Viesturs Rudzītis: Upura sievišķā daba 10
Vairāku Holivudas aktrišu atzīšanās, ka kļuvušas par producenta Hārvija Vainstīna seksuālās vardarbības upuriem, mudinājusi uz atklātību arī Latvijas sievietes. Psihoterapeits Viesturs Rudzītis apgalvo, ka ne mazāk līdzīgu cietēju gadoties arī vīriešu vidū, tikai mūsu sabiedrībā par varas darbu netiek uzskatītas situācijas, kad dāma noskata kungu un dabū viņu gultā.
Vīriešu puse – joprojām tumsā
Par Holivudas aktrisēm man jādomā – nu kāpēc tad tagad, kad pagājis tik ilgs laiks? Diez vai tās ir rūpes par sievietēm, visticamāk, tur slēpjas kādas biznesa intereses, kad bija jāatrod šāda veida sitiens, pret kuru diezgan grūti aizsargāties. Vēl viens jautājums – vai tās sievietes, kas tagad sūdzas, ir bijušas tik neaizsargātas? Vai stāsts par nabaga bārenītēm, kurām šī bija vienīgā iespēja dzīvē dabūt darbu un, ja viņas to nedabūs, tad jāiet lēkt upē. Faktiski daudzas kļuvušas par miljonārēm. Šeit nevar nerunāt par sava veida līgumu…
Prožektoru gaismas un mūsu uzmanība pievērsta seksuālajai vardarbībai, kurā upuris ir sieviete, bet tā puse, kurā cieš vīrietis, joprojām grimst tumsā. Taču vardarbība starp abiem dzimumiem notiek līdzvērtīgi – cik to veic vīrieši, tikpat – arī sievietes. Fiziskajā vardarbībā vairāk specializējas kungi, emocionālajā – dāmas, seksuālā – uz pusēm.
Kāds mans paziņa 15 gadu vecumā sāka dzīvot kopā ar 27 gadus vecu sievieti. Pie mums šo situāciju nav ierasts uztvert kā sievietes vardarbību pret bērnu, tāpat kā to, ka viņa noskata vīrieti un dabū to gultā. Kad vīriešiem uzpūš seksuālo miglu, sevišķi vēl, ja viņi ir alkohola ietekmē, ap 90% pazaudē rīcībspēju. Viņiem tiešām liekas, ka šo sievieti grib, paši to izvēlējušies, bet nākamais rīts parāda patieso situāciju. Tā daudzi piedzīvo izmantotības sajūtu, tomēr temats paliek ārpus publiskās refleksijas, kurā būtu jātraktē, ka viņus seksuāli izmantoja. Tas nekad netiek darīts. Šādi vīrieši ir manu pacientu vidū. Viņi sūdzas par attiecību problēmām, ka nevarot atrast sievu vai draudzeni, taču patiesībā – arī ir seksuālas vardarbības upuri. Bieži vien pārciestā seksuālā un papildu emocionālā vardarbība no sievietēm ir iemesls, kādēļ vīrietis atbild ar fizisku vardarbību.
Būt par upuri ir izdevīgi?
Mūsu kultūrā nav pieņemts uzskatīt, ka seksuālajā ziņā sieviete ir aktīva. Piemēram, islāmā sievietēm jāaizsedzas, citādi viņas var uzskatīt par aktīvām un uzbrūkošām. Tas nav bez pamata. No dabas sieviete top pievilcīga trīs dienas mēnesī, un viņai tajā laikā vajadzētu vīrieti pievilkt, bet pārējā – “atgrūst”. Taču skaidri redzam, ka mūsu sievietes simulē ovulāciju, ar savu izskatu “pievelkot” katru dienu. Kad dodies sabiedrībā, apsver, kāda tavām seksuālajām izpausmēm būs ietekme uz citiem cilvēkiem, arī situācijās, kad nav īstas aizsardzības. Pasaulē daudzās zemēs neprecētas sievietes nedrīkst iziet uz ielas bez tēva, brāļa vai kāda cita pavadoņa. Lai gan pie mums vairumā gadījumu nav riska doties vienai sabiedrībā, sieviete tomēr jūtas diezgan neomulīgi, ja bez pavadoņa kaut vai jāiet uz teātri. Reflekss palicis – esi viena, būsi neaizsargāta. Par to jāpadomā arī no pašas atbildības viedokļa – tāda ir daba un vardarbības vēsture.
Ja runājam par ģimeni, tā izsenis bijusi sieviešu valdīšanas telpa. Direktore ir māte – un tā tam jābūt, bet tēvam pa tumsu jāiet darbā un pa tumsu jānāk mājās. Ja, nedod Dievs, viņš pazaudē darbu vai gadās citas problēmas, sieva pret viņu sāk izturēties kā pret mazu puiku, ierindojot bērnu skaitā. Dod rīkojumus un pieprasa, lai tie tiktu izpildīti, dažkārt pat nejautājot – kā tev liekas? Tas nav nekas nepareizs – ar bērniem tā jādara. Bieži vien ģimenes telpa kļūst fiziski par mazu un dzimumu sadursme nāk neizbēgami. Ja sastopamies ar “zāģēšanu” – tā ir ļoti spilgti izteikta emocionālā vardarbība.
Brīdī, kad sieviete paziņo – mani sit, izvaro –, ieslēdzas upura lomas vara, kas izveidojusies evolūcijas ceļā, un mēs automātiski nostājamies viņas pusē. Upuris var pateikt, kurš labais vai sliktais, un visi sliktie mēģinās kļūt par labajiem, taisnojoties un pierādot vai piekukuļojot u. c.
Daudzos gadījumos sievietēm vajadzība pēc varas ir subjektīvi motivēta, jo viņa jūtas nevarīga, tāpēc pati uzņemas upura lomu. Tā ir spontāna pašārstēšanās, taču parasti nav efektīva.
Kārlis Markss atklāja svarīgu lietu – upurim būt ir izdevīgi. Pasludini strādniekus par upuriem, izraisīsi sacelšanos pret kapitālistiem, pasludini sievietes par upuri – izsauksi feminisma vilni un satricinājumus. Upuri var būt melnādainie, geji, arī dzīvnieki utt. Ko tikai šodien nepadara par upuriem! Visgrūtāk par tādu pasludināt baltādaino vīrieti, kristieti.
