Ilze Kuzmina: Pēdējie notikumi ap augstskolu pārvaldības reformu atgādina spēli “mīl/nemīl” ar puķes ziedlapiņām 1
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējie notikumi ap augstskolu pārvaldības reformu atgādina spēli “mīl/nemīl” ar puķes ziedlapiņām. Kas notiks tālāk, prognozēt ir grūti, tāpēc atliek tikai skaitīt ziedlapiņas “universitātēm prasīs 4000 studentus” vai “neprasīs 4000 studentus”.
Kā zināms, Latvijas reģionālajām universitātēm – visvairāk Daugavpilī un Liepājā esošajām – draud statusa zaudēšana, ja tās nesasniegs 4000 studentu skaitu.
Vispirms par šīs prasības hronoloģiju. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), gatavojot augstākās izglītības reformu, piedāvāja noteikt, ka zinātnes universitātēs jābūt vismaz 4000 studentiem.
Augstskolas protestēja: reģionos šādu studentu skaitu mūsdienu demogrāfiskajā situācijā sasniegt nav reāli. Taču, kad pašas ministrijas sagatavotais likumprojekts par izmaiņām Augstskolu likumā nonāca valdībā un pēc tam arī Saeimā, studentu skaita prasība jau bija kļuvusi gluži formāla: tika noteikts, ka 4000 studējošo var arī nebūt, ja vien augstskola iekļauta zinātnisko institūciju reģistrā un zinātniskās darbības starptautiskajā novērtējumā ieguvusi vismaz 3,5 no iespējamiem pieciem punktiem.
Šo prasību universitātēm, visticamāk, izdotos izpildīt: grūti iedomāties universitāti, kura nav zinātniska institūcija. Turklāt ar starptautiskajiem vērtējumiem Latvijā līdz šim bijis tā: kaut augstākās izglītības un zinātnes kvalitāte tiek kritizēta, starptautiski izvērtējumi parāda, ka tik traki nemaz nav.
Vai vaina vērtēšanas kritērijos vai pārāk pielaidīgos ekspertos vai arī paši pret sevi esam pārāk kritiski, par to var diskutēt, tomēr diezgan ticams, ka katra nopietna augstskola zinātni ir attīstījusi tā, lai piecu ballu sistēmā to novērtētu vismaz uz trīs ar plusu.
Taču Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija bija kļuvusi mazāk pielaidīga par IZM un atkal noteica prasību pēc 4000 studentiem kā obligātu, ko atbalstīja Saeimas vairākums.
Tikmēr vietnē “manabalss.lv” savākti vairāk nekā 11 000 parakstu par studentu skaita rādītāja atcelšanu, un Saeimā atkal atsākušās diskusijas par to, vai universitātēm var prasīt tik lielu studentu skaitu.
Šāda politisko viedokļu maiņa faktiski liecina par to, ka nav pietiekami spēcīgu argumentu, kas pamatotu, kāpēc universitātē, lai tā strādātu veiksmīgi, jābūt ne mazāk kā 4000 studentiem.
Protams, pasaules topa augstskolās studentu ir daudz vairāk, taču arī finansējums ir lielāks un, visticamāk, visa darba organizācija ir pilnīgi cita. Turklāt, kā zināms, tajās iestāties ir daudz grūtāk nekā pašmāju universitātēs, līdz ar to skaidrs, ka studentu kvalitāte tur pavisam cita.
Un arī studiju un mācībspēku kvalitāte ir cita: spējīgi studenti tiecas pie pasniedzējiem, kas ir savas jomas “guru”, viņi nebaidās izvirzīt sev un arī mācībspēkiem augstas prasības, savukārt pasniedzējus izaugsmei nenoliedzami motivē ieinteresēti un talantīgi studenti.
Studentu/mācībspēku skaitliskā proporcija gan daudz ko pasaka par universitātes darba efektivitāti, taču tiešā veidā kvalitāti neietekmē, kaut, protams, ir studiju kursi, kam no svara ir arī pēc iespējas individualizētāka pieeja.
Domājams, to saprot arī politikas veidotāji un skaitlis 4000 ir izvirzīts ar vienu mērķi: samazināt universitāšu un/vai augstskolu skaitu.
Piespiest reģionālās universitātes ne tikai izveidot diezgan formālu konsorciju, bet reāli apvienoties vai piespiest Daugavpils Universitāti apvienoties ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju.
Savukārt Liepājas Universitāti pat apvienošanās ar Ventspils Augstskolu neglābtu no universitātes statusa zaudēšanas: studentu tāpat būtu par maz.
Jā, augstskolu Latvijā pret iedzīvotāju skaitu ir daudz vairāk nekā citur Eiropā, taču te ir arī vairāk augstāko izglītību ieguvušo nekā citviet kontinentā.
Iegūtā augstākās izglītības kvalitāte gan būtu jāceļ, taču, lai tas notiktu, universitātēm un arī augstskolām jāizvirza stingri kvalitātes, nevis kvantitātes kritēriji.
Ja paliks spēkā prasība pēc 4000 studentiem un reģionālās universitātes to nespēs izpildīt, tās diez vai likvidēsies, tikai zaudēs universitātes statusu.
Tas nozīmēs, ka arī kvalitātes kritēriji no valsts puses tām tiks izvirzīti zemāki, piemēram, citām augstskolām vajag mazāk mācībspēku ar doktora grādu nekā universitātēm.
Var paredzēt, ka ar laiku šajās augstskolās studiju kvalitāte kritīsies un reģionos studējošie tiks sliktāk apmācīti.
Sanāktu, ka augstākās izglītības reformas mērķis: uzlabot augstskolu pārvaldību, lai celtu augstākās izglītības kvalitāti, netiks izpildīts.
Turklāt, lai reforma izdotos, politikas veidotājiem pašiem sev jānoformulē, ko vēlas panākt, un jāapdomā, vai izvēlētie līdzekļi tiešām vedīs uz mērķi.
