasauļu radīšanu zīmējumos, videodarbos un gleznās, varam šeit skatīties uz viņa mākslas paraugiem uz gluži kā tāda renesanses mākslinieka aizrautību ar tiešu precizitāti atklāt ainavu struktūras un priekšstatu par tās iemītniekiem.
Savukārt viena no Aleksandra Jetcī radošās darbības interesēm ir animisms jeb priekšstats, ka jebkam mūs ietverošajā vidē piemīt dvēsele, arī nedzīvām lietām. Attiecīgi mēģinot saprast, kas ir šo abu mākslinieku kopsummā izstādē konstruētā telpa un tās iemītnieki, atbildei iespējams piekļūt tuvāk videodarbā, kur zaķis, krokodils, lācis, čūska un vista izsapņo kādu vēstījumu.
Alternatīvs scenārijs eksistences formām
Filmiņas vizuālā valoda savieno datorspēļu estētiku, kurā vizualizēti visi pieci dzīvnieki ar reāli uzņemtiem videokadriem, kas ir to sapņi. Rezultātā realitāte un iedomātais šeit apgriezts it kā kājām gaisā, nojaucot jebkādas robežas starp tiem.
Ainārs Kamoliņš, raksturojot izstādi (1.02. “lsm.lv”), norādīja uz Lafontēna fabulu iedvesmotām ainām, bet man gribētos atsaukt atmiņā kādu citu metaforisku dzīvnieku tēlu lietojumu 1842. gadā publicētajā grāmatā “Dzīvnieku privātā un publiskā dzīve”. Tās autoru vidū ir tādi 19. gs. franču literatūras spīdekļi kā Onorē de Balzaks un Žorža Sanda, un šeit publicētajās fabulās dažādos dzīvnieku tēlos iemiesotas atšķirīgas cilvēku īpašības, kas varētu tikt asociētas ar dzīvniekiem, piemēram, drošsirdīgs lauva un tā tālāk.
Iemesls, kādēļ atsaucu atmiņā šo grāmatu, ir nevis tās tekstu autori, bet gan Žans Žaks Granvils, kas grāmatai darināja krāšņas gravīras, kur visdažādākajos dzīvniekos un putnos iemiesotas cilvēku dzīves ainas.
Tomēr, pētot Granvila zīmējumus, atklājas kāda cita realitāte, proti, dzīvnieki šeit nav tikai metaforas ar morālu raksturu, kritizējot sabiedrību vai kāda indivīda rīcību, bet norāde uz pašiem cilvēkiem un to, ka šie dzīvnieki ilustrācijās patiesībā ir ieslodzītie cilvēku pasaules situācijās, kas nav dabiskas to dzīvei.
Šī grāmatiņa 1842. gadā centās norādīt uz to, kā dzīvnieku pasaule tiek padarīta par izklaidi cilvēkam, uzsverot viņa iedomāto pārākumu, bet izstāde “Aminals” konstruē tiltus starp dzīvnieku un cilvēku pasauli, mēģinot uzburt ilūziju, kur abos iemiesojas viena un otra īpašības.
No vienas puses, tas varētu likties pavisam nesakarīgi, bet, ja cenšamies aptvert to, kā abas dzīvības formas pastāvējušas pasaules vēsturē un tos apdraudējumus, kas uzglūn planētas ekosistēmai, tad šāds mākslinieku utopisks scenārijs piedāvā alternatīvu nākotnes eksistences formām, kur viens no otra var aizgūt zināšanas.
