Unikāla Liepājas zīme 0
Ja ir vēlme gūt ieskatu latviešu jaunākās mūzikas stilistiskajā un saturiskajā daudzveidībā, tad četras skaņuripas jeb divi dubultalbumi ar desmit komponistu koncertžanra paraugiem būs trāpījums desmitniekā. Liepājas koncerti ir īpašs cikls, ko ar pirmatskaņojumu Liepājas teātra zālē aizsāka Andra Dzenīša Liepājas koncerts klavierēm ar orķestri (“Duālisms”) vēl 2011. gadā, kad pilsētas mūzikas dzīve kā spožāko iksezonas notikumu svinēja Pianisma zvaigžņu festivālu.
Nu tas ir pārtapis par Liepājas zvaigžņu festivālu, bet pilsētai veltīto koncertu cikls audzis līdz ducim jaundarbu. Liepājas simfoniskais orķestris vienmēr ir bijis latviešu mūzikas atskaņojumu avangardā.
Tā kādreizējais mākslinieciskais vadītājs Imants Resnis vēl tālajos deviņdesmitajos, kad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris latviešu mūziku nespēlēja tikpat kā nemaz, patriotiski deklarēja savu misiju un pasūtīja latviešu komponistiem jaundarbus, regulāri iestudēja latviešu klasiķu opusus, tā veidodams ap Liepājas orķestri latviešu mūzikas gravitācijas lauku, kura nozīme mūsdienās pat augusi.
Jo īpaši to veicinājusi koncertzāles “Lielais dzintars” tapšana, kas realizējās kā Imanta Rešņa ilgi lolotā sapņa piepildījums. Šobrīd Liepājas simfoniskā orķestra vadītāja amatā ir lietuviešu diriģents Ģintars Rinkēvičs, kuram šī nav pirmā ilgstošā sadarbība ar Latvijas mūziķiem.
Bet divi dubultdiski iemūžinājuši izcila latviešu mūzikas interpreta Atvara Lakstīgalas ilggadējo sniegumu ar Liepājas orķestri, veidojot latviešu jaunākās mūzikas un savas darbības antoloģiju.
Diemžēl ne viss koncertu cikls satilpis divos sējumos – ārpus tā ietvariem vēl palikuši Santas Ratnieces Septītais Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim (2014) un Riharda Zaļupes Sestais – saksofonu kvartetam un orķestrim (2013).
Taču pārējie desmit ļauj ielūkoties kaleidoskopiski daudzkrāsainā latviešu mūzikas pasaulē stilistiskā amplitūdā no konceptuāla avangarda (Kristaps Pētersons) līdz postmodernai parafrāzei par romantismu (Arturs Maskats), no jaunās vienkāršības (Rihards Dubra) līdz absolūtai eklektikai (Kārlis Lācis).
Koncerta žanram tik tipiskā teatrālisma un sacensības šķautne tiek apspēlēta ļoti daudzveidīgi, arī raksturīgais klasiskais trīsdaļu cikls tiek interpretēts katrreiz visai individuāli. Katram komponistam ir savas personīgas attiecības ar koncerta izpratni, arī orķestra un solista attiecību specifikas skatījums, kas katrreiz atklājas citādā lomu sadalē un struktūras veidojumā.
Vārds ierakstos tiek dots gan izciliem solistiem-vienpatņiem (pianisti Vestards Šimkus, Endijs Renemanis un Reinis Zariņš, čelliste Kristīne Blaumane, klarnetists Ints Dālderis, vijolniece Ilze Zariņa, dziedone Julianna Bavarska), gan ļaujot ar orķestri sacensties ansambļiem – flautistam Mikam Vilsonam un obojistam Pēterim Endzelim Kārļa Lāča koncerta “42.195” (2013) maratona distancē, bet ansambļa “Art-i-Shock” dalībniecēm čellistei Gunai Šnē, sitaminstrumentālistei Elīnai Endzelei un pianistei Agnesei Egliņai rotaļīgajā Andra Vecumnieka “Concertino Art-i-Shock”.
Abi dubultalbumi principiāli atšķiras ne tikai tāpēc, ka tos laiduši klajā dažādi izdevēji: pirmo sarūpējusi amerikāņu izdevniecība un vairākkārtēja Liepājas orķestra sadarbības partnere “Odradek”, savukārt otrs radīts kā Latvijas Radio un Latvijas Mūzikas informācijas centra nacionālās skaņu ierakstu izdevniecības “Skani!” kopdarbs.
Tie atšķiras arī tāpēc, ka pirmais sējums ietver studijas ieskaņojumus, kas veikti koncertzālēs, savukārt otrajā apkopoti koncertieraksti, tātad “dzīvs” un maksimāli autentisks atskaņojums klātesošai publikai.
Nebūt ne visi skaņdarbi ir neapšaubāmi meistardarbi, taču ciklā ir savas virsotnes, starp kurām vēlos pieminēt Viļņa Šmīdberga filigrāno, it kā no beztematisma haosa dzīlēm uzbūvēto Astoto Liepājas koncertu vijolei un orķestrim (2014), Kristapa Pētersona Otro – čellam un orķestrim (2012), ko konceptuāli iegrožo cilvēka personības iespēju strikta skaniska formula.
Instrumentācijā krāsaini fascinējošs ir Ērika Ešenvalda Ceturtais koncerts klarnetei un orķestrim (“Arktikas nakts vīzijas”, 2012), skaudri dinamisks un mērogos izvērsts – Andra Dzenīša monumentālais Pirmais koncerts.
Neparasts, pat paradoksāls ir vāgneriski industriāli minimālistiskais Platona Burovicka Vienpadsmitais koncerts balsij un orķestrim (2016), bet vecmeistaru rokrakstu perfekcijas iezīmēti ir Artura Maskata un Jura Karlsona darbi.
Diriģenta interpretācija, orķestra grupu balanss, formas izpratne un izjūta ir Atvara Lakstīgalas stiprā puse, tāpat kā spēja uzbūvēt monumentālu, dinamisku latviešu mūzikas panorāmu kopumā. Šāda veida vairāku komponistu koncertu cikli pasaulē, cik man zināms, nav sastopami. Liepāja tādējādi ir ieguvusi unikālu savas mūzikas patības zīmi.
