Unikāla zvejnieku māja Bolderājā saglabāta ar 18. gs. koka tapām jumta balstos 0
Bolderājā Lielajā ielā saglabājusies sena guļbaļķu zvejnieku ēka (celta 1793. gadā), atpirkta no muižas, kurā vairākās paaudzēs saimniekojusi zvejnieku Jēkabsonu dzimta. 1938. gadā tajā ienāca tagadējais dekorators Vilnis Jēkabsons, viņš strādājis Jaunatnes, Dailes un joprojām – Valsts Leļļu teātrī. Viņa māksliniecisko izjūtu var just arī paša meistara mājā un iekoptajā pagalmā ar terasveida dārzu.
“Ēka celta kāpā, tāpēc te ir terasveida reljefs. Iekopjot pagalmu, norakām daudz smilšu, novācām akmeņus, kas tagad “žāvējas” dārza stūrī uz metāla paliktņiem – gan jau pēcāk noderēs,” teic Vilnis un aicina apskatīt seno, garo guļbaļķu ēku ar piebūvi. “Te pēc saspringtā darba ritma atgūstu mieru, klusumu. Baudu harmoniju ar dabu, vēroju, kā plaukst baltā akācija, kas izslējusies augstāk par mājas abiem skursteņiem, kā uzzied liepa, ko iestādīju par godu savai meitai Baibai, kura tagad ir Ziemeļvalstu ģimnāzijas direktores vietniece izglītības jomā.”
Sākotnēji ēkai bijušas trīs telpas – divas garas istabas, kur pie sienām piestiprināti āķi zvejas tīklu siešanai, un virtuve. Tagad ir izveidotas četras istabas. Joprojām darbojas krāsnis ar abiem senajiem skursteņiem, kuru sānos redzamas atveres – mazākā kalpo ventilācijai.
“Krāsnis gan esam pielāgojuši mūsdienu vajadzībām,” teic saimnieks. “Centrālapkuri neatzīstu, joprojām kurinām ar malku. Tā ir drošāk – ja nu jāaizbrauc uz pāris dienām, īpaši rudenī vai ziemā, tad neaizsals radiatori. Iekurinu un pēc trim stundām visa māja silta!”
Pati senā ēka veidota no guļbaļķiem, aizdrīvēta ar sūnām. Saglabājušies arī divi oriģinālie sešu rūšu logi ar aizvirām. Stikli gan mainīti – izbiruši kara gados.
“Otrā pasaules kara laikā te dzīvoja vecmamma Amālija,” stāsta Vilnis Jēkabsons, “mēs ar tēti Edgaru (kuģa galvenais mehāniķis, braucis uz tirdzniecības kuģiem) un mammu Alīdu bijām spiesti uz laiku pārcelties uz Balgali, kas ir 6 km no Talsiem. Mans tētis Edgars Jēkabsons dzimis Bolderājā, bet es skolas gaitas vadīju 19. vidusskolā – skaistākajā Bolderājas celtnē.”
Saimnieks rūpējas par ēkas ilgdzīvošanu – māja apmesta, senais šķindeļu jumts pārsegts ar šīferi, piebūves ārpuse siltināta ar akmens vati, apšūta ar finieri, kas nokrāsots ar eļļas krāsu. Pēc arhitekta ieteikuma nav ielikti plastikāta logi – mājas fasādi grezno koka loga rāmji. Bijušajās ārdurvīs saglabāta senā slēdzene – tā ir unikāla un kalpo joprojām.
Viļņa dzīvesbiedre Jautrīte aicina uzkāpt bēniņos – tur esot kā muzeja krājumos.
Tiešām, saimnieks savācis ne vien savus darbus, bet arī dzimtas lietas, tostarp senos zvejnieku darbarīkus.
Lūk, – enkurs, te – ierīce lašu tīklu vilkšanai krastā… Bet skujiņveida dzelzs restes bijušas priekšā logiem. Acīgs cilvēks var pamanīt, ka zem šīfera saglabāto šķindeļu jumtu balsta šķērskoki, kas sastiprināti ar … koka tapām. Nevienas naglas!
