Utāns glezno un kaitina 0
“Tēmas ir tik aktuālas! Krājbankas krahs, referendums par otru valsts valodu; simtlatnieki, alkoholisms…” teic kāda mūsu lasītāja, ieteikdama intervēt mākslinieku Juri Utānu, kura personālizstāde “Utāns glezno un uzvar!” skatāma vēl līdz 18. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”.
Kopš 1987. gada J. Utāns ir arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektors. Kādā tikšanās reizē ar skatītājiem pārliecinos, ka pedagoga pieredze ir liela priekšrocība – reti kad mākslinieki ir gatavi tik atklāti skaidrot lietoto simbolu nozīmi un dalīties personīgos pārdzīvojumos. Taču viņa misija ir audzināt nevis bērnus (vairākās gleznās ir atkailinātas vai vardarbīgas ainas), bet pieaugušos. J. Utāns uz skatītāju jautājumiem atbildēs arī “Arsenālā” 18. novembrī plkst. 15. Šajā reizē ar mākslinieku runājām par sabiedriski aktuālām tēmām viņa gleznās.
– Teicāt, ka valodas referendums bijis viens no izņēmumiem, kad gājāt balsot. Parasti uz vēlēšanām neejat. Kāpēc tā?
– Neesmu tik kompetents, lai zinātu, par ko vēlēt. Vēsture ir pierādījusi – ja tu balso par cilvēku, par seju, tas ir viens; ja par partiju – pavisam kas cits. Nekas jau labāk nekļūst.
Politika kā tāda mani nekad nav interesējusi, taču es to daudz izmantoju savos darbos. Es neiešu piketēt, jo neesmu aktīvists vai kāds tribūns, esmu mākslinieks. Savā ziņā esmu disidents sava riebīgā rakstura dēļ
Es piekrītu teicienam – ja neej balsot vēlēšanās, tad arī nevari muti virināt, kritizējot varu. Bet es muti varu virināt citādi – mana bļaustīšanās ir audekls un manas gleznas, ar kurām naivi ceru uzrunāt lielākas tautas masas.
– Esat gleznojis sēriju par 9. maiju pie pieminekļa. [Gleznas tapušas pēc paša uzņemtām fotogrāfijām 10. maijā, nākamajā rītā pēc pasākuma. Skatītājiem J. Utāns stāstīja, cik neomulīgi juties, turklāt neesot varējis pieņemt, ka tur ir cita paaudze un taisa cūcības, bet simtlatnieki kā vergi pēc tam savāc aiz viņiem atkritumus.] Vai uz pasākumiem 18. novembrī arī iesiet ar fotoaparātu rokās meklēt sižetu kādai gleznai?
– Šajā dienā būšu “Arsenālā”. Katrā ziņā neesmu no tiem, kas speciāli meklē vai kultivē negācijas. Lāč- plēša diena un 18. novembris man ir svētas un svarīgas dienas, bet man tās liekas pašas par sevi saprotamas. Ja viss apkārt notiek labi, tad neko nemanu. Kā cilvēks. Kā mākslinieks es pamanu kaut ko tad, kad notiek kas slikts, kad mani tas kaut kā aizskar.
Es esmu sirsnīgs patriots un tieši tāpēc gribu, lai mēs esam optimistiskāki. Lai politiķi mums dod vairāk prieka, enerģijas ne tikai vārdos vai ka mēs tikai svecītes dedzināsim. Tā ir ārējā čaula. Man vajag saturu, lai mēs, jūs, viņi – lai mēs smaidām vairāk. Negācijas es mēģinu izvilkt ārā, ja tās mani kaitina, piemēram, Krājbankas krahs nokaitināja.
Pats esmu piedzīvojis arī alkoholismu, bet sabiedrība izliekas un par to nerunā. Bet par to ir jārunā jaunās paaudzes dēļ. Nepietiek ar demagoģiju skolā.
[J. Utāns skatītājiem stāstīja, ka šobrīd viņš glezno uz Vanšu tilta ap vantīm aptītās dzeloņdrātis. “Nesaprotu, kāpēc nevarēja kaut ko citu izdomāt, kas būtu skaisti. Drātis ir neglītas. Jocīgi izskatās, kad caur drātīm ierauga Gaismas pili.”]
– Par sēriju ar sēru karogu (“Gruzons”) teicāt, ka varbūt nepieciešams sēru dienas citādi pieminēt. [Kādā gleznā ar karogu sēru noformējumā blakus ir sievietes tēls, kura runājusi krieviski pa telefonu un plānojusi tusiņu tajā pašā vakarā, stāstīja mākslinieks J. Utāns.] Kāda, jūsuprāt, varētu būt alternatīva?
– Es nesaku, ka nevajag pieminēt sēru dienas. Bet esmu daudz bijis ārzemēs – nekur neko tādu neesmu manījis kā tikai Latvijā. Ko darīt? Tas nav mans uzdevums par to domāt, un tas nav vienā dienā izdomājams. Pirmkārt, jāapzinās, ka viss mainās. Jaunieši labāk atcerēsies vēsturi, ja to viņiem mācīs citādi. Ne tik daudz caur melnumu, negācijām, kariem, pretnostatīšanām. Tāda pati pretnostatīšana ir arī tagad ikdienā – vai tas būtu Rīgas domē vai Saeimā. Man ir tāda sajūta, ka no ārpuses tiek kultivēta šī pretnostatīšana, un mēs par to priecājamies kā tādi sadomazohisti. Tāda ir mūsu kultūra – noskatīties uz sevi, kādi nabadziņi mēs esam.
– Kāpēc izstādes nosaukums ir ”Utāns glezno un uzvar”?
– Tur ir trīs zaķi vienā: pirmkārt, uzvaru sevi, jo attīros, – gleznojot es atbrīvojos, izgāžu negatīvo enerģiju; otrkārt, tas ir kaitinošs nosaukums, un man patīk kaitināt; treškārt, tā ir atsauce uz padomju laikiem, par ko savā ziņā ironizēju.
Viedoklis
Mākslas zinātniece Diāna Barčevska: “Juris Utāns joprojām ir uzticīgs savai groteskai aktualitāšu interpretācijai un trāpīgi akcentē iracionalitāti apkārtējā ikdienā. Juri Utānu vienmēr ir interesējis sociāli aktuālais. Sociālisma laikā tās bija spēles ar padomju varu, kad sev svarīgo varēja izpaust tikai zemtekstā. Vēlāk, kad dzīvi vairs nekontrolēja ideoloģija un nebija iemesla kaitināt varu, Utāna simboli ieguva citu raksturu – tie vairāk sāka pieslieties “sirreālai realitātei”, attālinoties no ikdienas un veidojot ironiskas un absurdas sižetiskas kombinācijas, kur mākslinieks filozofē par dzīves pamatvērtībām. Ar sev raksturīgiem paņēmieniem Utāns konfrontē dažādus sabiedrības locekļus – vienā ainā darbojas eleganti glancētu žurnālu personāži un draudīgi tehnokrātiski tēli, kas personificē apšaubāmus ētiskus ideālus un personības degradāciju.”
No www.lnmm.lv/lv/arsenals
