Ko valstij pienāktos nodrošināt – maizi, siltumu, pastu? Saruna ar SPRK vadītāju Rolandu Irkli 6
Ko valstij pienāktos nodrošināt iedzīvotājiem ar universālo pakalpojumu: maizi, siltumu, elektrību, sakarus, pastu? Ko vēl? Un ko no tā valsts nodrošina? Uz “LA” jautājumiem atbild Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājs Rolands Irklis.
Kāda ir universālā pakalpojuma jēga? Visiem sniegt kādu noteiktu pakalpojuma minimumu, izlīdzināt nevienlīdzību vai sniegt atbalstu noteiktām ļaužu grupām?
Rolands Irklis: Galvenais universālā pakalpojuma (UP) mērķis ir novērst tirgus nepilnības, kad funkcionējoša tirgus apstākļos pakalpojumam nav iespējams nodrošināt ģeogrāfisko vai cenas pieejamību. Tad valsts ar regulatīviem instrumentiem nosaka sa istības noteiktiem uzņēmumiem, paredzot pienākumus vai nu attiecībā uz ģeogrāfisko pārklājumu, vai noteiktām patērētāju grupām, nosakot, kur, kādā kvalitātē un par kādu cenu pakalpojums ir jānodrošina. Likumdevējs var noteikt tikai vienu no šiem parametriem un var arī visus trīs vienlaikus.
Kuriem pakalpojumiem jābūt pieejamiem? Laukos nav pieejama arī skaidrā nauda, tas ir, bankomāti, bet to Regulators neprasa nodrošināt. Arī veikalu pieejamību nenosakāt…
Tam ir jābūt iedzīvotājiem vitāli svarīgam pakalpojumam, lai viņi varētu normāli iekļauties sabiedrībā. Pirmkārt, elektroenerģijas piegāde. Ar siltumu ir atšķirīgi, jo siltumapgādē iespējami individuāli risinājumi, piemēram, malkas apkure.
Jā, arī ar bankām ir bijušas diskusijas, lai tās apdzīvotās vietās ar noteiktu iedzīvotāju skaitu nodrošinātu bankomāta pieejamību. Teorētiski arī to varēja noteikt kā UP.
Mēs regulējam tikai tās jomas, ko likumdevējs mums ir noteicis. Piemēram, pasta pakalpojumus – katram iedzīvotājam ir jābūt iespējai saņemt pastu reģistrētā adresē. Līdzīgi ir jānodrošina arī telekomunikāciju pakalpojumi, lai iedzīvotāji varētu sazināties ar ārpasauli.
Vai tad valstij obligātā kārtā jānodrošina, lai katram iedzīvotājam būtu telefons?
Telekomunikācijas pēc būtības ietilpst UP, un pakalpojuma sniedzējam ir zināmas saistības. Vēsturiski UP klāsts elektronisko sakaru nozarē bija daudz plašāks – taksofona pakalpojumi, pieeja visaptverošam abonentu sarakstam (telefona grāmatas), uzziņu dienesta pakalpojumi u. c.
Attīstoties digitālajām tehnoloģijām un iespējām, pakalpojumi zaudēja savu nozīmi. Taču vienlaikus UP grozs tika saglabāts, nodrošinot labvēlīgus nosacījumus pakalpojumu klāstam personām ar īpašām vajadzībām. Regulators jau kopš 2003. gada ir uzdevis par pienākumu SIA “Lattelecom” sniegt UP. Personām ar īpašām vajadzībām ir noteiktas maksas atlaides internetam, abonēšanas maksai un sarunām.
Bieži vien ar šo terminu pakalpojumus neapzīmējam, tomēr tie ietver kādu no UP pazīmēm. Piemēram, elektroenerģijas sadales pakalpojums, kas valsts līmenī noteikts par vienu cenu, – mēs nenosakām atšķirīgus tarifus pilsētā un laukos. Kaut gan laukos patēriņš ir mazāks un piegādes izmaksas lielākas. Arī regulējums aizsargātajiem lietotājiem ir UP elements – ar likumu ir noteiktas elektroenerģijas cenas noteiktām iedzīvotāju grupām.
Vai valsts vara baidās uzņemties saistības sabiedrības priekšā, ka skaidri un gaiši nenosaka visu pakalpojumu minimumu, kas būtu jānodrošina visiem?
Ne vienmēr to vajag noteikt, ja tirgū pakalpojums ir pieejams. Piemēram, elektrība ir pieejama visiem vienādi visā valsts teritorijā. UP to nepieciešams nodalīt, kad tirgū neatkarīgam pakalpojuma sniedzējam gribam noteikt kādu īpašu pienākumu.
Tagad vienīgais ar likumu noteiktais UP ir pasta piegādes?
UP ir noteikts ne tikai pasta nozarē, bet arī elektronisko sakaru nozarē.
Elektroenerģijas UP saskaņā ar ES direktīvu ir pakalpojums par vienkāršām un salīdzināmām cenām. Pārejot no regulētā tarifa uz tirgus cenu, lietotāji automātiski tika pārslēgti uz “Latvenergo” UP cenu, kam jābūt fiksētai uz 12 mēnešiem, bet kur lietotājam ir tiesības jebkurā laikā mainīt tirgotāju.
Jāatzīst, ka tirgotāji uzlika augstāku cenu UP salīdzinājumā ar citiem saviem piedāvājumiem. AS “Latvenergo” klienti, kas nemainīja piegādātāju vai tarifu, joprojām dzīvo ar salīdzinoši augstāku cenu un ilgstoši pārmaksā. Pašam AS “Latvenergo” ir labāki piedāvājumi mājsaimniecībām par zemākām cenām. Lietotāji ir diezgan kūtri savas izvēles maiņā, kaut mēs regulāri aicinām izvēlēties sev izdevīgāko.
Vēl elektroenerģijā ir aizsargāto lietotāju grupa (maznodrošinātās personas, invalīdi un daudzbērnu ģimenes), kurai ir tiesības saņemt elektroenerģijas pakalpojumu par īpaši zemu subsidētu cenu.
Telekomunikāciju grozs agrāk bija lielāks, bet šobrīd tas reducēts tikai uz cenas ierobežojumu sakariem personām ar īpašām vajadzībām – pienākums nodrošināt fiksētos balss sakarus par subsidētu cenu tika uzdots SIA “Lattelecom”.
Vai šodien nav nepieciešams nodrošināt datu pārraidi jeb internetu? Minētajā ES direktīvā vēl noteikts interneta rītausmas minimums – ar iezvanpieeju nodrošināt interneta ātrumu 56 kilobiti sekundē…
Esam secinājuši, ka fiksētie balss sakari ir aizstājami ar mobilajiem. Otrādi ne. Lietotāji faktiski ir migrējuši no fiksētajiem uz mobilajiem sakariem. Līdzīgi ar internetu: vietās, kur fiksētais internets nav pieejams, to labi aizstāj mobilais internets, kas nodrošina minimālās vajadzības pēc e-pasta un internetbankas. Balss telefonija arvien vairāk tiek nodrošināta ar datu pārraidi, piemēram, ar “Whatsap” videozvanu.
Manuprāt, būtu jāidentificē, vai visi lietotāji var atļauties šos pakalpojumus, un, ja ir vajadzība, varētu atbalstīt noteiktas lietotāju grupas. Taču mums nevajadzētu lietotāju virzīt pie kāda noteikta pakalpojumu sniedzēja – lai viņš pats izvēlas, bet valsts tad varētu kompensēt radušās izmaksas. Šobrīd viss notiek no otra gala – tiek izvēlēts pakalpojuma sniedzējs, kas rada viņam monopolstāvokli attiecībā pret noteiktiem lietotājiem. Ja rodas zaudējumi, tad valsts tos kompensē.
Par ES naudu īstenotais optisko kabeļu projekts paredz ātrgaitas internetu aizvilkt līdz apdzīvotās vietas centram. Tomēr tālāk tas bieži vien neaiziet, jo komersantiem nav izdevīgi aizvilkt interneta “pēdējo jūdzi” līdz patērētājam. Citiem vārdiem, patērētājs pievilkšanas izmaksas nespēj samaksāt. Vai šī tirgus nepietiekamība nebūtu jāpārvar ar UP?
Jā, varētu pēc ģeogrāfiskajiem vai sociālajiem kritērijiem konkrētiem lietotājiem paredzēt subsīdiju, lai nodrošinātu pieslēgumu. Labāk palīdzēt lietotājam nekā apmaksāt komersanta izdevumus. Varētu noteikt arī cenu griestus interneta pakalpojumam. Vienlaikus jāskatās, kas ir lētāk – varbūt šai mazapdzīvotajā vietā lētāk ir nodrošināt mobilo internetu, kura funkcionalitāte ir līdzīga. Optiskajam tīklam lielāka nozīme būtu nākotnes 5G mobilā tīkla nodrošināšanā. Bet šeit jāpiebilst, ka to, kas ietilpst UP, nenosaka Regulators, bet gan politikas veidotāji.
Vai valsts plāno saglabāt pasta infrastruktūru?
Šobrīd Regulators ir izsludinājis konkursu pasta UP sniedzējam. Taču, visticamāk, tas nenoslēgsies, jo valdībā lemšanā ir priekšlikums pagarināt AS “Latvijas Pasts” UP sniedzēja pienākumus vēl uz gadu.
Nosacījums, ka katrā pagastā jābūt vismaz vienai pasta pakalpojumu sniegšanas vietai, saglabājas. Ģeogrāfiskās pieejamības prasības paliek nemainīgas.
Ko vērts runāt par pakalpojumu pieejamību, ja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes konkursā par paziņojumu izsūtīšanu pirms Eiroparlamenta vēlēšanām uzvar SIA “Reller”, kas šīs vēstules nespēj piegādāt? Es savu vēl līdz šodienai neesmu saņēmis.
Valsts pārvaldes iestādes uzdevums bija rīkot konkursu tā, lai pakalpojums tiktu nodrošināts. Acīmredzami tas bija nesekmīgs. Konkursa nolikumā vajadzēja iekļaut atbilstošas kvalifikācijas prasības. Tad nebūtu uzvarējis zemākās cenas princips.
Ar “Latvijas Pasta” infrastruktūrā strīdīgākais ir nevis pieejamības jautājums, bet cena, par kādu sūtījumi tiek piegādāti. Lūk, vēstuļu cena teju dubultosies. Arī preses piegādes tarifi veido būtisku laikraksta cenu.
Jā, šobrīd vērtējam AS “Latvijas Pasts” tarifu projektu. Ļoti rūpīgi vērtējam pasta sūtījumu izmaksas un to attiecināšanu. Ir svarīgi novērtēt, kā pasta telpas un darbinieku algas tiek attiecinātas uz parastu vēstuli, cik uz pasta paku, cik uz laikrakstu un cik uz mazumtirdzniecībā tirgotām precēm. Par tarifu pamatotību spriežam ne tikai pēc tā, vai ir pamatotas kopējās izmaksas, bet arī pēc tā, vai nav šķērssubsīdiju, kad, sniedzot vienu pakalpojumu, daļēji apmaksā citu nerentablāku.
UP ietverta arī preses piegāde. Vai izmaksas palielinās?
Juridiski prese vēl nav UP grozā – tā tur būs no nākamā gada 1. janvāra. No otras puses, preses piegāde jau tiek atbalstīta, jo piegādes izmaksas tiek dotētas no valsts budžeta. Tā sekmē kopējo pakalpojumu apjomu un daļēji palīdz segt vēstuļu un paku piegādes izmaksas. Līdz šim AS “Latvijas Pasts” ir spējis piegādāt vēstules par salīdzinoši zemām cenām daļēji arī tāpēc, ka saņēmis kompensāciju par preses piegādi. Tās ir saistītas lietas.
Pēc pašreiz izsludināta konkursa noteikumiem, tarifiem jābūt balstītiem uz izmaksām, bez jebkādām subsīdijām. Šobrīd vēl nav nolemts, vai nākamgad preses piegādei būs dotācijas, tāpēc uz gadu jāatliek konkurss pastam par UP – tad būs skaidri spēles noteikumi turpmākajiem pieciem gadiem. Ja par kādu no pakalpojumiem pasta piegādātājs cietīs zaudējumus, tas varēs saņemt kompensāciju no UP fonda. Tas gan ir smagnējs mehānisms, jo zaudējumi tiktu segti tikai aiznākamajā gadā.
Pēc šī sarežģītā skaidrojuma nesaprotu, ko atbildēt mūsu lasītājai: “Pasaki, dēliņ, vai nākamgad avīzīte nebūs dārgāka?”
Tas ir atkarīgs no politiķiem, vai piešķirs budžeta dotāciju preses piegādei. Ja piešķirs līdzšinējā apmērā, tad preses piegādes pakalpojums nesadārdzināsies. Ja dotācija tiktu piešķirta, tad to būtu vēlams nostiprināt uz nākamajiem pieciem gadiem, jo uz tik ilgu laiku jānodrošina pasta UP nākamais cikls. Racionāli būtu noteikt ne tikai ģeogrāfisko pārklājumu, bet arī cenu griestus.
Esmu tādas pozīcijas piekritējs, ka lietotājiem jāļauj izvēlēties pakalpojuma sniedzējs tur, kur ir izvēle. Piemēram, elektrības piegādē, mobilo sakaru izvēlē. Ja liekam uz vienu operatoru, tad nesasniedzam iespējami daudz lietotāju. Izņēmums ir “Latvijas Pasts”, kuram valsts reģionos nav alternatīvas.
