Ušakovs pats vainīgs – aicināja deklarēties Rīgā. Egila Līcīša reportāža no Rīgas domes 51
Jau lopiņu sugas vārds “mežacūka” rāda uz mežazvēru, nevis urbānās vides komponentu, tāpēc Rīgas galvam Nilam Ušakovam katru rītu aizsvīst briļļu stikli un metas zosāda, pārlasot municipālpolicijas protokolus par nelūgto viesu nodarījumiem pilsētas infrastruktūrai, nebeidzamajiem postījumiem un pārējo destrukciju.
Te atklāti jāsaka: bļ, bogdanova, bļ, kabani! Policistu ar tinti uz papīra fiksētais liecina par mēnesnīcā piedzīvotām asiņainām šausmām. Tikai daži izraksti par saraino nedarbiem. Cūkas krosā šķērsoja ielas braucamo daļu… Izrakņāja kapu teritoriju… Apēda ziedus pie Brīvības pieminekļa… Sarīkoja grautiņu Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes memoriālā… Uzbruka dāmai ar sunīti, samina bobim ķepu, izrāva “Gucci” rokassomiņu un aizbēga…
Ko tālāk? Gaidīt, kad mežacūkas izraks maģistrālo gāzes vadu? Kad ielauzīsies “Rīgas dzirnavniekā” vai maizes kombinātos? Bail domāt, ja kuilis nokomandē triecienā ieņemt “Aldari”. Visu misu izdzērušas, cūkas vis neuzvedīsies kā saprātīgas dzīvas radības, un tālākās izdarības būs neprognozējamas. Tās kļūs Bāskervilu cūkas!
Sasodīts, kāda Kirke piebūrusi mūsu galvaspilsētai šo invazīvo sugu, kur tā jūtas kā mājās!
Autoram vienmēr bijusi patīkama fragmentēta tikšanās ar mežacūku, kad to izņem no šmorējamā katla, kā kūpošas ribiņas vai taukākos gabalos sadalītu. Arī citiem cilvēkiem, kuri nav študierējuši zooloģiju, vārds “cūka” pa lielākai daļai asociējas ar četrkājainu karbonādi. Taču, ziniet, tikties aci pret aci… Mežacūkas ilkņi ir kā nomērīti – taisni debesu zvanu augstumā. Rīgas maratonā skrējējcūkas noteikti nefinišētu starp atpalicējiem, tās labi peld kraulā un vienīgais, ka neprot rāpties kokā. Jums ir cerība labi paaugušu birztalu sasniegt pirmajam, ar vienu roku pieķerties glābjošam stumbram, ar otru roku sameklēt kabatā neizlādējušos mobilo telefonu un tad gaidīt palīdzību. Būs cūcene, ja palīgā atsteigušies vēlajā nakts stundā nepamanīs zem zaru žākles izveidojušos peļķīti.
Ingmārs Līdaka mierīgo iedzīvotāju pašaizsardzībai rekomendēja bruņoties un nēsāt līdzi pistongu šaujamo vai petaržu metamo. Meža zvērēni baidoties no paukšķināšanas. Vecais zēns vairs lāgā nedzird, laikam pārprata, ka jautā par aizsargāšanos no kāmīšiem. Profesionāļi uzskata, ka mašīnpistole būtu efektīvāks ierocis, ja metas virsū satrakojies vepris.
[wrapintext][/wrapintext]
Otrkārt, katrās brīvdienās rīdzinieki čakli loka muguras ģimenes dārziņos, iekopj sējumus, dēsta stādījumus. Saulainākajos stūrīšos jau paaugušies rabarberi, rododendri un zirnājs. Cūkas caur sētas šķirbu redz un novērtē pūles, kas ienesīs bagātu ražu. Rīgā tās jūtas nokļuvušas kā brīnumzemē! Nav jājož kilometriem pa mežu, kamēr sameklē rijamo, nav jāizkārpa tonna melnzemes, kamēr atrod saldāku saknīti. Vēlāk, noraugoties izbradātajā mauriņā, nolīstajā zirnājā, arumos, kas saucās mazdārziņš vai savrupmājas zaļā zona, kaimiņi pār sētu apspriedīsies, kā cūkas, sivēni te tikuši? Nopirkušas termiņuzturēšanās atļaujas pilsētā? Atsaukušās aicinājumam – lauki, meži ienāk Rīgā? Un tas, dabiski, rīvēs sociāldemokrātiskās “Saskaņas” kanti, kad atklāsies, ka pats Ušakovs vainīgs. Viņš taču vedināja perifērijas iemītniekus – laipni lūdzam, deklarējieties galvaspilsētā! Kas vēl ieradīsies? Vilkubars? Zeltainie šakāļi? Ragainie?
Neuztraucieties, cienījamie rīdzinieki. Pilsētas saimniecības vadītāji neguļ un dibina Rīgas domes medību koordinācijas komisiju! Viena domes čiepiņa norīkota par atbildīgo cīņai ar nelegālajiem imigrantiem, tiks pieņemti mēri, lai baltās rases pastāvēšana netiktu apdraudēta.
Autors bija pagodināts piedalīties darba grupas sēdē, kur nolēma dibināt koordinācijas komisiju. Pārrunāja risinājumus. Konstatēja, ka mežacūkas nav dresētas, ar sliktām manierēm un rada neērtības iedzīvotājiem. Rīdzinieki sagaidīs glābiņu pat ātrāk nekā tas nabaga kokā uzdzītais vīrs. Tā kā šaudīties pilsētā aizliegts, dome sniegs palīdzību vienīgi iespējamā veidā. Tātad – līdz Jāņiem dibinās komisiju. Būs jākonsultējas ar veselu virkni institūciju. Jāsasauc speciālisti. Jāsagatavo lēmumprojekts. Jāsaskaņo lēmumprojekts (atkal ar institūcijām). Gatavā produkcija jāizskata nodibinātajā komisijā. Visbeidzot – jānobalso Rīgas domē, un tad Ušakovs liks parakstu zem nāves sprieduma cūkām.
Bet tas par bargu teikts. Medīt Rīgā nedrīkst. Līdz ar to ne tikai bisēm, bet arī komisijas dokumentācijai jāuzliek trokšņu slāpētājs. Ar ko jūs nodarbojaties? – dusmīgs no Melngalvju nama iznācis, domniekiem jautās zaļais prezidents Vējonis. – Lemjam par dzīvnieku skaita regulēšanu, – bijīgi atsauksies balstiņa Nr. 1. – Plānojam hibrīdkaru pret cūkām, – braši ziņos balstiņa Nr. 2. – Domājam, kā samazināt sivēnu blīvumu Rīgā, – padevīgi informēs balstiņa Nr. 3. Tikai paši drosmīgākie neslēps, ka runa ir par mežacūku atšaušanu un likvidāciju.
Cūkām līdzjūtīgo zināšanai – ir ārkārtas stāvoklis! Vecītes baidās apciemot tuvinieku kopiņas. Rīgas kapsētu iežogojums stiepjas vien 28 km, un ar milzu naudu jābetonē 500 km garš Ķīnas mūris. Apstādījumi nav stipri cietuši, taču Kūfalta izlolotais drīzumā izskatīsies pēc Otrā pasaules kara bombardēšanas atliekām. Cūkas iekaros jaunas teritorijas: Riga naša!, jo tās te mitinājušās no aizlaikiem, līdz kamēr parādījās pirmatnējie cilvēki. Cūka ir trakot gudrs un viltīgs kustonis. Izliksies par beigtu un ka nekožot cilvēkus, bet tad sprāgs laukā īstā plēsēja un visēdāja, eirifāga daba. Ar viņu barvedi nav iespējams nodibināt diplomātiskas attiecības, un pat sivēns knauķis nav gatavs nekādiem kompromisiem.
Pag, mēs turam rezervē priekš sapsihojušamies deputātiem pāris magazīnas ar trankvilizatoriem – atcerējās atbildīgā čiepiņa. Oioioi, mednieki smējās – lai kādu Ušakova strēlnieku sūtītu ar šautriņām pret stresainu un saniknotu kuili, kurš vārās adrenalīnā, ar miegazālēm agresoru nepiebeigs. Atraitnei dodiet ziņu.
Stop! Ja armijas snaiperi, jaktsmeņi, specvienība – viss soda bataljons ielenktu niedrājus Mangaļsalā un Ķīšezerā, kur nometinājušās cūkas teroristes? Bet niedrēs var būt ieniris mīlnieku pāris, ganās apkārtklaiņojošs rīdzinieks, nostāk izkakāties pagājis makšķernieks.
Tur ir arī mazie sivēntiņi! Tas būtu slaktiņš! – gandrīz paģība zaļā meitene. Atcēla arī konstruktīvos priekšlikumus: izpļaut niedres, izcirst visus ozolus ar zīlēm, izlikt lamatas un izrakt bedres, kur cūkām ievelties, nokaisīt teritorijas ar tīģeru mēsliem vai vilku fēcēm, pārvērst ieejas Rīgā par labirintiem.
Žēlsirdīgie sacīja, ka ar cūkām jāmāk nevis karot, bet sadzīvot. Mednieki brīdināja, ka suķu apetīte aug augumā, tās uzspridzinās mazdārziņus, pēc tam tieksies un šņukurēs pēc politiskās varas.
Kļuva silti ap sirdi, ka pilsētu vēl sargā vella kalpi, kas nogāztu no kātiem ne vien cūkas, bet arī kanāla gulbjus, pīles, bebrus un vilkačus, kuri uzglūnē pilsētniekiem. Pats sargāšu ādu šādi. Cerēšu, ka latviski runājošos mežazvēri neaiztiek. Jūtot nagu skrapstoņu aiz muguras, it kā ar sevi bubināšu: grils man ir, kadiķogas marinādei saplūcu, lūkošu pēc svaigas un sulīgas gaļiņas…
Taču turu prātā izziņu par cūku augsto intelektu. Vai šopašubrīd klusā norā, ezermalā nedibina orgkomiteju, nerīko sapulci “Par divkājaino atbaidīšanu no mūsu dzīvesvietām un ēdnīcām”?
