Egils Līcītis: Ušakovs nofilmēts! 6
Ir politiķi, kuriem grūti panesama profesijai raksturīgā cirkulēšana presē, ar tūkstoš attēliem iestudētās pozās pārplūdinot laikrakstu pirmās lappuses, rentējot pastāvīgu vietu TV ekrānos un iznēsājot pa pasauli pasakas. Viņi arodu uztver kā ziedošanās, upurēšanās misiju masām, un drosmīgākie ielaiž vēlētājus savā privātumā gan tad, kad liktenis pacēlis septīto debesu augstumos, gan tad, kad dzīve šķiet aizgājusi pa pieskari, jo bijusī pirmā persona tiek nolidināta lejā pa karjeras trepēm.
Politiķa mūža gājums, kurā piedzīvojumu vairāk nekā Pifam, ir pielīdzināms amokskrējienam un saista vadošo literātu, skulptoru, operu komponistu, kinematogrāfistu uzmanību, kuri tver pēc spalvas, kalta, kameras, lai iemūžinātu savdabīgo personību kā lirisko varoni. Latvija ir bijusi sevišķi pateicīga vide ar notikumiem bagātām figūrām, kas ir amerikāņu sapņa vērtas, kā vienkāršs puika (kurpju tīrītājs) kļuva par miljonāru, oligarhu, politiskai elitei piederīgo, lai Lato Lapsa atvērtu kārtējo grāmatu vai autobiogrāfiju ar atzīmi – sižets balstīts uz patiesiem notikumiem – uzfilmētu pilnmetrāžas krāsainā skaņas kino. Lūk, starptautisko konkursu laureāts, rež. Māris Martinsons uzņēmis dokumentālu kinodarbu par Nilu Ušakovu. Kāpēc tieši par Rīgas pilsētas galvu? Metrs Fellīni radošos meklējumos arī vizualizēja visādus kolorītus dīvaiņus. Scenārijs ir vienkāršs kā melnzeme, kinovēsturē pazīstams “road story”, pārgājiena stāsts, kur Ušakovs ar ceļabiedriem, paķēris līdzi tušonku, pārtiekot no jūrā pašķertām, ugunskurā ceptām butēm, dodas gar lībiešu krastu. Īstenībā tā ir atmiņu taka. Klasiski tā uzfilmēts, piemēram, “3 vīri laivā, neskaitot suni” vai mūsdienās veidota telefilma par kalnos kāpšanu kopā ar Ičkērijas vadītāju Kadirovu. Fascinējošā atklātumā Ušakovs nekautrējas skatītājiem parādīties nevis šlipsots un rūtainā žaketē, bet pārgājiena drēbēs, sporta biksītēs, sabristiem apaviem. Šādos ķinīšos atklājas patiesība par antropoīdiem, kas bija tādi paši kā mēs, kas dzimuši daudzstāvenēs, saknēm ieauguši Ķengaraga vai Purčika vārtrūmēs, bet ar censonību (piemēram, kikboksa treniņos) kļuvuši par kaut ko kiborgam līdzīgu, pa pusei cilvēku, pa pusei raķeti. Ušakovs eksponējies – kā no dauzonīga pusaugas pārtapt par radikālo sociālistu ar popularitāti dzimtenē, sakariem ārzemēs un slavu līdz Urāliem. Šāda tipa spēlfilmās neparastās dotības izpaužas no mazām dienām, kad šūpulī dusošais rožsārtām roķelēm nožņaudzis uz sedziņas uzrāpušās čūskas, kad citi knēveļi viebušies no derdzīgā šķidruma ēdamkarotes, mūsu varonis vienā paņēmienā izšāvis pilnu krūzi zivju eļļas, bijis muzikāli ļoti apdāvināts bērns un tādā garā – līdz kamēr dzīves ceļš ievijies no mikrorajona būcenīša uz sešstāvu namu Rīgas centrā. Kamera galveno tēlu projicē maigi un silti, kā caur samta objektīvu. Dramatiķis Martinsons ataino varoņa pakāpenisku izveidošanos, pamīšu novājēšanu un pieņemšanos politiskā svarā un iemiesošanos tagadējā Ušakovā. Nils ir pilsētnieku cienātājs ar saldiem biskvītiem. Nils savaldījis Rīgā pirmatnējo haosu. Nils iemantojis cieņu, ka partijas biedri viņu dēvē par mon ženeral.
Biogrāfiskās filmas sākas ar galvenā tēlotāja uznākšanu fanfaru skaņās, bet aiziešanu pavada ar bazūnēm. Obligāts ir ciešanu elements, kur mērs pienaglots pie politisko pasūtījumu krusta ar dzeloņainu ērkšķu vainagu galvā. Noslēdzošie kadri Martinsonam sevišķi aizgrābjoši, kad Ušakovs it kā ar vienu roku māj atvadu sveicienu pavadītājiem un ar papīra rullīti otrā rokā ieiet milzu papardēs.
Vai grāvējs būs monumentāls kinodarbs, kases gabals, kas radīs pērkonīgu troksni plakanajā latvju kinomākslā? Vai tas paliks kā lielfilma, vai sekos cikls kā par Emanuēlu – klapītes meitene paziņos pēc pirmizrādes. Sagatavošanā ir kinolente par šoseju kingu, piecreiz par ātruma pārsniegšanu sodīto Jāni Urbanoviču – “Ātrs un bez žēlastības”. Kultūrkapitāla fonds un mecenāti varētu asignēt vairāk finansējuma, lai uzņemtu filmas par politiķiem animācijas tehnikā, dokumentālā vai mākslas kino žanrā. Kinematogrāfs pacieš visu!
