Upura tēlu nekultivēs. Saruna ar vēsturniekiem Uldi Neiburgu un Dāvi Pumpuriņu 8
Publiskās vēstures nodaļa ir pati jaunākā no Okupācijas muzeja struktūrvienībām, pat ne gadu veca. Muzeja interneta vietnē sacīts: “Publiskā vēsture ir Okupācijas muzeja centieni Latvijas un citu valstu publikai uzskatāmi, saprotami un daudzpusīgi skaidrot vēsturnieku pētījumus un atziņas par Latvijas okupācijas laiku (1940 – 1991), tā priekšvēsturi un sekām.” Šobrīd sagatavots arī jaunās Okupācijas muzeja interneta vietnes saturs. Plāni ir nopietni, pat ambiciozi. Publiskās vēstures nodaļā iekļaujas vairākas muzeja nozares un programmas – pētniecības programma, piemiņas vietu programma un publikāciju programma. Pagaidām šajā muzeja nodaļā ir divi enerģijas pilni dalībnieki – nodaļas vadītājs ULDIS NEIBURGS un pētnieks DĀVIS PUMPURIŅŠ. Notiek sadarbība arī ar citām institūcijām, un ir cerība, ka nākotnē Publiskās vēstures nodaļas pētnieku loks paplašināsies.
– Muzejam droši vien bija kādi mērķi, dibinot Publiskās vēstures nodaļu, jo pētniecības, piemiņas vietu un publikāciju programmas Okupācijas muzejā taču pastāvēja arī agrāk.
U. Neiburgs: – Kā zināms, mūsu muzejs pastāv, strādā un attīstās par spīti visām negācijām un bremzēm, ar kurām muzeja darbiniekiem diemžēl arī jācīnās, nevis tikai radoši jāstrādā, ko mēs darītu vislabprātāk. Muzejs jau nav tikai vieta, kur atnākt apskatīties eksponātus un dažkārt uz konferencēm sapulcēt akadēmiskos vēsturniekus. Mūsu izpratnē muzejs ir vieta, kur cilvēkam par vēsturi tiek stāstīts viņam saprotamā, interaktīvā veidā. Ja runājam par publisko vēsturi, tad tā ir joma, kas Latvijā vēl nav attīstīta. Tāpēc jaunās nodaļas pamatuzdevums būtu dažādām mērķauditorijām tām saprotamā veidā stāstīt par vēsturi, balstoties akadēmiskajos pētījumos.
– Bet par nepieciešamību izstāstīt akadēmiskus vēstures stāstus visiem saprotamā veidā jau tiek runāts vismaz kādus 20 gadus…
– Tomēr jautājums, vai līdz šim tam ir bijusi sistemātiska pieeja un kā dažādām institūcijām ar to veicies. Arī OM Publiskās vēstures nodaļa ir jauna, tāpēc to, kā mums veiksies, vairāk varēs redzēt nākotnē.
– Publiskā vēsture un populārā vēsture ir apmēram viens un tas pats?
D. Pumpuriņš: – Tur ir zināmas līdzības un mērķi. Atšķirība ir niansēs. Publiskā vēsture tomēr stingri stāv uz akadēmiskās vēstures pamata.
U. Neiburgs: – “Populārs” var būt arī kaut kas ne pārāk kvalitatīvs, kaut kas pārāk vienkāršots. Bet no tā mēs gribētu izvairīties. Populāru publikāciju jau ir pilns, sākot no “Vikipēdijas” un beidzot ar interneta portālu vai citu rakstiem, taču tas bieži vien ir faktu savārstījums bez lietas būtības izklāsta. Mums svarīgi pasniegt vēstures notikumus pēc būtības, svarīguma, lai būtu argumentācija, nevis tikai “patīk – nepatīk”, “labie – sliktie”.
Mēs nekādā gadījumā nenoliedzam akadēmiskās vēstures nepieciešamību, mēs taču paši ar to nodarbojamies, jo Dāvis Pumpuriņš ir vēstures doktorants, bet es – vēstures doktors. Taču par akadēmisku pētījumu radīšanu ne mazāk svarīgi ir citiem, arī neakadēmiski izglītotiem cilvēkiem, saprotamā veidā izstāstīt šīs svarīgākās lietas. Jo tās var būt saistītas gan ar valsts, gan nācijas veidošanos, identitāti, iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām aktualitātēm.
– Jūs strādājat Okupācijas muzejā, tātad arī jautājumu loks, ko pošaties skaidrot, ir laika ziņā diezgan konkrēts.
– Pamatā tā ir Latvijas okupācijas vēsture. Taču bieži vien ar to saprot tikai kaut kāda “upura tēla” kultivēšanu. Mēs tā absolūti neuzskatām. Jaunajā muzeja ekspozīcijā, kas, kā mēs ceram, pēc pāris gadiem tiks iekārtota Nākotnes namā, būs runa arī par to, ko okupācijas dēļ zaudējām, kādas bija sekas un kā mēs spējām izturēt, spējām palikt iekšēji brīvi un beigās atgūt savu valstisko neatkarību. Tas ir ne mazāk svarīgi par upuru ciešanām.
Mums ir arī citi projekti. Piemēram, uz sabiedrības integrāciju vērsts projekts “Latvijas valsts pamati, vēsture un mūsdienas”, kurā strādājam kopā ar vēsturnieku Kasparu Zelli un kinorežisoru Askoldu Saulīti. Plānojam līdz gada nogalei pabeigt piecu mācību līdzekļu un piecu īsfilmu ciklu, kas vēstīs par latviešu nācijas pastāvēšanai svarīgiem jautājumiem, sākot no 19. gadsimta vidus. Jāsaprot arī, kas bija pirms okupācijas – kā veidojās Latvijas valsts.
D. Pumpuriņš: – Kad runājam par publisko vēsturi, domājam arī par auditoriju. Protams, profesionāli vēsturnieki orientējas attiecīgajā literatūrā un avotos, bet, ja cilvēkiem, kas ar to diendienā nenodarbojas, piemēram, pēkšņi gribas atrast kādu konkrētu, sistematizētu informāciju par konkrēto vēsturisko datumu, tad mēs viņiem vēlamies tādu iespēju dot. Tāpēc šobrīd strādājam pie Okupācijas muzeja interneta vietnes izveides, kas, mūsuprāt, varētu būt tā platforma, kur atrast uz akadēmiskiem pamatiem balstītu, taču viegli saprotamu informāciju.
U. Neiburgs: – Tur būs svarīgākais, piemēram, par 1940. gadu; kāpēc tā bija okupācija, kas ir aneksija. Un līdzās būtu arī jaunākie pētījumi, juridiskie dokumenti un deklarācijas, kultūras produkti – filmas, muzeju videoliecības, saites uz citiem resursiem.
Tāpat kā Otrā pasaules kara vēstures problemātika. Arī 60. – 80. gadu padomju okupācijas laiks kļūs aizvien pieprasītāks, un muzejs tur var dot savu ieguldījumu. Starp citu, zināms kuriozs, ka ļoti labajā, atjaunotajā Nacionālajā mākslas muzejā ir ekspozīcija, kas stāsta par pirmskara periodu un tūlīt pēc tam pēckara periodu. Sadaļas “Latvijas māksla 1940 – 1945” vispār nav, lai arī tā, piemēram, vācu okupācijas laikā bija spēcīga un kolēģis Jānis Kalnačs par to uzrakstījis veselu disertāciju un grāmatu izdevis!
– Kāpēc jūs nevarētu rakstīt tai pašai “Vikipēdijai” un jau esošajām vietnēm?
– Bet cik šīs vietnes ir kvalitatīvas un pieejamas? Esmu jau arī citur teicis, ka salīdzinu to ar šaha lauciņa 64 kvadrātiņiem. Latvijas vēsturē mums šāda “spēles lauka” nav. Ir kampaņveida aktivitātes pirms konkrētiem vēsturiskiem datumiem, kad visi sarosās un zvana vēsturniekiem, prasot skaidrojumus. Mums joprojām nav tādas vietas, kur būtu sistemātiski apkopota precīza informācija, lai nav jāmeklē desmit vietās. Mums ir daudz ar vēstures pētniecību saistītu institūciju, kas strādā pie eksistenciāliem jautājumiem, kā labāk izstāstīt ar Latvijas valsti saistītus vēstures faktus. Un tās visas veic dažādas aktivitātes. Taču nav šī pārredzamā, konceptuāli izstrādātā “spēles laukuma”, nav sapratnes, cik tas viss ir efektīvi.
Vēlamies galvenokārt norādīt uz problēmu: ka nav nopietnu ekspertu diskusijās iezīmēta lauka. Kā notika ar 16. martu – vienā gadā Saeima pasludina to par oficiālu piemiņas dienu, bet otrajā jau atceļ!
Pēdējos gados gan izjūtam no valsts institūcijām vēlmi saprast, kā labāk uzrunāt cilvēkus par vēstures lietām, lai modinātu viņos piederības sajūtu nācijai un valstij. Citādi notiek tikai tāda taustīšanās.
D. Pumpuriņš: – Īpaši tagad, Latvijas simtgadei tuvojoties, tiek no jauna atskārsts, ka vēsturei tomēr ir kāda nozīme. Un vēl nākusi saprašana, ka demokrātiskā valstī katram cilvēkam ir iespēja atšķirīgi pieiet šai vēsturei, ka nav vairs vienas “pareizās”. Tas ir izaicinājums valstij, un valsts ir meklējumos, kā rīkoties, ja jau vēsturei ir nozīme sabiedrībā un ja atšķirīgiem redzējumiem ir tiesības pastāvēt.
– Starp citu, ko sakāt par Rīgas mēra Nila Ušakova izlēcieniem ar dažādiem “interesantiem” izteikumiem un karikatūrām par vēstures tēmām?
– Tas ir jautājums, cik lielā mērā tas ir zināšanu trūkums, mentalitāte, neizpratne vai arī apzināta – nezinu, kādu vārdu lai lieto, – kaitināšana, kacināšana? Dažbrīd tā šķiet.
– Bet Ušakova kunga “vēsturiskā” zemteksta karikatūras, lai kādas arī būtu, guva diezgan lielu ievērību. Turklāt kā viņa piekritēju, tā pretinieku. Varbūt arī Okupācijas muzejam vēstures popularizēšanā jāķeras pie karikatūrām?
– Es tieši rakstu doktora disertāciju par starpkaru demokrātiskās Latvijas politiskajām karikatūrām… Tomēr jautājums – vai mums būtu jāķeras pie tādām metodēm? Vai mums būtu jāpieņem viņa spēles noteikumi?
U. Neiburgs: – Tik zemu nenolaidīsimies, lai ķīvētos ar dažādas kvalitātes politiķiem. Tas ir tāpat kā ar arhitektu strīdu par Nākotnes namu, kas dominē publiskajā telpā, kaut arī tā vietā daudz vairāk būtu jārunā par Okupācijas muzeja nozīmi un saturu. Mūsu uzdevums ir vairot zināšanas par padomju okupāciju periodu. Tad varēsim arī vieglāk izvērtēt, cik adekvāti ir politiķu un citu sabiedrībā pazīstamu personu izteikumi par šo laiku.
D. Pumpuriņš: – Jā, karikatūra ir ļoti uzrunājošs žanrs, kas īsā veidā ļauj pateikt domu. Manuprāt, tas, ko Ušakovs ar karikatūrām mēģina darīt, ir testēt sabiedrības toleranci pret vēstures jautājumu staipīšanu – cik tālu var iet.
– Kādas ir jūsu pārdomas par Nākotnes nama projekta attīstību?
U. Neiburgs: – Saeima otrajā lasījumā apstiprināja izmaiņas Latvijas Okupācijas muzeja likumā, paredzot tam piešķirt nacionālo interešu objekta statusu. Ceram, ka tagad, pēc brīvlaika, Saeimai septembrī būs trešais, noslēdzošais balsojums, kas beidzot noņems visus birokrātiskos šķēršļus, un Nākotnes nama projekts vairs nebūs jāizlaiž caur Rīgas būvvaldi, bet to kontrolēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Būvniecības valsts kontroles birojs. Protams, ja mums tagad būtu Nākotnes nams un jauna ekspozīcija, mēs varētu strādāt daudz efektīvāk un mērķtiecīgāk. Par spīti visam, mēs meklējam jaunus risinājumus. Savā pagaidu mājvietā Raiņa bulvārī 7 tuvākos mēnešos pagraba daļā atvērsim ekspozīcijas papildu telpas. Tur būs ne tik daudz tas klasiskais, hronoloģiskais stāsts par okupācijām, kas augšstāvos, bet drīzāk tāda pieskaršanās tam laikam. Piemēram, padomju un nacistu režīmu un to noziegumu līdzības. Viens piemērs, tādos pašos lopu vagonos, kādos veda uz Sibīriju, uz koncentrācijas nometnēm Vācijā veda arī Salaspils nometnes ieslodzītos vai arestētos kureliešus. Ļausim apmeklētājiem iejusties dažādās – okupācijas varas pārstāvju un upuru – izjūtās un mentalitātēs. Pagraba telpās arī turpmāk plānojam rīkot dažādus interaktīvus pasākumus, diskusijas, kas nebūs tikai klasiskā vēstures stāstīšana.
