Ušakovs “avarējis” Āgenskalnā 36
Rīgas domes pilsētas īpašumu komitejas ārkārtas sēdē izvērtēta Āgenskalna tirgus nākotne. Komitejas vadītājs Oļegs Burovs piedāvājis rīkot nomas tiesību izsoli uz 30 gadiem. Tirgu slēgs nākamā gada sākumā, jo tas ir pirmsavārijas stāvoklī.
Turpinājumā lasiet Egila Līcīša reportāžu no komitejas sēdes.
Uz “Latvijas Avīzes” redakciju zvana un sodās pārdaugavieši, sašutuši, ka no 1. janvāra slēgs Āgenskalna tirgu, kur (un tikai tur, ne lielveikalā) pirkta laba cūkgaļa, žāvētas zivis, Latvijā audzēti tomāti, gurķi, saknes – tieši no dārza un lauka.
Rīgas mērs Ušakovs vērs ciet tautas iecienītu, vēsturisku tirdzniecības vietu, aizbildinoties, ka Āģītis ir sliktā tehniskā stāvoklī. Ko atbildēt? Ka Ušakovs pats ir sliktā tehniskā stāvoklī un galīgs nepraša, kolīdz runa par saimniecisku lietu kārtošanu, nevis lentīšu griešanu un partijas biedru uzbarošanu caur humora komitejām. Tagad pilsētas galva aizslēgs simtgadīgo Āģīti, kultūrvēsturisku arhitektūras pieminekli, jūgendstilu, kur pēc produktiem čāpoja prof. Pauls Stradiņš un konditorejas stendā ar bulciņām andelējās Uldis Pūcītis (Nils – kto takije?). Jāatgādina, Ušakovs ir tas pats čalis, kam Nacionālās bibliotēkas siluets rēgojās “tā kā “Maxima””.
Sirdīgos pārdaugaviešus jāapbēdina. Pēc domes opozīcijas trauksmes zvana vakar Rīgas domes Īpašuma komitejas ārkārtas sēdē sertificēts būvinženieris Artis Dzirkalis deva skarbu slēdzienu. Tirgus ēkā trupe, plaisas, deformācija, korozija, pārseguma, jumta bojājumi – dažs kolhoza šķūnis saglabājies veselāks par uz nāvīti slimo valsts nozīmes objektu Hāgenskalna tirgu. Identificējot riska zonas, secinājums ir – nedrošā stāvokļa dēļ ēka drīz nebūs ekspluatējama. A. Dzirkalis jau tagad neietu uz Āgenskalna tirgu pēc pārtikas vielām Ziemassvētku cienastam, citiem uz savu galvu vēl brīv testēt drošību.
Ļoti labi, ka vietējā publika pašorganizējas, pārdzīvo par kultūras mantojumu un tradīciju, sirdīm vai pušu plīstot, lasa parakstus un protestē pret slēgšanu, bet nevar neslēgt publisku būvi, kas draud nogrūt un sabrukt cilvēkiem uz galvas. Mazākuma deputāti jautāja, kā gadījies, ka ēka novesta avārijas stāvoklī, un saņēma loģisku būvinženiera atzinumu – īpašniekam jāgādā par savu īpašumu, jāuztur kārtībā.
Āgenskalna tirgus īpašnieks ir dome, kas tiesības nodevusi kapitālsabiedrībai Rīgas Centrāltirgus (RCT), kas savukārt apsaimniekošanu 90. gadu nogalē uzticēja nomniekam kārtējai SIAMIA. Tā tad fīrējusies kā pa savu bodīti uz nebēdu. Pašdarbība pārtraukta pirms pāris gadiem, kad RCT, konstatējot, ka nomnieks nepilda saistības, pienākumus, lauza līgumu un pārņēma šefību pār Āģīti.
Opozīciju atkal interesēja – vai iepriekšējie “saimniekotāji” pelnījuši un ieguldījuši ēkas remontos, vai uz Āģīti virzīta pilsētas budžeta nauda, vai kādam rūpējis, kā apietas ar nozīmīgu kultūrvēsturisku celtni. Pārsvarā tika dota atbilde, ka klātesošie neviens nevar atbildēt. Pirms trim mēnešiem amatā ieceltais Centrālīša priekšnieks Artis Druvinieks (visumā prātīgs vīrs) zināja vien teikt – kompetentu atbildi nespēšu sniegt. Īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs (visumā prātīgs vīrs) bieži plātīja rokas un pamatoti piezīmēja, ka iepriekšējā RCT vadība lielākoties nav gājusi uz paaugstinājumu, bet uz citām vietām (kur nopratina).
Pilsētas tēvi Rīgā saimnieko un bīda štelles devīto gadu. Ušakovam uz jautājumiem par nolaisto, agrāk vizuāli baudāmo arhitektūras pieminekli, nevajadzētu nospīdēt nekompetencē ar “nezinu” un “naudas rekonstrukcijai nav”. It kā pat simulējot apvainošanos, ka Rīgas galvam uzveļ personisku atbildību par stāvokli Zimbabvē.
Nē, runa ir par iznīcinātām darbavietām un neskaidrību par iecienītā tirgus nākotni. Par to, kāpēc netika gādāts, lai pareizi nostādīts uzņēmums atmestu labu peļņu, kāpēc īpašnieks nelikās zinis, ka tirgu laiž postā, un kāpēc domei ir 46 miljoni, kurus izmaksāt biedrībām, bet nebūs pulka mazāk Āģīša restaurācijai.
Mērs Ušakovs diezgan paceļojis pa plašo pasauli, lai zinātu, ka Eiropas pilsētu tirgi ir darbaļaužu plaši apmeklēti un tūrisma atrakcija ar lielu pievilkšanās spēku. Ar ievākto ražu, nozvejoto lomu, vietējiem augļiem, mājas kūpinājumiem – reģionam raksturīgo uz letēm. Rīgas trīs lielākie “vēderi” ir unikāli ar īpatnējo arhitektonisko veidolu, Latvijas precēm un atrašanās vietu pilsētas sirdī. Kaut katram varēja atrast piemērotu attīstības modeli, ar sekmēm daudzmaz funkcionē Centrāltirgus. Ne vien Āgenskalna – arī Matīsa tirgus pamirums vērojams ilgu laiku, Ušakova valdīšanas gados noteikti. Apsaimniekotāji mācējuši lietu un vietu novest līdz kliņķim, īpašnieku tas nav uztraucis. “Saskaņas” princim, mežaparcēnam Nilam varbūt ar avioreisu atved varžu kājiņas un cīruļu akniņas, bet pārdaugaviešiem pie sirds vecais, labais Āģītis.
Tāpēc tirgus slēgšanas upuru atbalsta grupa ilgi neliksies mierā. Būs jāskaidrojas ar aizkaitinātiem darbu zaudējušiem pārdevējiem un neapmierinātiem pircējiem, kuru vidū ir arī rižāņini. Tirgum ir īpašas smaržas, garšas un krāsas. Tā ir satikšanās vieta, pasākumu, norišu un ieražu centrs, kur socializējas bagātie un nabagie, dāmītes un vīri, kas salāpās ar 100 gramiem. Ka tirgi var tikt uz zaļa zara, pierāda guļamrajonu tirdziņi, kam gluži slikti vis neklājas, bet tajos saimnieks, par laimi, nav Rīgas dome, bet privātais.
Ja tirgus būtu pilsētas tēvu pastāvīgu rūpju objekts, sen rastu pieņemamāko pārvaldes formu, vai Hāgenskalnu nodot ģenerālinvestoram, domei grožus turēt pašai vai dalīties īpašumtiesībās ar pārdevēju un pārtikas ražotāju apvienībām. Kaut lielveikalu ielenkumā, Āgenskalna tirgus neietu bojā, jo atrodas transporta mezglapunktā, ir grūti izkonkurējams, tauta un tūristi uz turieni atrastu ceļu. Sēdē domes mazākuma ļaudis meklēja mazāko iespēju novērst Āģīša beigas, kurpretī vairākums (atskaitot Burovu) klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši, neaizstāvot vēlētāju intereses ne par kapeikas tiesu. Nu, deputāti deva zvērastus, ka turpmāk redz tirgu tikai kā tirgu, nevis lielveikalu vai kazino. Saskaņā ar Burovu – Īpašuma departaments pārņem tirgu valdījumā, veic konservāciju un piedāvā izsolē ar nomas tiesībām uz 30 gadiem. Kas piekritīs ieguldīt finanses, saimniekot “uz plača”, vai rekonstrukcijas izmaksas ir 3 miljoni vai Ušakova sadārdzinātie 10 miljoni – atbildes nav. Vismaz gadu jāsagatavo būvprojekts, summas atkarīgas, ko pasūtītājs grib ielikt atjaunotā celtnē – modernas iekārtas, saldētavas utt.
Finalizējot dep. Jānis Bordāns bilda – mana sajūta ir, ka kaut kas notiek, ko es nezinu. Tas nozīmē, ka vēlētājiem nepārtraukti jāuzmana, lai Āģīti nenozog.
