Māris Antonevičs: Urbanovičs bez slēptiem draudiem nevar 11
Kad gada sākumā BBC izrādīja savu “spēļu teorijas” stilā veidoto filmu par Trešo pasaules karu, kas pēc Ukrainas scenārija sākas Daugavpilī, sašutušo pirmajās rindās bija partijas “Saskaņa” vadība. Jānis Urbanovičs tolaik paziņoja, ka nu ir radīts liels ekonomiskais kaitējums gan Latvijai, gan visai Baltijai. “Kurš gan vēlēsies ilgtermiņā veidot sadarbību un uzturēt tirdzniecības sakarus ar valsti, kurā ir tik liela ticamība Krievijas invāzijai, kā tas pasniegts filmā?” satraucās Urbanovičs, kurš gan nekad iepriekš nebija tik aktīvs, kad dažādas provokatīvas darbības un izteikumi nāca no Krievijas puses (lai gan tieši šo virzienu viņš ilgstoši “apkalpojis”, rīkojot “Baltijas foruma” konferences).
Patiesībā Urbanovičs ar saviem paziņojumiem maz atšķiras no minētās BBC filmas. Tikai tik daudz, ka britu raidsabiedrība to izdarīja vienreiz, lai izklaidētu savus skatītājus, bet Urbanovičam tā ir politika – gribas vēl un vēl stāstīt par draudošajiem nemieriem, kādus te varētu sarīkot par kaut ko sašutuši krievvalodīgie, ja “Saskaņa” netiks laista pie varas. Lūk, fragments no “Saskaņas” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja pēdējā raksta interneta portālā “Delfi”: “Daudzi Latvijas krievi prasa “Saskaņai”: “Mēs par jums balsojām, kur ir solītais? Ja nevarat kaut ko panākt parlamenta sistēmas ietvaros, tad rīkojieties radikālāk, vediet mūs ielās!” Partija ir paradoksālā situācijā – ja mēs cilvēkus izvestu ielās, jau būtu tikuši valdībā. Īpaši, ja vēl kāds logs tiktu izsists. Tad mēs labējiem būtu tik briesmīgi, ka steigšus vajadzētu sadarboties. Tā vietā mēs nodarbojamies ar pašcenzūru, pašrepresijām, ar samierināšanos. Stāstām saviem vēlētājiem, ka jābūt draudzīgiem, jo pamazām viss saaugs, tas prasa laiku… Lielā mērā es pats šādu mieramiku partiju esmu izveidojis. Tik vien man ir attaisnojuma: slikts miers vienmēr ir labāks par labu kautiņu.”
Ja kādam, lasot šo vārdus, radīsies “deja vu” sajūta, tad ne bez pamata. Nemierus Urbanovičs Latvijai ir paredzējis arī agrāk – kā “Biškeku”. Biškeka ir Kirgizstānas galvaspilsēta, un šobrīd starptautiskajā ziņu plūsmā ne ar ko īpaši nav atzīmējusies, taču laikā, kad par to runāja “Saskaņas” līderis, bija citādi – tolaik par to stāstīja daudz. Tā bija vieta, kur notika asiņaini nemieri.
Kopš 2010. gada, kad presē parādījās šis slēptais drauds, daudz ūdeņu aiztecējis, un nemieru piesaukšana tagad ieguvusi jaunu saturu. Biškekas gadījumā sašutumu izraisīja pirmkārt tas, ka faktiski tika izteikts atbalsts vardarbīgam problēmu risināšanas veidam, it īpaši, iezīmējot to kā etnisko sadursmi. Bīstami, bet lokāli. Šobrīd, kā jau to varēja redzēt arī BBC filmā – ielu nemieri ir atzīsti par hibrīdkara elementu, ko izmantot globāliem mērķiem. Kā ieganstu starptautiska līmeņa eskalācijai starp lielvarām. Un te “Saskaņa”, kuras apetītei ar varas monopolu Rīgas domē sāk kļūt par maz, ir gatava savus atbalstītājus izlikt kā ēsmu – jā, jā, tieši tā arī ir, viņi laužas ielās, grib dauzīt logus, mēs tikai ar pūlēm viņus noturam…
