– Minējāt progresīvos nodokļus. Tie vienmēr rada aizdomas – kolīdz cilvēks visai nabadzīgā valstī pabāž galvu virs ūdens, tā viņam klāt ar nodokli! 28
– Nē, progresīvo likmi piemēros ne jau tiem, kas drusku tikuši uz augšu. Salīdzinot ar kuģi – vairāk būs jāmaksā tiem, kas brauc uz paša augšējā klāja, nebūt ne pa vidu.
– Algas, kā zināms, lielai daļai neaizsniedz pat vidējo līmeni. Tajā pašā laikā runājam – jāuzlabo cilvēku dzīves apstākļi, jāsamazina trūcīgo skaits, bet vai tad uz vidusšķiras rēķina, jo arī šī kārta ir visai plāna? Jūs esot sociāldemokrāti, tātad jābūt taisnīgumam, vai ne?
– Uz to balstās sociāldemokrātija Vācijā vai Skandināvijā, un arī mūsu vīzija ir piemērot palielinātu ieņēmuma nodokļa likmi tikai krietni augstākam līmenim nekā vidējais. Turklāt progresivitāte jāievieš pakāpeniski. Taču šim principam ir jābūt. Tas arī nozīmē – bagātajā galā paaugstinot, zemākajā galā varēs nodokļus samazināt. Vai nu ar likmi, vai paaugstinot neapliekamo ieņēmumu minimumu, teiksim, līdz minimālajai algai. Tas ir, pēc dažiem gadiem sasniedzot līmeni, kad minimālās algas saņēmējs atlīdzību saņem “uz rokas”.
– Tā bija “ekonomika”, un to solīs visi, vai sauktos par sociāldemokrātiem vai latviskām partijām utt. Taču pretinieku āķis, ko jums metīs, būs citādā veidā uzasināts. Vai esat gatavi atteikties no sadarbības līguma ar Putina partiju un vai spējat citādi, teiksim, bez mīkstinājumiem izvērtēt notikumus Ukrainā? Ko darīsiet?
– Par līgumu ar “Vienoto Krieviju” pozīciju nemainu – mums ir nepieciešamas pragmatiskas attiecības ar kaimiņvalsti. Tās veidojas daudzslāņaini, taču pašreiz Krievijā noteicošā ir tikai viena partija.
– Lūdzu, pasakiet Putina partijai, lai vadonis, cienījamais prezidents vairs nebaida apkārtējos, ka viņš ies kādu atbrīvot.
– Kāpēc nepieciešamas attiecības ar Krievijā valdošo partiju? Tas ir kanāls, kas mums vispār ļauj kaut ko komunicēt. Tā varam dabūt šurp, piemēram, krievu tūristus, – to Rīgā ir ap 30%, un visi ienes “dzīvu naudu”. Pārtika, Latvijas ražojumi joprojām tiek pārdoti austrumpusē, un ieņemtā nauda paliek mūsu lauksaimniekiem, pārtikas ražotājiem, šīs turklāt ir ļoti tradicionālas un latviskas nozares. Tas ir konkrēts ekonomiskais pienesums, un es neesmu gatavs politisku apsvērumu dēļ no tā atteikties.
– Par atteikšanos tirgoties neviens nerunā. Lai Ušakovs brauc uz Maskavu un sarunā vēl ko papildus, bet lai taču Putins beidz biedēt tautu!
– Vienalga, kurš būtu Krievijas prezidents – Putins, Ivanovs vai Petrovs, un vienalga, kādi būtu viņa uzskati par vēsturi, tagadni, nākotni, – mēs varam būt droši tikai tad, ja esam šeit Latvijā vienoti. Latvieši un nelatvieši. Sadzīviski dzīvojam, strādājam kopā – vajag to pārcelt arī politiskā līmenī. Tajā brīdī būsim arī drošāki par mūsu valsti. Ja visi Latvijas iedzīvotāji, lai kāda viņu dzimtā valoda, jutīsies piederīgi un vajadzīgi Latvijai. Ja dzīvos ar domu, ka viņiem nevienu citu šeit nevajag.
– Ļoti pareizi un jauki teikts, bet vienprātību panāk, ja ir kāds pamats. Par preambulu velti strīdas. Ja politiķi stāsta, ka tai nebūšot reālas nozīmes, tad taču nav ko strīdēties! Bet izriet tālāki jautājumi. Vatoļins veidošot “eiropeisku” krievu ceļu. Notikšot izlīgums uz vēstures izskaidrošanas pamata, un, ja par to kādā brīdī panāks vienprātību, domāju, ka daudzas lietas atkritīs. Tomēr ar vēsturi netiekam galā. Tas “primitīvais” jautājums – Latviju okupēja vai ne? Vienreiz taču laiks atzīt to, kas bija. Te, Latvijā.
– Absolūtais vairākums no man zināmiem cilvēkiem ar krievu dzimto valodu par to pat nediskutē. Viņi loģiski un kā faktu pieņem to, ka Latviju ar varu pievienoja PSRS, sagraujot neatkarību.
