Urīna liecības. Ko rāda analīzes un kā pareizi tās paņemt, lai nebūtu kļūdains rezultāts 0
Urīna analīze ir trešais visbiežāk veiktais laboratoriskais izmeklējums. Ko urīns vēsta par mūsu veselību? Kāpēc strūkliņai mēdz būt dažāda krāsa?
Parasti urīna analīžu rezultātus var saņemt tajā pašā dienā, kad materiāls nodots, ja vien tas nav darīts vēlā pēcpusdienā. Iegūtos rezultātus nav jēgas vērtēt pašus par sevi, bet tikai saistībā ar mūsu dzīvesveidu, ēšanas un dzeršanas paradumiem, sūdzībām vai slimības izpausmēm, ārsta vērojumiem un tamlīdzīgi.
Izmeklējot urīnu, var secināt, piemēram, ka cilvēkam bijusi liela fiziska slodze, viņš uzņem maz šķidruma vai badojas, kā arī spriest par nieru un urīnceļu stāvokli, to bojājumiem un iekaisumiem.
Jāņem vērā, ka urīna analīžu rezultāti dažādās laboratorijās var atšķirties atkarībā no lietotajiem analizatoriem un metodikas. Tas ir svarīgi, ja urīns jāizvērtē dinamikā.
Daudziem – reizi gadā
Visbiežāk ārsts uz urīna analīzēm nosūta, lai apstiprinātu aizdomas par urīnceļu infekciju, aknu slimībām, cukura diabētu vai citām kaitēm.
Nereti urīna analīzi ieteicams veikt reizi gadā, piemēram, cukura diabēta, nieru, urīnceļu un vairogdziedzera slimniekiem. To regulāri ieteicams pārbaudīt bērniem un sievietēm, jo urīnceļi ir vairāk pakļauti infekcijām.
Dažkārt uz urīna analīzi nosūta sportistus, lai pārbaudītu, kā organisms un nieres tiek galā ar lielo fizisko slodzi. Pēc tās urīns mēdz būt sārts vai brūnganīgs, jo urīnā lielākā daudzumā var nokļūt eritrocīti. Ne vienmēr tā ir slimības pazīme, taču izteiktu izmaiņu gadījumā labāk samazināt slodzi vai lietot vairāk šķidruma, lai palīdzētu nierēm.
Bez pārmērībām
Pirms urīna analīzes nodošanas nav noteikti īpaši ierobežojumi, tomēr iepriekšējā vakarā nevajadzētu ēst daudz augļu un ballēties, jo tas var atspoguļoties analīzē.
Izteiktiem gaļas cienītājiem urīnā mēdz palielināties olbaltumu daudzums.
Dažus rādītājus ietekmē bagātīga ananasu un banānu baudīšana. Citrusaugļi un citi skābi produkti izmaina urīna pH, veicinot ātrāku urīnā esošo šūnu sabrukšanu, kas var dot viltus negatīvu rezultātu. Tādēļ, gatavojoties nodot urīna analīzes, tos nevajadzētu ēst lielā daudzumā.
Ja uzturā bagātīgi lieto augļus un dārzeņus, bet maz dzer, urīnā lielākā daudzumā var parādīties sāļi, tāpēc tas var kļūt duļķaināks, dzeltenīgāks, brūngans vai kādā citā tonī. Tad vajag uzņemt vairāk šķidruma, lai sāļus izskalotu laukā un novērstu iespējamo nierakmeņu veidošanos.
Pareizi savākt un nogādāt
Visinformatīvākā ir rīta urīna vidējās porcijas analīze. Dienas laikā to ietekmē uzturs, fiziskās aktivitātes, šķidruma uzņemšana un citi apstākļi.
Atsevišķos gadījumos, kad ir traucēta nieru darbība un urīns izdalās niecīgā daudzumā, var nodot arī pirmo porciju.
Dažkārt ārsts nosūta uz urīna analīzēm vairākas reizes dienā, lai sekotu kādu noteiktu rādītāju izmaiņām.
Lai urīnā neiekļūtu ārējo dzimumorgānu mikroflora, ļoti svarīgi ievērot personīgo higiēnu. Pirms urīna savākšanas svarīgi apmazgāties ar tīru ūdeni, neizmantojot ziepes vai intīmās higiēnas līdzekli. Sievietēm urīna savākšanas brīdī iesaka lietot higiēnisko tamponu. Lai papildus nodrošinātos pret viltus pozitīvām atradnēm analīzē, kas varētu nokļūt urīnā no dzimumceļiem, pirmo porciju vajag izčurāt podā.
Īpaši svarīgi ievērot personīgo higiēnu gadījumos, kad urīns jānodod bakterioloģiskai izmeklēšanai, lai konstatētu baktēriju klātbūtni un to jutības noteikšanai, lai tajā neiekļūtu, piemēram, taisnās zarnas vai dzimumceļu mikroflora.
Vislabāk urīnu nodot aptiekā vai laboratorijā iegādātā speciāli šim nolūkam paredzētā trauciņā. Analīzei var izmantot arī citu trauciņu, taču tas pirms urīna savākšanas rūpīgi jāizmazgā, jāizskalo un jāizžāvē. Bakterioloģiskajai izmeklēšanai tam jābūt sterilam. Diemžēl reizēm gadās, ka laboratorijā nodotajā urīnā redzami dažādi piemaisījumi, ar aci saskatāmi netīrumi, pat tualetes papīra gabaliņi.
Ja radušās aizdomas, ka materiāls analīzēm savākts nepareizi, to reizēm norāda laboratorijas slēdzienā. Tad urīnu ieteicams nodot atkārtoti, ievērojot higiēnas prasības. Parasti tas nepieciešams arī tad, ja trauciņš nav bijis kārtīgi aizvērts un izmeklējamais materiāls izlijis maisiņā, kur tas ievietots.
Urīna analīze jānogādā laboratorijā divu stundu laikā. Ja savākto materiālu tūlīt nav iespējams atnest, tas jāglabā ledusskapī, taču ne ilgāk kā 24 stundas. To var arī pārliet speciālā stobriņā ar konservantiem, ko var dabūt laboratorijā. Tas nodrošinās urīnā esošo šūnu un baktēriju saglabāšanos. Pirms pārliešanas nedrīkst aizmirst urīnu kārtīgi samaisīt, bet kratīt gan nevajag.
Cik daudz
Analīzes pilnvērtīgai veikšanai nepieciešami vismaz 10–15 ml urīna. Reizēm, lai pārbaudītu nieru funkcionālās spējas un urīna izdalīšanos, jāsavāc visas diennakts urīns. Šajā gadījumā pirmo rīta porciju visu izčurā podā un sāk vākt ar nākamo urīna porciju – pēdējā porcija būs nākamās dienas rīta urīns.
Urīns jāglabā ledusskapī +2–8 °C temperatūrā. Pēc 24 stundām izmēra tā kopējo daudzumu un pieraksta, lai neaizmirstu. Visbeidzot lielo trauku rūpīgi samaisa (nekratot), nolej trauciņā apmēram 150 ml urīna, ko nogādā laboratorijā. Nododot urīnu, noteikti jāpasaka, kāds bijis kopējais daudzums.
Pieaugušam veselam cilvēkam diennaktī jāuzņem vidēji pusotra litra šķidruma. Ja viņš nav fiziski ļoti aktīvs un stipri nesvīst, ar urīnu izdalās apmēram puslitrs mazāk par diennaktī izdzerto daudzumu. Jāņem vērā, ka izčurātā daudzums var samazināties, ēdot sāļu ēdienu un bagātīgi lietojot alkoholu, it īpaši vīnu un citus rūgstošos dzērienus, kas aiztur organismā šķidrumu.
Kādā krāsā
Normāli urīnam jābūt gaiši dzeltenam, salmu krāsā. Tā atkarīga no uzņemtā šķidruma daudzuma, uztura, vielmaiņas ātruma, nieru darbības, ķermeņa svara, asinsrites intensitātes un citiem apstākļiem.
Tiem, kas maz dzer, urīns ir koncentrētāks un var būt tumšāks. Diennakts laikā krāsa var nedaudz mainīties. Ēdot bietes vai dzerot to sulu, urīns mēdz būt sārts vēl nākamajā dienā atkarībā no apēstā vai izdzertā daudzuma, kā arī no nieru spējas pārstrādāt un izvadīt urīnu. Pētot urīnu mikroskopā, var pārliecināties, vai urīna krāsa mainījusies tāpēc, ka uzņemts krāsojošais produkts, vai arī tajā ir palielināts eritrocītu daudzums.
Urīna krāsa var būt sārta, piemēram, nierakmeņu, urīnceļu vai urīnpūšļa iekaisuma gadījumā. Taču, ja tas ir pastāvējis vai arī ir apgrūtināta tā izdalīšanās, eritrocīti izšķīst, urīns kļūst brūngans, tumši dzeltens vai oranžīgs.
Zaļgans urīna tonis var liecināt par smagu urīnceļu infekciju, bet duļķes – par to, ka tajā ir daudz gļotu, tas ir ilgi stāvējis vai palielinātā daudzumā izdalījušies sāļi, savairojušās baktērijas un sabrukušas šūnas.
Urīns var kļūt koši dzeltens vai oranžīgs, lietojot B grupas vitamīnus lielā devā. Savukārt, uzņemot dzelzs preparātus, tas mēdz iekrāsoties sārts vai brūngans, bet, ārstējoties ar urīndzenošiem līdzekļiem, – gaišs. Nereti brūngans urīns mēdz būt aknu un žultsceļu slimību gadījumos.
SVARĪGI
Sievietēm urīna analīzes nevajadzētu nodot trīs dienas pirms un pēc menstruācijas. Arī mēnešreižu laikā to nedrīkst darīt. Tad urīnā ir ievērojami palielināts eritrocītu daudzums un analīžu rezultāti būs kļūdaini.
KONSULTĒJUSI E. GULBJA LABORATORIJAS ĀRSTE DACE JUPATOVA
