Upelnieki – stenda šāvēji un mednieki 0
Iecavnieka Ērika Upelnieka dzimta jau vairākās paaudzēs ar lepnumu tiek daudzināta stenda šāvēju aprindās. Arī viņa dēli Mairis, Jānis un Dainis guvuši lieliskus panākums. Dainis stenda šaušanā pārstāvēja Latviju 2016. gada olimpiskajās spēlēs. Tomēr pāri visam Upelnieki ir arī mednieku dzimta, kas paaudzēs kopj medību tradīcijas. Ēriks Upelnieks ir pārliecināts – jo agrāk jaunietim iemāca drošu apiešanos ar ieroci un medību prasmes, jo labāk.
Agrāk seifu nebija
“Man ir desmit gadu vecāks brālis – dzimis 1937. gadā. Kad viņam bija 16 gadu, viņš jau varēja medīt oficiāli. Tikai vēlāk noteica 18 gadu robežu. Tajos laikos nevajadzēja ieroci glabāt seifu seifos – tas karājās uz nagliņas pie sienas, bet patronas turpat blakus patronjostā. Un neviens zeperis ar plinti apkārt neskraidīja – tēvs to bija aizliedzis. Tagad katrs baidās no savas ēnas un tāpēc plinte jāglabā seifā. Sešpadsmit gados jaunietis jau vairs nav nekāds dumiķis. Kāpēc Zemessardzē jauniešiem vēl jaunākā vecumā ļauj šaut ar automātiskajiem ieročiem? Cik aprobežotai domāšanai jābūt, lai spētu izfantazēt, ka jaunieši tagad staigās pa ielām ar ieročiem un baidīs vecas tantiņas! Vēl kāda nianse – bērniem jau agri jāiemāca atbildēt par savu rīcību un klausīt vecākiem, nevis noslīkt virtuālajā pasaulē, kur neviens viņu nekontrolē. Ja jaunietis ir sakarīgs, viņu no sirds interesē medības, viņš ir ieguvis mednieka apliecību, kāpēc liegt iespēju gūt medījumu pašam? Citviet pasaulē viņš var iet kopā ar tēvu un mācās lietas, ko tikai dzīves skolā un medībās var apgūt,” pārliecināts Ēriks Upelnieks.
Personīgā pieredze
“Es pats tēvam gāju līdzi medībās kā dzinējs no astoņu gadu vecuma un arī izšaut varēju. Arī mani dēli man nāk līdzi medībās kopš agras bērnības. Prasme šaut rodas, tikai šaujot! Mani dēli šķīvīšus sāka šaut ļoti agrā vecumā. Piemēram, Jānis šautuvē šauj no deviņu gadu vecuma. Plinte bija garāka par viņu, kad viņš Saldū sacensībās “izpogāja” večus tā, ka viņiem visiem mutes bija vaļā un lieli brīnumi. Bija vīri, kuri teica, ka sabojāšot bērnus, taču viss kārtībā – dēli izauguši un kļuvuši par lieliskiem šāvējiem, lieliskiem cilvēkiem un, protams, medniekiem.
Man nav pieņemams, ka medniekiem vienlaikus ar prasmi medīt tiek liegts jaunajai paaudzei ieaudzināt cieņu pret likumiem. Bērni skatās uz saviem vecākiem, vēro, bet pēc tam atdarina. Nav labi kavēties ar apmācību, nav arī labi rādīt, ka “pa kluso” drīkst, ja tomēr nav atļauts.
Vēl kāda nianse – kāpēc jaunietis, kurš šautuvē šķīvīšos “izklapē” visus pieaugušos, nav tiesīgs šaut medībās? Jauniešu, kuri trenējas, prasmes bieži vien ir labākas nekā medniekiem ar stāžu. Arī prasmē droši rīkoties ar ieroci un neapdraudēt citus.
Man nav saprotams, kāpēc diskusijā par to, ļaut vai neļaut sešpadsmit gadus sasniegušam jaunietim ņemt rokās bisi, kad viņam aiz muguras stāv pieaugušais, tiek piesaukti atgadījumi, kad, lūk, kaut kur ārzemēs jaunietis šāvis uz saviem vienaudžiem vai pieaugušajiem. Tas tracina un liecina par pilnīgu situācijas neizpratni un pastāvošās kārtības nezināšanu! Pirmkārt, mēs dzīvojam Latvijā un mums nav jārušinās pa citu dubļiem! Jāvērtē situācija šeit un tagad. Ieroču lietošanas reglamentējošās prasības pie mums ir ļoti stingras, un nemaz nevar būt situācija, kad jaunietis ņem ieroci un vērš, kur acis rāda. Tāpat no kopējā medību skaita niecīgs ir to gadījumu skaits, kad, lietojot ieročus, kāds gūst savainojumus.
Diemžēl lielai daļai to, kuriem ir tiesības lemt, par medībām nav nekādas sapratnes! Skumji, vismaz painteresēties par tēmu vajadzētu, pirms no augstas tribīnes klāsta aplamības.”
