“Upurgu” vajag skatīties “kinčikā”! Saruna ar režisoru Uģi Olti 13
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš oktobra kinoteātros visā Latvijā baudāma jauna pilnmetrāžas spēlfilma, mitoloģisks trilleris “Upurga”, kura režisors un scenārija autors ir Uģis Olte. Līdz šim zināms kā režisors dokumentālām filmām, kā arī vairāku televīzijas raidījumu līdzautors un režisors, no kuriem intriģējošākais un izzinošākais ir “Literatūre”. “Upurga” ir Uģa Oltes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma.
… Savvaļas gida Andreja aprūpē nonāk kāda veģetāro desiņu reklāmas filmēšanas komanda. Taču Andrejs vēl nenojauš, ka mežonīgās upes ielejā, kur viņš pazaudē māsu un filmēšanas grupu, rudeņos uzplaukst skaista, bet bīstama, ar neprātīgu spēku apveltīta dabas parādība, kura mājo līdzās pasaules labāko kāpostu skābētājiem, no kuriem baidās pat vietējo mednieku brālība.
Lai mēs, žurnālisti, kaut mazliet iejustos filmas veidotāju un aktieru ādā, Uģis Olte preses konferences turpinājumu notur Viešu pilskalna apkaimē pie Turaidas, vienā no filmēšanas vietām. Esam brīdināti par otrās pakāpes grūtības stundu garu pārgājienu, un tālākais nekļūdīgi apstiprina sajūtu, ka “civilizācija” beigusies pie Siguldas spieķīšu pārdotavas.
Stāvi kāpieni Gaujas vecupes krastā, gājiens pa mutuļojošu strautiņu kanjonā, šauras taciņas starp smilšakmens iezi un neskartas dabas ieleju ar zālēm līdz viduklim. Paskatījies uz manām baltajām botām, Olte brīdina, ka arī pēc šī pārgājiena tās saglabās savu lietošanas vērtību, bet iegūs neatgriezeniski citu krāsu. Labi, ka filmēšanas grupai ir līdzi lieki gumijas zābaki. “Tik tuvu paslēpts dabas brīnums,” šo vietu raksturo režisors Uģis Olte.
Uģi, kā nonāci līdz savai pirmajai spēlfilmai?
Lai kaut ko uzfilmētu, vajag stāstu. Bet atšķirībā no citām pasaules vietām pie mums kaut kā iegājies, ka režisori paši savus stāstus arī uzraksta, jo nav jau tā, ka apkārt klejo gatavi scenāriji, kas meklē savus iemiesotājus. Varbūt tikai, ja ir literāra adaptācija. Es ticu, ka jāfilmē tikai tas, ko ļoti labi pazīsti vai arī ko ļoti gribas izpētīt. Manā gadījumā satikās abi parametri. Visu bērnību esmu pavadījis Ērgļu pusē.
Esmu trešais bērns ģimenē, abi mani vecākie brāļi ir krietni vecāki. Vidējais – par desmit gadiem, vecākais par divpadsmit. Līdz ar to pret mani vecāku stress jau bija diezgan atslābis un man gana brīvi ļāva būt savā nodabā. Kad iegāju mežā, gaidīja iznākam ārā, nevis sauca helikopteru skatīties, kur esmu pazudis.
Ogres upes ieleja, akmeņi, krāču mutuļošana, vējš lapās rudenī bija tās emocijas, kas manī ļoti dziļi iesēdušās. Un otra lieta, kas arī laikam bērnības trauma, bija grāmata “Vietu teikas un nostāsti” plauktā. Domāju, nu kā var būt, ka tik bieza sarakstīta par tik teritoriāli nelielu zemi kā Latvija.
Un pietiek nedaudz neparastāk ūdenim atvarā griezties un putām uzkrāties, lai tai vietai jau būtu izdomāts pārdabisks stāsts. Tā līdzīgi es sāku domāt par dabu un vidi sev apkārt. Tur vienmēr slēpās vai nu kāda vēsture, vai kaut kas vairāk nekā tikai “pliks” dabas objekts.
Teici, ka filmā vēlējies parādīt, cik Latvijas daba var būt gan suģestējoši skaista, gan līdz zosādai biedējoša, destruktīva, mežonīga.
Man atmiņā ir divi spilgti gadījumi, no kuriem izstāstīšu vienu. Mūsu filmas operators Valdis Celmiņš (operators arī filmai “Dvēseļu putenis”. – V. K.) savulaik ļoti aizrāvās ar kajakošanu. Man tā lieta mazliet patika, bet ne jau tā, ka garāžā stāvētu kajaks un es nemitīgi pētītu laika apstākļus, kad varēs laisties pa upi. Tā Valdis reiz mani uzaicināja kajakot uz Ieriķiem, kur tā mazā upīte, kas tek cauri dzirnavu ūdenskritumam.
Bet kajakot var tikai tad, kad sāk kust sniega ūdeņi, kad visi mazie nieka strauti pārvēršas baisākajās krācēs. Braucam, garām zib koki, ūdens šalc, un nemaz nejūti, ka tu jau traucies pa ūdenskritumu. Pie viena koku sanesuma apgāzos, mani mazliet paspieda apakšā pusmetra dziļumā, viena acs no ūdens ārā, bet tas īsti nelīdz, jo deguns un mute slapjumā, domāju: nē, nē, tā mana dzīve tomēr nebeigsies…
Grūdu kajaku prom no sevis, līdu ārā no ūdens un nolēmu – ejiet visi ellē, pa upi nebraukšu, vilkšu kajaku līdz Amatai. Bet tur mani atkal pierunāja laivā iesēsties vēlreiz. Un, protams, pēc trīssimt metriem atkal apmetos, atkal netiku ārā un atkal stūmu kajaku prom. Galu galā man pārējie bija jāpagaida pie Zvārtas ieža. Skatos, kā koku gali šūpojas, kā mākoņi savelkas tumši, rudenī ātri skrienoši.
Man, orientieristam kopš bērnības, līdz tam likās, ka varu dabu ja ne pārvaldīt, tad vismaz saprast un atrast tajā savu drošo vietu. Bet tobrīd – pilnīga briesmone! Šī dabā iepazītā trauksme arī ir manas filmas emocionālais pamats. Un daudzi skatītāji man arī teikuši, ka no filmas strāvo tā nepārtrauktā trauksme, kas nelaiž, nelaiž, nelaiž vaļā, kamēr tu nesaboz drosmi un neizdari kādu savvaļas cienīgu rituāla darbību.
Bet varbūt daba destruktīva kļūst arī tādēļ, ka mēs pret to nejēdzīgi izturamies, cērtam arvien jaunākus mežus un tievākus kokus.
Tā ir tāda robežu testēšana. Ja negribam kurināt krievu gāzi, tad labāk savu šķeldu. Bet es esmu pret to mazliet kultivēto ideoloģiju, ka stādīts mežs ir interesants. Nekā tamlīdzīga. Interesants ir ar daudzām paaudzēm, kurā ir arī krituši koki, kas sairuši dabiskā veidā un kur dzimst jauna dzīvība. Man rūp meži, kas jau ilgi dzīvojuši.
Tāds mežs man patīk, un tādā arī centos filmu uzņemt, jo vienādās stādītās Pierīgas taisnās priedes ar rudajiem stumbriem nav visai suģestējoša ainava. Nocērtot mežu, tas ataug garlaicīgāks un diezgan ilgi jāgaida, un es nesaprotu, kā var nejust to emocionālo jaudu un respektu, kādu pieprasa tāds kārtīgs vecs mežs.
Tātad viena filmēšanas vieta ir Ogres upes ieleja pie Ērgļiem…
Tas ir apvidus, ko pazīstu jau četrdesmit vienu gadu, jo es tur uzaugu. Un otra filmēšanas vieta, krietni mazāk pārstāvēta filmas laikā, toties diezgan intensīvi, ir Viešu pilskalns Turaidas apkaimē. Jo viens no diezgan nozīmīgiem dabas tēliem filmā ir vecupe. Zināju, ka daudz vecupju ir Irbei, bet man vizuāli nepatīk ne smiltis, ne priedes, tāpēc skaidrs, ka arī lībiešu krasts nederēs. Otra vieta ar vecupēm ir mana dzimtā Ogre pie Ērgļiem, bet tur vecupes ir lielas, lēzenas, bez stāvām kraujām. Izsapņoto vecupi atradu Gaujai, ap Turaidu. Nepārpurvotu, ar lielu kalnu blakus.
Kā no vecupes nonāci līdz “Upurgai”?
“Upurga” ir gan filmas nosaukums, gan vārds izdomātai upei un vietai, kurā notiek filmas darbība. Upurga ir divu vārdu salikums – no vārdiem “upe” un “urga”, kas nozīmē “upe” lībiešu valodā. Man šķita, abus šos vārdus savienojot, fonētiski uzšķiļas kaut kāda elektrība. Enerģētiski un arī suģestējoši.
Kā īsti filmā nonāca lībieši?
Ko tad ieraudzīja bīskaps Alberts, kad ieradās? Lībiešu ciemu, kur tagad ir Rīga. Visa Daugavas ietekas daļa un Vidzeme bija lībiešu zemes. Turaidas virsaitis Kaupo ir lībietis, Viešu pilskalns, kur filmējām, ir lībiešu. Šī tauta dzīvoja arī visā Salacas baseinā, jo nebija vienīgi jūras, bet arī upes cilvēki. Un tieši par upes cilvēkiem es arī fantazēju kā par filmas norises vietas vietējiem. Upes lībieši no Ziemeļvidzemes.
Filmas scenārijā biju uzradījis diezgan noslēgtu ciemu, kurā dzīvo ļoti lepni ļaudis, bet kuri drīzāk vairās no kontakta ar svešiem un nevis šādas attiecības kultivē. Biju paredzējis, ka vienu no tēliem, dabas inspektoru Ernestu Saliņu, spēlēs mans draugs un kolēģis no manas iepriekšējās filmas “Atbrīvošanas diena” – norvēģu režisors un aktieris Mortens Traviks. Meklējot sev atsauces šim tēlam, viņš nonāca līdz lībiešiem.
Man kā zibens: par viņiem tik maz atgādina, skolā gandrīz neko nemāca, ja vien aizbrauc ekskursijā uz Mazirbi, tad kaut ko uzzini. Scenāriju aizsūtīju Valtam Erenštreitam, lībiešu pētniekam: izlasi, vai tas ir par jums? Jā, un kā vēl! Mums iedeva fotogrāfiju – lībiešu skolotājs ar vijoli un aiz jostas aizbāztu cirvi. Likās tik jaudīga, ka lūdzu savai sievai māksliniecei Lāsmai Oltei uzzīmēt milzīgu kopiju, kura arī redzama filmā. Tas ir divus metrus augsts un pusotru metru plats šī skolotāja portrets.
Pēc filmēšanas Valts Erenštreits brīdināja – tu tikai nedomā to bildi kaut kur nobēdzināt, tai jāatrodas Lībiešu kultūras institūtā. Un uz turieni manas sievas zīmētā bilde arī aizdevās, kaut uz to aci mazliet meta arī Mortens. Viņam izgatavojām citu, nelielāku, bet oriģināls aizceļoja uz Lībiešu institūtu. Mortens gan prasīja, kāpēc tev, Valt, tik svarīgi iegūt to bildi? Tāpēc, ka nekādi lībiešu kultūras artefakti nekad nav parādījušies nevienā latviešu spēlfilmā.
Un no kurienes filmā ir vīrs, kas kails spēlē vijoli strautā?
Skandināvu mitoloģijā ir vijolnieks, kas ar skaistu melodiju vilina bērnus vai noklīdušus cilvēkus ūdenī, kamēr viņi noslīkst. Viņa vārds ir Nekens. Sava šī vīra jeb parādības versija ir somiem, zviedriem, norvēģiem. Man liekas, arī dāņiem. Šo tēlu es mazliet no viņiem aizņēmos. Un galu galā arī lībiešiem ir saltkurpis, būtne ar tumšu iedarbību, kas visvisādi maskējas.
Gana nomaskējusies ir arī tā dabas parādība, kas filmas varoņiem liek mainīt identitāti jeb pārvērš viņus…
Nevis pārvērš, bet “atslāņo”. Viena no dabas spējām ir likt sajust, kā civilizētība atkāpjas. Ikviens, kas iegājis mežā vai devies savvaļas ceļojumā ilgāk par divām dienām, to būs izbaudījis uz savas ādas. Savvaļā mēs nometam diezgan daudzus “kultūras kažociņus”. Diemžēl nāk klāt arvien vairāk sociālu uzvedības normatīvu, kā mums vajadzētu domāt, kā izturēties korekti, kā politkorekti… Bet vai dabā nevarētu eksistēt kaut kas šo mūsu iekšējo kontroles mehānismu totāli noārdošs?
Un grupas vadītājā, kuru spēlē Inga Tropa, pazūd desiņu reklāmas veidotāja, bet atklājas sieviete seksuālā iekārē…
Kad aktieri nāca uz provēm, viņiem devu izlasīt scenāriju. Un mani pārsteidza, cik ļoti sieviešu kārtas aktrises saprata to pirmatnējo dvēseles stāvokli, kādu piedzīvo “Upurgas” varones. Inga Tropa bija visintensīvākā šo sajūtu atklāsmē, interpretācijās.
Kino pieprasa milzīgus pārspīlējumus un atkāpes no realitātes, un tomēr, ko par šo apslēptās dziņas atbrīvojošo dabas parādību saka tavs brālis Māris Olte, profesionāls biologs?
(Iesmejas.) Īstenībā filmas pasaule ir neliels bezvienošanās un bezvārdu papildinājums arī mana brāļa dabas sajūtai. Viņš gan ir lietišķāks, es esmu mitoloģiskāks, taču tas viens otru papildina, nevis izslēdz. Starp citu, Māris nāca līdzi, kad mēs ar operatoru Valdi Celmiņu devāmies meklēt filmēšanas vietas.
Neprofesionālo aktieru vidū ir visai interesantas personības, piemēram, kādreizējo mežstrādnieku, nu kāpostu skābētāju, spēlē komponists Uģis Praulinš.
Aktiera nokļūšanu filmā ietekmē režisora fantāzijas, kā vienam vai otram varonim būtu jāizskatās. Man bija ienācis prātā amerikāņu rokgrupas “Swans” līderis Maikls Gira. Savas ļoti īpatnējās sejas dēļ viņš tikpat labi varētu būt tūkstoš gadu vecs vīrs kā perversā veidā novecojis divdesmitgadnieks. Taču, kad režisora fantāzijām jākļūst par reāliem aktieriem, parasti pieslēdzas tā dēvētais aktieru atlases režisors jeb līdzīga statusa personība.
Manā gadījumā tā bija Gunita Groša, kura arī lasīja scenāriju un kurai arī bija savas idejas. Kad parādīju viņai rokmūziķa bildi, Gunita tūlīt iesaucās: Uģis Prauliņš! Un es atcerējos, ka kopš bērnības viņš man likās tāds biedējošs, skarbiem vaibstiem. Bet, kad pirmo reizi dzīvē satiku, izrādās, maiga dvēsele, cilvēks ar sirsnīgu, jauku balsi un siltām acīm. Tāds kontrasts! Domāju, ja viņš piekritīs, noteikti filmā varētu būt kāpostu vīrs.
Līdzīgi ir ar dzejnieku un rakstnieku Andri Akmentiņu, kurš spēlē Bebru Mārtiņu, vietējo bebru nāvi jeb, kā pats saka – pēdējo dabisko bebru ienaidnieku ķēdē. Vienu vizuāli spilgtu lomu bez vārdiem nospēlē dziedātāja Tīna Šipkēvica.
Droši vien ne jau velti Uģa Prauliņa varonis skābē kāpostus. Tu būtu varējis izvēlēties jebkuru citu ēdmaņu.
Latvieši rudeni un ziemu vienmēr pārlaiduši, pateicoties sālim, dūmiem un pienskābajām baktērijām. Skābējumos dzīvo baktērijas, kas pasargā no sapūšanas vai destrukcijas jeb nāves. Un vienīgais, kas jāizdara, lai kāpostus paglābtu, – tie jāpabāž zem ūdens, lai gaiss netiek klāt. Man patīk, ka dabā eksistē veids, kā apmānīt nāvi. Starp citu, līdzīgas tradīcijas ir arī zviedriem. Viņi fermentē jeb skābē pat reņģītes. Šausminoši smirdīgs produkts, bet tik un tā neparasti garšīgs.
Vai dzīvē esi saticis tādu zivju inspektoru kā Saliņš, kas liek nomazgāt akmeni, uz kura filmas varonis Andrejs pačurājis?
Ir tādi vietējie policisti, vietējie mednieku kolektīva vadītāji, kuros apvienojas lokālpatriotisms, bravūra un zināma bīstamība.
Kas tevi pašu kino visvairāk aizrauj – stāsts vai šīs mākslas vizuālā valoda, “bilde”?
Kino stāsts ir tikai viena no filmas daļām, tāpat kā “bilde”. Man īstenībā ļoti patīk tas, ko filmā var panākt ar skaņu. Bet pats galvenais, kas mani kino saista un kas ir arī kritērijs manā filmu vērtējumā, ir tas, lai ekrānā notiktu dzīvē neiespējamais. Ja grib rādīt to, kas dzīvē var notikt, pietiktu ar dokumentālajām filmām un it sevišķi tagad modē atkal nākušo sociālo reālismu spēlfilmās. Un tas ir totāli neinteresanti.
Nu kāpēc skatīties kino to, ko var redzēt dzīvē vai izlasīt avīzē? Kino taču ir iespēja ālēties, uzbūvēt pasauli, kādas nav, izdomāt tai mazliet pārspīlētus noteikumus, kādu patiesībā nav, bet kuri varbūt kaut ko pastāsta par mūsu pasauli. Un šajā izdomātajā pasaulē ir tik interesanti ielikt varoņus un likt viņiem kaut ko darīt, rīkoties.
Vari atklāt savas topa filmas?
Ļoti patīk, kā daba parādīta Tarkovska filmā “Stalkers”. Man tuva šajā filmā ir pāraugusī vasaras ainava un viss, kas ar to panākts. Mani saista, ka filmā var savienot šķietami nesavienojamas līnijas, bet tieši tādēļ tas ir tik suģestējoši kā, piemēram, amerikāņu kinorežisora Deivida Linča 2021. gadā uzņemtajā filmā “Malholanda ceļš”, kā skaņas pasaule tajā papildina nofilmēto. Un trešā filma, ko varu skatīties bezgalīgi daudz reižu cilvēku un to savstarpējo attiecību izstarotās enerģijas dēļ, ir Stenlija Kubrika “Acis plati aizvērtas”.
Šī ir Kubrika pēdējā filma, kas mani nelaiž vaļā, kopš to redzēju. Patiesi maģisks darbs. Tajā notiek lietas, kas varētu būt reālas, bet tik un tā veids, kā pasaule uzgleznota šajā filmā, ir totāli nereāls. No latviešu filmām man ļoti patīk Aika Karapetjana “Pirmdzimtais”. Noskaties filmu un saproti gan to, kā autoram pašam klājas, gan ieraugi drosmi runāt neparastā rakursā par vīriešu un sieviešu attiecībām. Un daudzas reizes varu skatīties “Kriminālās ekselences fondu”, jo tur ir stilizācija un vitalitāte.
Tās ir divas lietas, kuru man tik ļoti pietrūkst vietējā kino, kur turpretim joprojām ir tā drausmīgā aizraušanās ar mūsu tautas cēlo pagātni un tajā piedzīvotajām ciešanām. Godīgi sakot, nevaru to vairs izturēt. Un, paldies Dievam, ka šajās domās neesmu viens. Aizbraucām ar “Upurgu” uz festivālu Somijā (festivālos pasaulē “Upurga” ceļo jau apmēram gadu. – V. K.), un pirmais jautājums bija – kā es tagad jūtoties, nodevis Baltijas kino tradīciju būt viegli depresīvam un par vēsturi vēstošam…
Latvijā tiešām ir maz filmu par mūsdienām, un arī es “Upurgu” nebūtu dabūjis gatavu, ja neeksistētu Valsts kultūrkapitāla fonda mazbudžeta filmu programma, kura vienīgā atļaujas būt mazliet eksperimentālāka un drosmīgāka atbalstāmo tēmu izvēlēs. Jo lielie dārgo filmu konkursi ļoti bieži atduras pret pagātnes notikumu pārstāstu kino ekrānā.
Bet turpinot par “Upurgu”, vēlos skatītājiem atgādināt, ka līdzīgi kā par jebkuru kultūras vai mākslas darbu viņi drīkst izdarīt paši savus secinājumus. Tas, ko tu, skatītāj, jūti pēc filmas noskatīšanās, ir mūsu darba gala pietura. Tāpēc eksistē filmas, kas necenšas visu izstāstīt līdz galam, kas atstāj telpu, ko pašam skatītājam piepildīt. Vēlos mudināt tam ļauties. Un, tā kā filmās mēs cilvēkus rādām lielākus nekā dzīvē, proti – mēs taisām filmas lielajam ekrānam, tās arī top ar lielu fizioloģiski iedarbīgu skaņu.
Ja upe krāc, tad tā, ka skatītājam kaut kas novibrē pie aizkuņģa dziedzera. Ja kas intensīvs notiek ekrānā, tā enerģija gāžas pāri paurim. Kad man jautā, kur vajag sēdēt kinoteātrī, es reizēm tā ironiski jokoju – tā, lai rokā izstiepts telefona ekrāns būtu kaut nedaudz mazāks par kino ekrānu. Vienalga, cik collās izstiepjas mūsu māju televizori, ar attēla emocionālo jaudu tie varbūt pat varētu tikt galā, bet ar skaņu – nekad mūžā. Un mūsu filmā skaņa ir ļoti jaudīga, tāpēc “Upurgu” vajag skatīties “kinčikā”.
Vizītkarte
Uģis Olte
Latviešu kinorežisors un montāžas režisors.
2000. g. sācis strādāt Vides filmu studijā.
Veidojis vairākus TV raidījumus, strādājis pie tādām filmām un īsfilmām kā “Atbrīvošanas diena”, “Dubultie svešinieki”, “King of the wild things”, “Kas tu esi savvaļā?” un “”Sarkanais pleķis” ir no svara” un citām.
Sieva māksliniece Lāsma Olte.
Ģimenē aug trīs bērni.
