Urbanovičs: Nepazīstu nevienu krievu, kas būtu pret latviskumu… 0
Apvienības “Saskaņas centrs” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs šonedēļ iepazīstināja ar savu kārtējo vēstures grāmatu “Nākotnes melnraksti: 1941. – 1947.”. Taču sarunu ar šo politiķi organizēju nevis par grāmatu, bet gan par viņa nesenajiem izteikumiem laikrakstā “Čas”. Tur Urbanovičs apgalvo, ka Latvija zaudējot savu suverenitāti.
“Suverēns kā suverēnās varas nesējs, mums vēl tikai jāiegūst,” klāstījis deputāts. It kā Latvijas valstij patlaban nebūtu suverēna.
– Demokrātiskos režīmos ar suverēnās varas nesēju tiek saprasta tauta. Vai tiešām gribat apgalvot, ka tādas latviešu tautas nemaz nav?
J. Urbanovičs: – Šajā jautājumā mums iespējami gari strīdi ar “Latvijas Avīzes” autoriem un lasītājiem. Es uzskatu, ka Latvijas tauta ir suverēns, nevis latviešu tauta. Protams, pastāv arī latviešu tauta, bet suverēnās varas nesējs mūsu valstī saskaņā ar Satversmi ir Latvijas tauta. Un tas nav tādēļ, ka es, pats būdams latvietis, gribētu nonicināt savu tautu vai noliegt savu piederību tai. Ir Latvijas krievi un Latvijas latvieši, un viņi abi ir šī suverēna sastāvdaļas.
– Bet jūs taču intervijā apgalvojāt, ka mums suverēna nav vispār…
– Es nekad neesmu teicis, ka Latvijas tauta kā suverēns nepastāv. Es teicu, ka šis suverēns mums ir jāatgūst, jāatkaro. Jo pašlaik tā ir sadalīta divās daļās, kas viena pret otru ir aizdomīga, vēl viena otrai sliktu un nodarbojas ar to, lai sevi pasargātu no otras puses. Skumji, ka to var just arī jauniešos. Vieni uzskata, ka otra puse nodarījusi pāri viņu senčiem, otriem arī esot kaut kāds rūgtums. Mums ir problēmas ar suverēnu, un, ja tās netiks risinātas, tad valsts var zaudēt suverenitāti. Šobrīd par mūsu vadošo politiku ir kļuvusi vēlme iestāties visur, kur iespējams iestāties, noslēgt visādus starptautiskus līgumus, katru reizi atdodot daļu savas suverenitātes. Drīzumā iestāsimies arī eirozonā, atsakoties no savas valūtas. Taču katru reizi, stājoties kādās attiecībās, divpusējās vai kolektīvās, jāizvērtē, kādu maksu par to maksājam.
Es uzskatu, ka šobrīd esam par daudz atdevuši savu suverenitāti. Ja paši nespējam pārvaldīt savu valsti, tad nevajag to atdot citiem, jo, iespējams, nākamās paaudzes ar valsts vadīšanu tiks galā daudz labāk. Tāpat kā zemnieks nepārdod savu zemi pat tad, ja iet grūti, jo grib to nodot saviem bērniem.
Es apzinos, ka absolūtas suverenitātes nav nevienai valstij, bet ka esam tuvu tam, lai savu suverenitāti zaudētu neatgriezeniski, jo par politiķu galveno vērtību kļuvusi nevis valsts pašnoteikšanās, bet gan būšana stipru draugu klubā. Paskatieties, kas notika ar cukurfabrikām, nozvejas kvotām un tamlīdzīgi. Esmu pārliecināts, ka mūsu valdība varēja panākt daudz labākus nosacījumus, ja sabiedrība to pieprasītu. Taču sabiedrība ir sašķelta divās nometnēs, kas aizņemtas ar savstarpēju karošanu. Un situācija ar katru gadu kļūst sliktāka.
– Tātad nepieciešams saliedēt sabiedrību. Tam piekrīt visu partiju pārstāvji. Taču valdības pieņemtās integrācijas pamatnostādnes “Saskaņas centram” nez kādēļ nepatīk.
– Bijusī kultūras ministre Sarmīte Ēlerte un “Latvijas Avīze” piedāvā visus krievus asimilēt un padarīt par latviešiem. Es tam nepiekrītu, jo tas vienkārši nav iespējams. Otrs veids, ko piedāvā sociologs Juris Rozenvalds, ir nevis iekļaut krievus sevī, bet apvienoties ar viņiem vienā saliedētā nācijā. Mana doktrīna – apvienoties ap kopīgu mērķi. Nevajag meklēt kopīgu izpratni par vēsturi vai vienotu viedokli par šābrīža sociālekonomiskajām negācijām, bet gan kopīgu nākotnes mērķi. Manuprāt, labs mērķis būtu šāds – maksimāli neatkarīga, paliekot mainīgajā ES un NATO, labklājības valsts. Tas nav iespējams bez saskaņas, kopdarba un savstarpējas labestības. Manā skatījumā tas ir nacionālisms. Es sevi uzskatu par nacionālistu. Diemžēl Latvijā daudzi politiķi, kas sevi dēvē par latviešu interešu aizstāvjiem, jauc jēdzienus “nacionālā stāja” un “rusofobija”. Viņu retorikas pamatā ir naids pret visu krievisko, atriebes kāre par pagātnes nodarījumiem.
Ja sabiedrība kopīgi ies viena mērķa virzienā, tad abas nometnes neizbēgami satuvināsies. Kā fizikā – laižot vienā virzienā divus elektronu kūļus, no kinētikas veidojas magnētisms un tie satuvinās. Gluži kā Lielajā talkā! Tas ir lielisks pasākums, kur latviešu kaimiņš kopā ar krievu kaimiņu sakopj savu rajonu un arī paši neizbēgami sarunājas, sapazīstas. Jo viņiem ir kopīgs mērķis – tīra apkārtne.
– Tātad Ēlertes “valstnācijas” vietā jūs piedāvājat vienoties ap Mārtiņa Krieviņa “ekonomikas izrāvienu”. Bet kur paliek vērtības? Tīra vide, labklājība un citas jūsu piesauktās lietas ir iespējamas daudzās zemēs, bet Latvija ir vienīgā zeme, kur latvieši var kopt savu valodu, kultūru. Viņu nākotnes mērķis noteikti ir latviskums.
– Kādēļ ne? Nepazīstu nevienu krievu, neesmu saticis nevienu krievu, kas būtu pret latviskumu…
– Nevienu no tiem, kas parakstījās un nobalsoja referendumā par divvalodību?
– Tas bija pavisam kas cits. Mana versija – šie Latvijas krievi nemaz nav Lindermana fani, nav pret latviešiem, nav pret latviešu valodu, viņi nemaz negrib oficiālu statusu krievu valodai. Viņi bija novesti līdz galējai robežai. Tostarp arī tādēļ, ka “Saskaņas centrs”, ko viņi atbalstīja vēlēšanās, tika nostumts malā.
Par spīti tam, ka bijām gatavi iet uz visdažādākajiem kompromisiem gan ekonomikas, gan vēstures jautājumos, mums galu galā lika saprast – krievi pie teikšanas var būt tikai Krievijā, vai nu stāviet klusi, vai kļūstiet par latviešiem!
– Tā nu gan nav. Mums jau tagad ir krievi valdošajā koalīcijā, un nevienam nav īpašu iebildumu. Loskutovs, Judins, Slava Dombrovskis.
– Forši! Tikai krievu sabiedrības vairākums viņus uztver kā dežūras paraugkrievus. Varat iet to ceļu, ja gribat! Bet es saku, ka tas ir strupceļš! Paklausieties, kādu analfabētismu runā Judins – atņemt, it kā brīvprātīgi, krievu ģimenēm bērnus un ielikt latviešu ģimenēs, lai padarītu viņus par latviešiem. Nu kas tās par muļķībām? Ar šādām runām viņš tikai vēl vairāk nokaitina cilvēkus.
– Atgriezīsimies pie kopējā mērķa. Izklausās ļoti vienkārši – visi taču grib labklājību un attīstību. Jūs sakāt, ka pat pret latviskumu nevienam nebūtu iebildumu. Tad kādēļ mums tik grūti iet ar sabiedrības saliedēšanu?
– Pavisam vienkārši – tas nav politiski izdevīgi. Partijām ir viegli izprovocēt naidu un neuzticēšanos starp vietējām nacionalitātēm. Daudz grūtāk ir mudināt savu elektorātu kļūt piekāpīgākiem, darīt to, ko viņi īsti nav pieraduši. Mēs pirms vēlēšanām paudām gatavību iet rūgto kompromisu ceļu. Ja mūs noraidīja pat tad, tad secinājums bija tikai viens – parlamentāra ceļa šo problēmu risināšanai nav. Tādēļ kopā ar saviem vēlētājiem piedalījāmies tajā divvalodības neveiklumā, kas sekoja.
Diemžēl neizskatās, ka valdošā koalīcija no tā būtu ko sapratusi. Šie deputāti joprojām domā, ka suverēns Latvijā ir viņi paši. Tādēļ top likumprojekts, kas padarīs referendumus tikpat kā nereālus. Sak – lai tā tauta te nejaucas ar saviem priekšlikumiem!
Attopieties, ar tādu attieksmi var iebraukt dziļi auzās! Kas būs nākamais – vēlēšanu tiesību atņemšana? Mūžīgs un mantojumā nododams deputāta amats?
– Referendumu ierosināšanas apgrūtinājumi top tādēļ, ka jau tiek vākti paraksti par pilsonības nulles variantu. Diez vai šāda akcija palīdzēs sasniegt jūsu piesaukto tautas saliedētību ap vienotu mērķi.
– Tāpat kā divvalodības referendums, arī šī ir kārtējā demonstratīvā protestēšana pret esošo kārtību kā tādu, nevis par pilsonību. Latvijā gandrīz nekad referendumi nav par to lietu, kas minēta balsojuma biļetenā. Tā ir protestēšana pret esošo lietu kārtību. Protams, Saeima var grozīt likumus un uztaisīt lielāku barjeru, lai parakstus nesavāktu. Bet vai tādēļ viņi pazudīs? Nē! Mēs tikai iegūsim lielāku naidu sabiedrībā. Mums vajag nevis izolēt vai asimilēt šos cilvēkus, bet panākt, lai viņi mūs cienītu, paši gribētu apgūt valodu, paši gribētu kļūt par pilsoņiem.
