– Partijas priekšsēdētāj, tas kaut kā jānostiprina! Politiskajā sfērā bieži skaidro – vienkāršiem ļaudīm nekas nav dalāms, bet politiķiem jātaisa troksnis! Jūs varat droši apgalvot, ka te pārstāvat krievus? Noņemot diskusiju par vēsturi, atzīstot iejaukšanos Ukrainas lietās, un tad atliks tikai politiski pārmetumi “prokrievijiskumā”. 28
– Saprotu, bet mans ceļš ir nevis vārdiem pierakstīt programmas, kur var apgalvot, ka drīz palaidīsim kosmosa kuģi, bet pierādīt savu nostāju ar darbiem. Mēs Rīgā darām ar nacionālām vērtībām saistītas konkrētas lietas. Brāļu kapi tiek savesti kārtībā. Pabeigta otrā kārta Torņakalna represijās cietušo memoriālam. Tās nav saimnieciskas lietas par nokrāsotām sienām, tas ir vērtību jautājums. Mēs nerunājam tik daudz par vērtībām, mēs vērtības stiprinām darbos. Nacionālisti, pie varas Rīgā būdami, nez kāpēc neatjaunoja Torņakalna memoriālu Staļina režīma mocekļiem. Mēs to darām un izdarīsim līdz galam. Tāpēc labāk izdarīt, nekā sarakstīt programmas un manifestus. Mūsu sarakstā ir Latvijas armijas atvaļinātie virsnieki, universitātes mācībspēki. Par viņiem nevienam nav ne mazāko šaubu, ka tie neplāno apspriest jautājumu par Latvijas pievienošanu Krievijai vai kaut ko tamlīdzīgu, ko mums mēģina pierakstīt klāt.
– Jā, bet nesen “Vesti segodņa” redaktors rakstīja, ka viņa korespondents nav devies tikties ar Gaismas pils vadību, jo juties aizskarts, ka tur runāšot tikai latviski. Vai bija grūti turp aiziet, jo tikšanās taču nenotika ne par vēstures, ne principu jautājumiem? It kā sīkums, bet gandē atmosfēru. Sīkums, bet no tādiem veidojas ideoloģija, no kuras nespēj aiziet. Protams, pilsētas objekti, vēsturiskās vietas saņem jūsu materiālo atbalstu, bet ir nepārdomāti izteikumi un attieksmes, kas, mazākais, “bojā gaisu”. Tos vajadzētu nosodīt no “Saskaņas” puses, ieskaitot arī dažu jūsu biedru paustās domas.
– Piekrītu, ka ir jāuztur laba atmosfēra, lai gan varu atbildēt tikai par partiju, nevis par avīzes žurnālistiem. Nevēlos nodarboties ar populismu. Nemūžam nesolīšu, ka reizi nedēļā zvanīšu Putinam, kaut ko lūgšu. Varam sekmīgi izmantot sakarus starp partijām, lai mūsu Latvijas cilvēkiem izdotos nopelnīt no tā, ka mums veidojas normālas attiecības ar Krieviju. Nopelnīt, vienalga, vai viņi ir latvieši vai nelatvieši. Veidojot saimnieciskas, pragmatiskas attiecības ar kaimiņiem, nediskutēsim asos toņos par politiku. Ja ir vēlme, lai to ar Krieviju dara citi.
– Vai cienījamais Zaķa kungs no “Vienotības” arī neieteica pozicionēties, bet pēc tam izrādīt piesardzīgu attieksmi?
– Nezinu, zaķis vai kaķis, bet to pašu saprātīgo pieeju izmanto mūsu draugi somi, austrieši, spāņi. Daudzas Eiropas valstis.
– Jā, nerunāsim, kas Krievijai nepatīk, jo mums nepatīk skaitīt zaudējumus, ja pārtrūks saimnieciskās saites, kravas nevedīs pa dzelzceļu.
– Nepiedāvāju klusēt, jo katram jānodarbojas ar savu lietu. Mums ir Ārlietu ministrija. Ja viņi uzskata, ka no valsts interešu viedokļa kaimiņiem ir jāpasaka kritisks vārds, lai to dara. Man, pašvaldības vadītājam, jānodrošina, lai Rīgā būtu tūristi. Lai katrs dara savu darbu, lai Rinkēvičs, vai kurš nu būs nākamais ārlietu ministrs, kritizē Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Somiju vai Vāciju, kad tas nepieciešams. Mēs nodarbosimies ar savu darbu. Nekad neesmu teicis, ka Krieviju nevar kritizēt. Ja ir pamats, dariet to, bet tas viss bieži pavēršas par priekšvēlēšanu populismu, jo, redz, vēlēšanas pēc diviem mēnešiem. Un tad pozīciju veido nevis kā ES dalībvalsts, vadoties pēc savām, egoistiskām, pragmatiskām interesēm, bet tā, lai vēlēšanās savāktu par 2% balsu vairāk.
– Kā raugāties uz aktuālo tēmu – valsts aizsardzības spēju celšana?
– Uzsvaram jābūt uz zemessardzi. Kaut NATO sastāvā, tomēr neticu, ka divu miljonu iedzīvotāju valstī ir cits, perspektīvāks risinājums par zemessardzi. Ieguldot līdzekļus aizsardzībā, jāorientējas uz nepieciešamāko zemessardzei. Būtu pareizi apmācīt cilvēkus, lai visi zinātu, kā rīkoties un apieties ar ieročiem, pastāvot nelielai, bet profesionālai armijai.
