Urbanizācija Zviedrijā – visstraujākā Eiropā 0
“Baidos, ka varbūt jau pēc 10 gadiem Zviedrijā vispār vairs nebūs lauku saimniecību un zemnieku tradicionālā izpratnē. Būs tikai lieli lauksaimniecības uzņēmumi ar daudziem darbiniekiem, kas ražos lauksaimniecības produktus,” teic lopkopis Lars Sundstrēms. Skan, iespējams, mazliet pārspīlēti, tomēr arī Zviedrijas Centrālā statistikas biroja publicētie dati rāda, ka zemnieku saimniecību Zviedrijā kļūst aizvien mazāk, tomēr tās aug augumā.
Lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku skaits Zviedrijā kopš 1999. gada ir pat nedaudz pieaudzis, arī lauksaimniecībā izmantotās zemes platības pēdējos septiņos gados gandrīz nesamazinājās, tomēr saimniecību skaits kopš 1980. gada šeit sarucis no 117 882 līdz 71 091. Īpašumu skaits, kas mazāki par 100 hektāriem aramzemes, pakāpeniski samazinājies, bet lielāku – dubultojies (no 3225 līdz 6456).
L. Sundstrēms audzē gaļas liellopus, viņa īpašumā pašlaik ir aptuveni 80 lopu un 140 hektāri zemes Zviedrijas ziemeļu pusē Tavelsjo ciematā. Nelielas pļavas tuvējā apkārtnē viņš īrē arī no īpašniekiem, kas savās lauku mājās gan vēl dzīvo, tomēr darbu atraduši pilsētā. Saimnieks atzīst – ar to ir par maz, lai viņš varētu sev nodrošināt vidējiem Zviedrijas labklājības standartiem atbilstošu iztiku, tāpēc līdztekus saimniecības uzturēšanai viņš ik dienu mēro aptuveni 30 kilometrus tālu ceļu uz darbu “Volvo” autobūves rūpnīcā tuvākajā pilsētā Ūmeo un izīrē četrus dzīvokļus, ko iekārtojis divstāvu mājā savā īpašumā. Vēl viņš smiedamies piebilst, ka “amatu apvienošanas kārtībā” ar savu traktoru arī tīra sniegu tuvējā apkārtnē un ir nepilnas slodzes ugunsdzēsējs. “Man patīk darīt daudz ko. Tomēr ir skaidrs, ka tuvākajos gados man būs jāizvēlas – vai nu būvēt lielu fermu, pirkt daudz lopu un attīstīt savu saimniecību, vai arī likvidēt ganāmpulku un turpināt karjeru pilsētā. Savā starpā konkurējot, zemnieki cenšas samazināt izmaksas par katru piena litru, katru govi. Lielās saimniecības aizvien paplašinās, bet mazās iznīkst. Lai varētu “izdzīvot” tikai ar to, ko nopelnu ar gaļas lopiem, jau tagad man būtu jātur varbūt 200 govis. Ko izvēlēšos, es patlaban vēl nezinu. Strādāšana laukos ir mana sirdslieta, bet arī pilsētā man ir ļoti labs darbs,” stāsta L. Sundstrēms.
Zviedrija patlaban uzskatāma par vienu no Eiropas valstīm, kur urbanizācija notiek visstraujāk. Presē ziņots, ka pērn Stokholma bijusi astotā visstraujāk augošā metropole pasaulē un no galvaspilsētas daudz neatpaliek arī citas lielākās Zviedrijas pilsētas.
Laikrakstā ”Sydsvenska Dagbladet Snällposten” pērn lēsts, ka vismaz kopš 2005. gada urbanizācijas ziņā Zviedrija tālu apsteidz citas Eiropas valstis. Stokholma, Malme un Ūmeo bijušas visstraujāk augošo pilsētu vidū kontinentā kopš 1994. gada, iedzīvotāju skaitam tajās ik gadu palielinoties par vairāk nekā vienu procentu. Zviedrijas valdības Lauksaimniecības padomes pārstāvis Kristels Gustavsons gan atzīst, ka urbanizācija un tās sekas varētu būt viens no vislielākajiem Zviedrijas izaicinājumiem nākotnē, taču viņš uzsver, ka par vissvarīgāko iemeslu neuzskata laucinieku pārcelšanos uz pilsētām. “Iedzīvotāju skaits Zviedrijā aug, pateicoties lielajam imigrantu skaitam un imigranti galvenokārt nonāk tieši pilsētās,” skaidro valdības ierēdnis. L. Sundstrēms gan nav ar viņu vienisprātis: “Ja vien tuvumā ir pilsēta, kas piedāvā citas iespējas, lielākā daļa cilvēku no laukiem dodas meklēt darbu tur. Aizvien vairāk jauniešu pārceļas uz pilsētām, un šķiet, ka dažviet ziemeļu iekšzemes lauku ciematos vairs nav neviena jauna cilvēka.” Turklāt viņš jūt, kā tas jau patlaban tieši ietekmē arī viņa saimniecību. No vienas puses, nekādas grūtības viņam nesagādā atrast zemes gabalus, ko īrēt tuvējā apkaimē, un arī cenas nav augstas, jo nav citu zemnieku, kas uz tiem pretendētu. Bet no otras – gaļas lopu audzētāju tuvumā kļuvis tik maz, ka gaļas uzpircējs Lūleo ilgi bijis vienīgais aizsniedzamā attālumā, kam L. Sundstrēms varējis pārdot lopus un tas noteicis zemu cenu. “Ziemeļos vienkārši palicis tik maz saimniecību, ka šeit ir tikai viens liels privātuzņēmējs, kam pieder lopkautuve. Viņam ir monopolstāvoklis, un tā mums ir liela problēma. Zviedrijas likumi neļauj govis transportēt tālu, bet arī izveidot jaunu lopkautuvi viens saimnieks nevar atļauties, jo Zviedrijā tas ir ne tikai dārgi, bet ir arī ārkārtīgi daudz noteikumu, kas jāievēro šāda veida uzņēmējam.” Tikai nesen viņš radis iespēju transportēt liellopus arī uz kooperatīva lopkautuvi Sundsvallā, kur, pateicoties lielākai konkurencei, gaļas cena esot divtik liela.
Visi zemnieki, ar ko runāju Zviedrijā, šķita esam vienisprātis, ka valsts pārvalde šobrīd necenšas ne īpaši veicināt, ne arī bremzēt urbanizāciju. Arī K. Gustavsons, jautāts, vai Zviedrijas valdība cenšas ietekmēt urbanizācijas procesus, atbild izvairīgi: “Jāatzīst, ka tas, vai valstī pastāv urbanizācija, apzināti vai neapzināti, tomēr ir politisku lēmumu sekas. Taču tā ir lēmumu summa dažādās politikas jomās.”
