Arī saistības ar stundām ilgu atrašanos zem ūdens lielas slodzes apstākļos? 125
“Es neredzu iespēju atrast cēloņsakarību, lai kā arī gribētu. Kaut arī ūdenslīdējiem ir speciālas medicīnas pārbaudes, šo patoloģiju neatklāja. Tā arī netraucēja dienēt,” atbild majors.
Tāda atbilde man liekas nedaudz dīvaina, bet R. Graube mani steidz mierināt: “Ja tur būtu cēloņsakarība, es prasītu, lai tai pievērš uzmanību.”
Kad mazliet provokatīvi iestarpinu, ka varbūt, ņemot vērā Timofejeva ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā, varētu viņam panākt pretim, komandieris ir principiāls: “Es nedrīkstu iejaukties, nevaru uzspiest savu viedokli neatkarīgai komisijai! Nevar būt nekādi izņēmumi. Visi karavīri ir vienādi. Mēs pēdējos gados visas traumas, ko karavīri guvuši dienesta pienākumu pildīšanas laikā, ar speciālo komisiju skrupulozi dokumentējam. Lai vēlāk nevienam nebūtu problēmu, praktiski tas tiek darīts karavīru labā, lai atvaļinoties, viņiem būtu kompensācijas.”
Kad ģenerālis vienlīdzīgāks par instruktoru
R. Graubes teikto par karavīru vienlīdzību varu saprast. Arī viņam joprojām spilgtā atmiņā ir 2009. gads. Toreiz “Latvijas Avīze” bija pirmā, kas cēla traci. Pie manis vērsās instruktors, kas sāpošo ceļgalu dēļ bija neveiksmīgi mēģinājis tikt pie invaliditātes un vienreizējas kompensācijas, kas toreiz par II grupu paredzēja 34 080 latu, III – 24 510 latu. Viņa arguments bija: ja ģenerālis Vectirāns, kurš poligonā nav rāpojis, misijās Irākā vai Afganistānā nav bijis, strādājis tikai kabinetos un iedzīvojies iekšķīgās kaitēs, var dabūt invaliditātes kompensāciju, tad kāpēc to nevar instruktors, kas sabeidzis kājas poligonā? Izrādījās, ka nevar. Bet kabineta un pasākumu ģenerālis varēja.
Bet kur tad taisnīgums? Ja tiek, tad lai visiem karavīriem, kas sabeiguši dienestā veselību! Ar zināmām pūlēm un spītējot draudiem (Vectirāns draudēja ar tiesas darbiem, ka izpaužu datus par viņa invaliditāti), no Aizsardzības ministrijas izdevās dabūt datus, ka ekonomiskās krīzes laikā, 2009. gada pirmajā pusē, 21 atvaļinātais karavīrs kā invalīds kopumā bija saņēmis 491 121 latu jeb 23 386 latus vidēji katrs. Konkrētus uzvārdus (izņemot Vectirāna) neizdevās noskaidrot, jo ierēdņi atsaucās uz datu sensitivitāti, taču neoficiāli avoti man skaidri un gaiši pateica: lielākā daļa no invalīdiem ir vecākie virsnieki, kuriem ar dienestu reālos lauka apstākļos pēdējā laikā nav bijis sakara vai vispār nav bijis, kuri strādājuši štābos vai citādos papīra darbos, starp viņiem nebija neviena, kas bijis misijās Irākā vai Afganistānā…
Par šādu izšķērdību toreiz sacēla traci valdība, gan liekot samazināt kompensācijas apjomus par invaliditāti, gan nosakot, ka tiesības uz invaliditātes kompensāciju ir tikai tajos gadījumos, kad invaliditāte iegūta, pildot militāru dienestu, nevis ķerstot meitenes virsnieku ballē vai tusējot pēc svinīgiem ceremoniāliem pasākumiem…
Atgriežoties pie Timofejeva, jautājums tomēr paliek. Varbūt iebraukts otrā grāvī? Komandleitnants tuvākajā laikā vērsīsies Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā, kas Latvijā piešķir invaliditāti. Ja viņš dabūs ne tikai invaliditāti, bet arī ārstu norādes par tās iegūšanas cēloņskarībām, Timofejevs atkal varēs vērsties pie armijas un Aizsardzības ministrijas struktūrām.
