Universālais šāvējs – mednieks 0
Medniekam pēc būtības ir jābūt universālam šāvējam, un runa ir nevis par dzīvnieku medīšanu ar šaujamieroci, bet tieši par treniņiem un spēju šaut dažādas šaušanas disciplīnas. Šis stāsts nav par sportiskiem rezultātiem, bet par vispārēju šaušanas māku attīstību.
Lai apgūtu šaušanas pamatus, nav vajadzīgs nedz dārgākais, nedz arī modernākais no ieročiem. Galvenais, lai ierocis derētu šāvējam, jo šaut ar ieroci, kas neder, ir tas pats, kas skriet ar kurpēm, kas ir par lielu vai par mazu.
Viens no būtiskākajiem jautājumiem – ar ko tieši sākt, lai apgūtu šaušanas prasmes. Daudzi gan iebildīs, bet pieredzējuši šāvēji iesaka sākt tieši ar šķīvīšu šaušanu, kas ļauj ielikt kārtīgus pamatus arī citām šaušanas disciplīnām. Par labu tam ir vairāki argumenti.
Pirmkārt, apgūstot šķīvīšu šaušanu, iemācās noturēt gan uzmanību, gan redzes fokusu uz mērķi noteiktā punktā, kas izteikti palīdz reālās medību situācijās. Šķīvītis ir kustīgs un arī neliels mērķis, un, apgūstot šo šaušanas disciplīnu, iemācās skatienu turēt uz šo vienu mazo mērķīti.
Otrkārt, acs un rokas koordinācija ir iemaņa, ko cilvēks apgūst ļoti agri, bet, kad tam pieliek klāt vēl ieroci, ir savas specifikācijas. Ķert bumbiņu, skatoties uz to, nevis uz roku – tas ir šīs iemaņas pamats. Tāpat arī ir ar šaušanu uz šķīvīti – jāskatās ir uz mērķi (acs), jākustina roka līdzi tam, vienlaikus spiežot sprūda mēlīti. Tā ir spēja ieroča stobru virzīt precīzi uz mērķi.
Treškārt, šī disciplīna palīdz apgūt spēju veikt apzinātu šāvienu vajadzīgajā brīdī. Šaujot šķīvīšus, šis pamatprincips ir tas, ar ko šī disciplīna atšķiras no akadēmiskās ložu šaušanas pamatprincipiem. Šaujot ar karabīni, šāviens tiek veikts it kā negaidot, lēnām velkot sprūda mēlīti, bet medību situācijās nav laika ievērot šo principu.
Šāviens ir jāveic visdažādākajās situācijās, bieži pa kustīgu mērķi, un laika, lai to izdarītu, bieži nav daudz. Ceturtkārt, apgūstot šķīvīšu šaušanu, mednieks iemācās pareizu stāju, ieroča kontroli pirms šāviena, piedevām vēl iemācās ātri un pareizi ieroci ieplecot (ievaigot). Galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka tas notiek pareizi.
Piektkārt, iemācās šaut instinktīvi, reaģējot uz mērķi, kas maina atrašanās vietu trīs dimensijās. Tāpat iemācās arī novērtēt mērķa distanci, ātrumu, kā arī galvenais – leņķa maiņas. Mainoties disciplīnām, protams, ir nianses, un katram šaušanas veidam tās ir atšķirīgas, bet, apgūstot šķīvīšu šaušanas pamatprincipus, būs vieglāk pielāgoties, jo, šaujot lidojošus mērķus, mednieks pielāgojas dažādiem apstākļiem – atšķirīgam fonam, dažādiem šķēršļiem un citiem nosacījumiem.
Ja runā par treniņu biežumu un intensitāti, apgūstot pamatus, nav jāšauj katru dienu vai katru nedēļu. Pilnīgi pietiks ar četriem līdz desmit treniņiem gadā. Sākumā trīs līdz četriem treniņiem jābūt tuvu laika ziņā, piemēram, četri treniņi divu mēnešu laikā, un pēc tam uz šautuvi jābrauc, lai uzturētu iemaņas un atkārtotu apgūto, kā arī lai nepiedzīvotu milzu kritumus.
Vienā reizē ideālā gadījumā būtu jāizšauj četras līdz piecas sērijas, kas ir simt līdz simt piecdesmit šāvienu. Var arī mazāk, jo sākumā simt mērķu ir ļoti daudz un šāvējs ātri nogurst. Tas varētu izmaksāt ap 10 līdz 13 eiro par sēriju – atkarīgs no šautuves cenām un treniņu pamatprincipiem.
Kādēļ netrāpa
Ir vairāki iemesli, kādēļ medniekam ir problēmas ar trāpīšanu medībās, kā arī šautuvē, un tam nav nekāda sakara ar mednieka prasmēm. Ar dažām korekcijām šo situāciju var pat ļoti īsā laikā uzlabot.
Pirmkārt, var nederēt ierocis. Tā ir liga, kas skar ļoti lielu daļu Latvijas mednieku.
Otrkārt, tā ir pārāk liela fokusēšanās uz šāviena mirkli, tik ļoti cenšoties kontrolēt ieroci un situāciju, ka vairs nav iespējams veikt kvalitatīvu šāvienu.
Treškārt, daudzi domā, ka netrāpīšanas vaina ir tieši šāviena mirklī, bet pie vainas ir virkne citu iemeslu. Svarīgi ir, kā pats nostājas, kā tur ieroci, kādā veidā to vērš pret mērķi, kā skatās, kā uztver mērķi. Veicot šīs darbības nepareizi, tiek ietekmēta spēja trāpīt, un pats šāviens ir tikai ļoti neliela daļa no spējas trāpīt.
Ceturtkārt, mednieki bieži vien pārvērtē mērķa ātrumu tā lidošanas trajektorijā, kā rezultātā liekas, ka mērķis ir ļoti ātrs, pat tad, ja tā nav. Tāpat treniņi ir tas, kas palīdz iemācīties lietot savu ieroci. Treniņi palīdzēs arī tikt galā ar atsitienu. Tas ir tas, no kā patiešām baidās daudzi mednieki, kas traucē kvalitatīvi izšaut. Noslēpums slēpjas tajā, ka ir iespējams iemācīties kompensēt šāviena atsitienu, jo, šaujot šķīvīšus, šāvienu skaits ir liels ar lielu intensitāti.
Vairāk lasiet žurnāla Medības pielikumā “Mednieka gads 2020”
